Diskutējot/runājot sanāca, manuprāt, veiksmīgi ielikt vārdos to, kas apvieno manus uzskatus kopā ar jebkuru attiecību (kā koleģiālu, draudzīgu, tā arī ģimenisku un intīmu) psiholoģiskos pamatus. Šis ieraksts top, lai 1) es to neaizmirstu; 2) es dzirdētu vēlams feedbacku par šo manu "secinājumu/rezumē" no citu cilvēku uzskatiem/labu attiecību prakses.

E. - "[..] Tā attiecības neveidojas - ir vai nu jāatrod afigennākā simbioze cilvēkiem, ka viņi var būt vienkārši viņi paši un no tā baroties un izveidot perfekto savienību, vai arī, gluži kā visi pārējie, apmēram 99% cilvēku, kas reāli IEGULDA attiecībās, dara kaut ko ar sevi , ar attiecībām; kurina, dedzina - tā, lai dzirksteļo un deg...
[..] tev daudz labāk pēc idejas par mani būtu jāzina, ka attiecībās ir arī jāstrādā, un tam darbam ir jābūt patīkamam.
Ir jābūt patīkami taisīt otram dāvanas, pārsteigumus; darīt kaut ko tādu, ko pats ikdienā varbūt nedarītu, bet darīt to tāpēc, ka otram tas patiktu; darīt kaut ko mazāk tādu, kas otram nepatīk, jo zini, ka otram tas nepatīk.
Tādas, manuprāt, ir attiecības, un es esmu 99,9% pārliecināta, ka var paprasīt cilvēkiem ar normālām attiecībām (laulātiem pāriem vai vienkārši mīlošiem pāriem), un viņi pateiks to pašu, ka - "jā, ir lietas, kas nesaskan, ir strīdi, bet ir jāstrādā ar to, lai to uzlabotu,
un ka neko nedarīšana un vienkārši būšana par sevi pašu īpaši attiecības neattīsta, un tad notiek pretējs process - attiecības sāk stagnēt un degradēties, jo "nekas neiet uz priekšu" un labāk nepaliek..."
Ikdienas sadzīvē taču prasības/vajadzības pieaug; tas ir loģiski, jo ir jāmācās sadzīvot nevis tikai ar sevi, bet arī ar vēl vienu cilvēku, indivīdu, kuram ir savas vēlmes, uzskati un vajadzības. No turienes arī loģiski izriet, ka dažreiz ir jādara kaut kas, ko negribas, nepatīk, jo otram tā labāk vai arī otram to vienkārši ļoti vajag. [..]"

Hm.