Kaut kā nebeidz izbrīnīt - un ne tikai iz manas pieredzes -
kā tas var būt, ka problēmas ir tikai vienam attiecībās? Respektīvi, vīriešiem viss ir labi, komforta zona utt. Sievietes kaut kas neapmierina, dāmas cenšas par to runāt, izrunāt problēmu, bet vīriešiem viss ir labi.

Vai tiešām tev, vīrieti, var būt labi un būt pilnīgi po**j par to, ka TAVAI sievietei nav labi, un viņa cenšas ar TEVI par to runāt, un ar TEVI KOPĀ to risināt?

Sākumā man likās, ka tā ir tikai mana problēma. Tagad, kad dzirdu, ka šādas problēmas skar arī tuvākus cilvēkus man apkārt, rodas loģisks jautājums - vai tiešām sievietes un vīrieša smadzenes darbojas tik atšķirīgi? Vai tiešām vīriešiem viss ir tik ļoti vienkārši? Un, ja tā, tad sanāk, ka vīrietim nav svarīgas viņa sievietes problēmas? Kā tas, pie velna, vispār var būt?

Meh, beh un hņeh.

Kārtējais izp**tais vakars, kam seko tukšuma, aukstuma un bēdu piepildīta diena, ko vēl vairāk iztukšo un pārklāj ar ledus kārtiņu apskārsme, ka kaut kur tur, citur, citā saticīgā mājsaimniecībā notiek līdzīgas problēmas. Un es tiešām nezinu, kā to risināt, jo visi mani centieni šīs problēmas risināt ir jau sen nolaiduši savas rokas, un viss, ko es tagad vien varu darīt, ir vienkārši klusi to norīt un mēģināt ar to dzīvot. Kāpēc? Kāpēc cilvēki ir tik ignoranti pret apkārtējiem un tik ļoti egoistiski, nevēloties ieguldīt attiecībās ar citiem cilvēkiem? Es dažreiz tiešām, tiešām nesaprotu cilvēkus. Un ko vēl man atkal izmainīt sevī, lai sadzīvotu ar visu šo hui*u? Vai varbūt pietiek mainīt sevi un vienkārši jākļūst atkal par aukstu un bezjūtīgu ledus kluci? Tad, redz, atkal nebūšot labi, jo aukstas dāmas jau nevienam netīkot.

Kaut kāds marasms. Neloģisks, neracionāls un necilvēcīgs marasms.

Diskutējot/runājot sanāca, manuprāt, veiksmīgi ielikt vārdos to, kas apvieno manus uzskatus kopā ar jebkuru attiecību (kā koleģiālu, draudzīgu, tā arī ģimenisku un intīmu) psiholoģiskos pamatus. Šis ieraksts top, lai 1) es to neaizmirstu; 2) es dzirdētu vēlams feedbacku par šo manu "secinājumu/rezumē" no citu cilvēku uzskatiem/labu attiecību prakses.

E. - "[..] Tā attiecības neveidojas - ir vai nu jāatrod afigennākā simbioze cilvēkiem, ka viņi var būt vienkārši viņi paši un no tā baroties un izveidot perfekto savienību, vai arī, gluži kā visi pārējie, apmēram 99% cilvēku, kas reāli IEGULDA attiecībās, dara kaut ko ar sevi , ar attiecībām; kurina, dedzina - tā, lai dzirksteļo un deg...
[..] tev daudz labāk pēc idejas par mani būtu jāzina, ka attiecībās ir arī jāstrādā, un tam darbam ir jābūt patīkamam.
Ir jābūt patīkami taisīt otram dāvanas, pārsteigumus; darīt kaut ko tādu, ko pats ikdienā varbūt nedarītu, bet darīt to tāpēc, ka otram tas patiktu; darīt kaut ko mazāk tādu, kas otram nepatīk, jo zini, ka otram tas nepatīk.
Tādas, manuprāt, ir attiecības, un es esmu 99,9% pārliecināta, ka var paprasīt cilvēkiem ar normālām attiecībām (laulātiem pāriem vai vienkārši mīlošiem pāriem), un viņi pateiks to pašu, ka - "jā, ir lietas, kas nesaskan, ir strīdi, bet ir jāstrādā ar to, lai to uzlabotu,
un ka neko nedarīšana un vienkārši būšana par sevi pašu īpaši attiecības neattīsta, un tad notiek pretējs process - attiecības sāk stagnēt un degradēties, jo "nekas neiet uz priekšu" un labāk nepaliek..."
Ikdienas sadzīvē taču prasības/vajadzības pieaug; tas ir loģiski, jo ir jāmācās sadzīvot nevis tikai ar sevi, bet arī ar vēl vienu cilvēku, indivīdu, kuram ir savas vēlmes, uzskati un vajadzības. No turienes arī loģiski izriet, ka dažreiz ir jādara kaut kas, ko negribas, nepatīk, jo otram tā labāk vai arī otram to vienkārši ļoti vajag. [..]"

Hm.

Interesanti vērot, kā paziņas man apkārt ātri saderinās un apprecas.

Interesantāk ir tas, ka "ātri" to dara tieši šādi cilvēki (mans un vienīgi mans subjektīvais novērojums):

1) tikko pēc šķiršanās jaunās attiecībās. Tie ir cilvēki, kas ir pavadījuši ilgu laiku stagnējošās un problemātiskās, taču arī trakās un kaislīgās attiecībās ilgu laiku. Parasti gadiem ilgu. Pēc šādas izšķiršanās parasti viena vai abas puses ātri vien atrod nākamo partneri, ar kuru tad attiecības strauji (parasti nepilna gada - divu laikā) pāriet uz nākamo līmeni aka saderināšanos, kam seko kāzas. Nereti par/ap to laiku iepeld arī bērns/i.
2) laiks iet, bet attiecību kā nav, tā nav. Tie ir cilvēki, kas jau ilgu laiku nevar rast mieru attiecībās, nevar atrast "savu īsto". Tā laiks iet, šie paliek arvien vecāki (parasti ap trīsdesmit un vairāk gadu), bet attiecību normālu nav bijis gadiem. Tad viņi atrod beidzot sev partneri un, gluži kā ķeroties pie pēdējā salmiņa, ātri vien noprec to.

Visu pārējo kategoriju cilvēki iet +- standarta ceļu: izveido attiecības, tad uzsāk kopdzīvi, tad vai nu izšķiras vai arī turpina savu dzīvi nu jau ģimenes un/vai laulību formātā.