Tas moments, kad tu svētdienas 8 rītā pamosties, lai konstatētu, ka tev tek tas siltināt-nepabeigtais jumts...
Un tad tu, slims un klepus lēkmes savaldīt nespējīgs, ļengans un vājš lien uz bēniņiem un centies savām tizlajām rociņām "kaut ko izdarīt", kaut kur pie slapjām sijām pielīmēt ar līmlentu plēves, kas neturās, jo viss ir slapjš...

Un viss tikai tāpēc, ka:
1) tev vienkārši ir kauns un tu negribi prasīt pabeigt un aiztaisīt jumtu taviem labākajiem draugiem, jo viņi jau tā tik daudz tev ir ar to visu palīdzējuši, un tu saproti, ka visi grib atpūsties no tā jumta, tevi tajā skaitā;
2) cilvēks, kas dzīvo zem šī jumta, uzskata, ka "visam jābūt ok, ja vien nebūs vētra vai baigie lieti", un tā rezultātā vairākas nedēļas nogales vienkārši neko neizdara, kas ir saprotams, jo viens strādāt un pabeigt to visu nevar, bet, kad var, tad ir visādi nesanāca un bija jāatpūšas vai jādara 101 cita lieta.

Tu salīmē tās plēves pie mitrām sijām, kas, šķietami, to tecēšanu nav apstādinājis itin necik, pats samirksti, būdams smagi slims, tev griesti ir ieliekušies jau uz iekšu tai vietā, kur tek, un viss, kas tev ir atlicis darīt, ir sēdēt un raudāt kā bezpalīdzīgs, nekam nederīgs un praktiski nelietojams idiots.