annu
15 September 2015 @ 05:23 pm
Pārdomas par vecumu, pieredzi un ģimenes dzīvi  
Interesanti vērot, kā paziņas man apkārt ātri saderinās un apprecas.

Interesantāk ir tas, ka "ātri" to dara tieši šādi cilvēki (mans un vienīgi mans subjektīvais novērojums):

1) tikko pēc šķiršanās jaunās attiecībās. Tie ir cilvēki, kas ir pavadījuši ilgu laiku stagnējošās un problemātiskās, taču arī trakās un kaislīgās attiecībās ilgu laiku. Parasti gadiem ilgu. Pēc šādas izšķiršanās parasti viena vai abas puses ātri vien atrod nākamo partneri, ar kuru tad attiecības strauji (parasti nepilna gada - divu laikā) pāriet uz nākamo līmeni aka saderināšanos, kam seko kāzas. Nereti par/ap to laiku iepeld arī bērns/i.
2) laiks iet, bet attiecību kā nav, tā nav. Tie ir cilvēki, kas jau ilgu laiku nevar rast mieru attiecībās, nevar atrast "savu īsto". Tā laiks iet, šie paliek arvien vecāki (parasti ap trīsdesmit un vairāk gadu), bet attiecību normālu nav bijis gadiem. Tad viņi atrod beidzot sev partneri un, gluži kā ķeroties pie pēdējā salmiņa, ātri vien noprec to.

Visu pārējo kategoriju cilvēki iet +- standarta ceļu: izveido attiecības, tad uzsāk kopdzīvi, tad vai nu izšķiras vai arī turpina savu dzīvi nu jau ģimenes un/vai laulību formātā.