Kaut kā nebeidz izbrīnīt - un ne tikai iz manas pieredzes -
kā tas var būt, ka problēmas ir tikai vienam attiecībās? Respektīvi, vīriešiem viss ir labi, komforta zona utt. Sievietes kaut kas neapmierina, dāmas cenšas par to runāt, izrunāt problēmu, bet vīriešiem viss ir labi.

Vai tiešām tev, vīrieti, var būt labi un būt pilnīgi po**j par to, ka TAVAI sievietei nav labi, un viņa cenšas ar TEVI par to runāt, un ar TEVI KOPĀ to risināt?

Sākumā man likās, ka tā ir tikai mana problēma. Tagad, kad dzirdu, ka šādas problēmas skar arī tuvākus cilvēkus man apkārt, rodas loģisks jautājums - vai tiešām sievietes un vīrieša smadzenes darbojas tik atšķirīgi? Vai tiešām vīriešiem viss ir tik ļoti vienkārši? Un, ja tā, tad sanāk, ka vīrietim nav svarīgas viņa sievietes problēmas? Kā tas, pie velna, vispār var būt?

Meh, beh un hņeh.

Kārtējais izp**tais vakars, kam seko tukšuma, aukstuma un bēdu piepildīta diena, ko vēl vairāk iztukšo un pārklāj ar ledus kārtiņu apskārsme, ka kaut kur tur, citur, citā saticīgā mājsaimniecībā notiek līdzīgas problēmas. Un es tiešām nezinu, kā to risināt, jo visi mani centieni šīs problēmas risināt ir jau sen nolaiduši savas rokas, un viss, ko es tagad vien varu darīt, ir vienkārši klusi to norīt un mēģināt ar to dzīvot. Kāpēc? Kāpēc cilvēki ir tik ignoranti pret apkārtējiem un tik ļoti egoistiski, nevēloties ieguldīt attiecībās ar citiem cilvēkiem? Es dažreiz tiešām, tiešām nesaprotu cilvēkus. Un ko vēl man atkal izmainīt sevī, lai sadzīvotu ar visu šo hui*u? Vai varbūt pietiek mainīt sevi un vienkārši jākļūst atkal par aukstu un bezjūtīgu ledus kluci? Tad, redz, atkal nebūšot labi, jo aukstas dāmas jau nevienam netīkot.

Kaut kāds marasms. Neloģisks, neracionāls un necilvēcīgs marasms.

Es vispār sievietes kā tādas nepanesu - nu, es viņas protu lielākoties novērtēt tikai vizuāli, mentāli man lielākā daļa liekas pilnīgas drazas un grabažas. (No 45 cilvēkiem, kas aicināti uz pasākumu, dāmas ir 7, tātad var aptvert manu nedraudzēšanos ar sievietēm pakāpi)
Tāpēc ir divas lietas, par ko priecājos: par to, ka tas ļoti nelielais dāmu bars, ar ko mēdzu biežāk komunicēt un kādreiz arī "satusēt", ir ļoti, ļoti interesantu, daiļu un sakarīgu dāmu bars. Pie tam, tās divas-trīs, kas ir ierindojušās vistuvāk manai sirsniņai, ir vienkārši izcilas. Lieliskas, skaistas, interesantas un foršas.
Otrā lieta ir šīsdienas mega lielais prieciņš par to, ka esmu atradusi dāmu (vismaz šim vakaram), kas labprāt tiek un dodas ar mani uz kādu pasākumu, kurš parasti neinteresē dāmām no iepriekš minētā loka. Tas reāli nozīmē to, ka man ir vēl +1 smuka un, cik nu maz pazīstu, interesanta un patīkama dāma, ar kuru var aiziet kaut kur pasēdēt, iedzert, ieēst, aiziet uz pasākumu... Krč, cipa, ehm, tā kā draudzēties?!

Cool.
E. priecīga.

Pilnīga nejēdzība un negodība. Pilnīgs bezsakars.
Šīs m/r ir krietni, krietni smagākas, sāpīgākas un ilgstošāk sāpi turošas nekā jebkad.
Tajā pašā laikā man ir vesela grūzma darbu darbā, mācībās, mājās - pārvācoties / ievācoties.
Un vēl klāt visam tieši šajā nedēļā ir pilns visādu pasākumu, uz kuriem es patiešām ļoti, ļoti gribu aiziet.

Nu, un kur šeit uz pasaules ir taisnība?

Un pienāca diena,
un E. izdomāja, ka kompleksot ir bezjēdzīgi.

Nu, tāpat es īsti nevaru mainīt sevi, vien kaut kā nedaudz piekoriģēt izskatu ar fiziskām nodarbēm un lietām.
So, visu šo nedēļu kaut kā sāku sajust, ka manī [atkal, kā tajos saldajos 15] pazūd kompleksi. Liels iemesls tam ir nodarbinātība ar citām problēmām, lietām un svētkiem, ar kuriem nesanāk šobrīd tikt galā dāvanu jomā. Un vēl lielāks - visi vīrieši, kas nenodarbojas ar kompleksu h**ņām un dzīvo laimīgi tieši tādi, tādos izmēros un bez visādiem kosmētiku litriem, kādi viņi ir.

*Woop, woop*, mazie dzīves prieciņi ^^,