Šonakt bija skaists un romantisks sapnis par cilvēku un dzīvnieku.

Prelūdija: reiz es mācījos jāt. Ar savu jāšanas darbību iedvesmoju vienu jauku cilvēku to iesākt, un tas ir lieliski. Pati es diemžēl nokritu, iegūstot smagu traumu, un pārstāju ar to nodarboties. Gribas domāt, ka pie vainas bija nepareiza trenēšana, bet who knows.

Sapnis: Es gāju blakus zirgam, vedot viņu pa zālīti blakus mežam, un cieši mums blakus bija grants ceļš, pa kuru traucās mašīnas. Starp grants ceļu un zirgu biju es - man likās, ka zirgs būs lielākā drošībā esot tālāk no mašīnām. Mēs gājām, un es viņam pastāstīju par to, kā nokritu iepriekš no zirga, un kā tagad man ir bail sēsties zirgam mugurā, lai gan ļoti, ļoti to vēlētos. Cītīgi manī klausīdamies, zirgs man pēkšņi atbildēja, ka lai es kāpjot vien viņam mugurā. Viņš mani pamācīšot jāt ar viņu. Atceros fragmentus, kā viņš man mācīja aplikt viņam ap kaklu pavadiņu, kā es centos uzkāpt uz kāpšļiem un uz zirga, lai gan īsti nespēju to izdarīt, slīdēju un kritu nost, līdz beigās kaut kā ar zirga dīdīšanās un manas cītīgas saņemšanās palīdzību beidzot tiku viņam virsū. Atceros, kā viņš teica, kur un kā man tās pavadas turēt. Atceros, kā viņš piekodināja, lai kājas es turot stipri, un kā es, piemirstot par šo lietu, noslīdēju zirgam uz dibena. [..]