Kamēr no blakusistabas nāk nelabu skaņu viļņi (aka lamas), kas miksējas ar spēļu skaņu viļņiem, tikmēr es prātoju par to, kas ir nogulsnējies no šodienas Postkonferences pasākuma ietvaros uzņemtās informācijas.
Vienkāršiem vārdiem sakot, prātoju par to, ko Kristīna palūdza ar viņu noskatīties pie viņas mājās (~pusstundu garš raidījums par random problēmām, kas tiek apspriestas ar psihologu, meklējot tām risinājumus). Šoreiz raidījums bija par krāpšanu - kamēr sieva gatavo ēst vīram, kurš ir darbā, vīrs tikmēr strādā pie citas, jaunas meitenes. Sieva pieķer vīru krāpšanā (nav būtiskas detaļas), vīrs nožēlo, sieva grib šķirties. Abiem bērns. Ģimene, tātad. Vīrs grib `glābt` ģimeni.
Sievietes reakcija atgādina ļoti manu uztveri un manu spēju "reaģēt" nepatīkamās, izmisīgās, emociju pārpildītās situācijās - neko nepārrunājot, rīkoties radikāli. Sieva izmet vīru no mājām, pati pārguļ ar savu kolēģi un tad vēl izliekas, ka precēsies ar viņu, lai gan patiesībā grib tikai iedzelt vīram. Beidzās viss ar to, ka sieva vīram piedeva, jo viņš viņu tik ļoti mīlot un blablabla.


Atceros, ka reiz ar vienu vīriešdzimtas pārstāvi bijām runājuši par šo tēmu, un es teicos, ka noteikti mans pašlepnums nekad nepieļautu neko tādu - ja arī kas tāds notiek, tad es noteikti pamestu šādu cilvēku. Viņš savukārt teicās, ka "es diez vai tā darīšot, jo būšot pārāk grūti, komplicēti, ka mīlestība un piedošana, blablabla". Hah. Lūk, dārgie cilvēki, ko es jums pateikšu.

Patiesībā man ir pilnīgi pie dirsas, kurš kuru krāpj - sieviete vīrieti, vīrietis sievieti, sieviete sievieti, vīrietis vīrieti... Ir visādām šīm krāpšanām dažādi apstākļi - dažiem "кончилась любовь, завяли помидоры", dažiem atkal "mirkļa vājums, с цепы сорвался, nezinu, kas man uznāca". Tad, lūk, ko, dārgie krāpēji, kas ir krāpuši un zina, ko tas nozīmē:
Pirmām kārtām ir svarīgi attiecību laikā noskaidrot, ko abas puses uzskata par krāpšanu un kāda abiem ir pret to attieksme. Tālākais jau no katra paša ir atkarīgs - krāp Tu citu, dari pāri viņam, esi uzticīgs un labs un blablabla.
Tālāk, ja seko krāpšanas process, kurā tiek nodarīts pāri otram cilvēkam (ja, teiksim, vienojas, ka skūpsts ir krāpšana un tas viens ar citu skūpstās), attiecīgi tam ir noteikti savi iemesli - gribējās, gribas un gribēsies, mirkļa vājums, whatnot.
Un tad nu ir tā (manuprāt, visinteresantākais ironijas ziņā variants) - "piedod, mīļais, tas bija mirkļa vājums, tas bija pilnīgi bez jelkādām jūtām, tas bija tikai skūpsts/mīcīšanās/sekss, es mīlu tikai tevi, man viņš pilnīgi neko nenozīmē, tā bija tikai fiziska iekāre, viņš bija un paliks tikai vienu vienīgu reizi, tas nekad neatkārtosies, es ļoti tevi mīlu, piedod, lūdzu, dārgais!"

WHAT THE FUCKING FUCK? Kā, mīļo meitenīt/puisīt/transvestītiņ/androgēniņ/whatnot TU vari MĪLĒT cilvēku un tajā pašā laikā nodarīt viņam vissāpīgāko, ko var vien mīļotais nodarīt otram?

----

[offt] Man tās fakinās skaļās spēles skaņas jau apnika. [/offt]

----

Jā, cilvēki mīļie. Ja jūs kādu patiešām mīlat, tad kā varat tāda sīkuma dēļ kā viena fiziska griba un "mirkļa vājums" riskēt ar ko tik lielu un ne visai biežu parādību kā mīlestība? Kā, the hell? Ejat, pašapmierinieties, ja jau tik ļoti `fiziski gribas`. Nekāda fiziska vajadzība nespēs attaisnot garīgu pāridarījumu un spēcīgāko nodevību. Nekāda. Daži uzskata, ka šādi notikumi palīdz atsvaidzināt attiecības un stiprināt tās, it kā, izmēģinot kaut ko citu, jūs sapratīšot, cik svarīgs ir tas, kas ir. Nu ok, gribat, vienojaties par šādu darbību, neba rīkojaties tik cūciski. Un, ja nu jūs gadījumā esat cietēja lomā, tad, dieva dēļ, nu neesiet mīkstčauliņi, nepiedodiet kaut ko tik smagu un pretīgu. Neesiet lelles, kurām var darīt pāri, jo jūs "pārcietīsiet un piedosiet". Ir taču tik daudz cilvēku uz pasaules, tik daudz lielisku, skaistu, vienreizēju, patīkamu cilvēku! Un jūsu "nevienu citu nevajag" ir tikai un vienīgi laika jautājums - pirms tam taču dzīvojāt bez tā cilvēka, ne? Un ,ja arī nedzīvojāt, ja jums tiešām nevienu citu nevajadzētu, tad tiešām esat gatavi, ka šis "neviens cits" jūs tā pazemo, sāpina, nodod? Ja jā, tad man nav, ko teikt. Bet es nekad, atkārtoju, nekad neļautu šādi izdarīties un pati tā nerīkotos. Jebkāda cilvēka stadija un pakāpe, nekas nav attaisnojums savām rīcībām - prāts vienmēr strādā. Un sirds arī. Un strādā arī vēl viena cilvēka prāts un sirds, un, ja jūsējā krāpšanas brīdī šķietami "atsakās strādāt", tad cita sirsniņa un prāts neatsakās. Es nevaru nobeigt šo tekstu, lai gan ideju jau pateicu. Viss, atā - iešu uz tualeti un pastaigāties : D

Ou revoir, mon cheries.