Besī ārā, ka visas emocijas ir rakstītas man sejā. Nevar normāli, nevienam neredzot un nedzirdot, paskumt, pabesīties un padusmoties.
Vismaz darbā ne.

Bet es jau nevaru paņemt un tās atslēgt. Ko darīt? Sēžu skābu ģīmi un stadaķ, vašu maķ. (:

Tik daudz kontrastainu emociju galējību vien dažu minūšu rādiusā - galīgi neveselīgi.
Te es visu mīlu un apzinos, ka man ar ļoti daudz ko ir paveicies, un ka man ir ļoti harmoniska dzīve, te mani viss sāk besīt, gribas cīnīties izmisīgi par netaustāmu un neobjektīvu taisnību, besī dzīves netaisnības un tādā garā.

Tagad sēžu, rokas dreb, vaigi deg, galva reibst, un tas viss - no emocijām vien. Kā mani kretinē tādi emo kā es. Tas reāli ir nereāli neveselīgi.

Ko darīt? Jāiedzer silta zaļā tēja un jāaizver visas blakuslietas, atdodoties tikai un vienīgi darba lietām. Esmu taču darbā, jopcik bumbiņ maķ ar ārā.