annu
25 October 2018 @ 12:44 pm
Sieviete – dieviete vai prosta sievišķis? Jeb gads ir pagājis kopš klusuma te  
Interesanti ir skatīties, kā spogulī man pretim ņirb SIEVIETE – ar svārkiem līdz potītēm un džemperīti, auskariem pieskaņotiem svārku krāsai. Svārku un auskaru krāsa – tumši zila, viena no iecienītākajām, jo komplimentē viņas augumu, veidojot perfektu kontrastu starp bālo ādu un sārtajiem vaigiem. Zils ir kļuvis par garderobies vienu no iecienītākajām krāsām (līdztekus allaž aktuālajai melnai, protams) pēc stilista apmeklējuma, kas reiz noteicis, ka izrādās, dāma nemaz nav silto toņu cilvēks – tai vislabāk izskatīsies vēsie, turklāt piesātinātie toņi. Un tas nebija melots, intuitīvi to varēja just jau iepriekš, lai gan sajūtās viņa vienmēr likās silta. Bet sajūtām jau nav jāsakrīt ar apģērba toni, hehe.

Interesanti ir skatīties, kā priekšā stāv tas, kas kādreiz bija kaut kas pavisam citāds – amizanta, brīžiem aroganta, brīžiem ārkārtīgi vienkārša, dažreiz vulgāri perversiem jokiem, bet dažreiz – bikluma raisītu sārtumu vaigos. Maza, zinātkāra un ziņkārīga, dažreiz egocentriska, bet tajā pašā laikā vienlaicīgi pavisam laba, godīga un par pasaules netaisnīgumu raudoša meitenīte. Viņa bija viss un nekas; viņu skolā zināja visi, kaut arī viņa nebija viena no TOP skaistulēm un foršajām čikām – viņa vienkārši bija atšķirīga. Ar savu es, skaļajām un nekontrolētajām emocijām, pārsteigumiem un straujo dabu. Un nebeidzamajiem smaidiem un jokiem, ko pavadīja asais, brīžiem varbūt ironiskais prāts. Viņa bija, un apkārt viņai bija pārsvarā puiši, jo ar tiem viņai allaž ir bijis visvairāk, par ko parunāt. Vai paklusēt.

Interesanti ir skatīties, kā “es neprotu rakstīt, tāpēc es velku īsus svārkus” pārtapa par “es vairs nerakstu, bet svārki ir palikuši arvien garāki un sievišķīgāki”. Pretim ņirb sieviete – vairs krietni klusāka kā jebkad iepriekš savā dzīvē. Ne tik emocionāla. Izdzīvojusi šausmīgākās šausmas, pārdzīvojusi iekšējās nāves un izeksistējusi tukšākos tukšumus, pretim skatās sieviete – ar mieru. Ar beidzot rastu mieru starp sevi, pārējiem, pasauli un eksistenci – šīs pasaules un ārpus tās. Par visu to, kas bija, kā nebija, kas bija labi, un kas – šausminoši, baisi, neizsakāmi sāpīgi un nogalinoši. Ar izsāpētām draudzībām, kuru vairs nav, un ar smaidu un īpašu novērtējumu par to, kas ir vēl šobaltdien. Vienalga – palicis aizvien vai no jauna radies.

Ja agrāk šķita, ka viņa bija harizmātiska harmonija, tad tagad ir pilnīgi skaidrs, kas ir harmonija. Tas ir tad, kad tu skaties viņas acīs un redzi, kā cilvēks ir iemācījies dzīvot arī tad, kad dzīvot nav vēlmes. Sadzīvot ar to, ko vienkārši izdzīvot nav ne vēlmes, nedz spēka, nedz arī vispār tas būtu iespējams. Tad, kad tu redzi visus klusumus, kuros ir mācība par to, ka ne vienmēr un ne visiem vajag zināt to, kas skuķim sirdi tramda un uz mēles niez. Tad, kad prieks un smejas ir palikušas daudz retākas, bet skan tik skaisti un pilnīgi kā vēl nekad. Kad asaras vairs neaizrauj elpu, bet vienkārši svilina jau tik ierastos, sen izdedzinātos ceļus pār vaigiem, lūpām un zodu. Kad asaru garša ir palikusi gardāka par asins garšu, un džins ienāk ruma vietā. Kad klusītēm tiek būvēti mazi sapņi, bet skaļajām lietām ir palikusi vieta tikai retajam un reti kur.

Interesanti ir skatīties, kā man pretim stāv sieviete – par to pauž viņas ietērps. Seja vēl aizvien ir nenosakāma vecuma – viņu vēl aizvien atpazīst pat sākumskolas dežurants. Viņa nav diži mainījusies, nē – viņas seja ir palikusi teju laika neskarta, kaut arī visa būtība un gars – nomiris un augšāmcēlies neskaitāmi daudz reižu. Un tagad viņa ir pavisam citāda; paņēmusi šķietami labāko no sevis un pievienojusi vēl neskaitāmiem labumu pa virsu – sākot ar nedaudz vairāk apaļumiem gurnos, krūtīs un diemžēl arī ap punci, un beidzot ar viņas personību, klusu, taču nosvērtu, skumju, taču novērtējošu, un vēl aizvien nedaudz dzīvot gribošu. Nedaudz brīnumus redzošu un jūtošu. Vēl nedaudz viņā ir tas – tas mūžīgais, dzīvais, kas skumdina un priecē vienlaicīgi, kas tramda sirdi un liek justies dzīvam šajā eksistences laikmetā. Kas plosa, skrāpē, sit un kož, un vienlaicīgi ir tik skaists kā nekas cits uz pasaules: viņā tas vēl nedaudz pulsē. Bija laiks, kad šķita, ka vairs nav, un viņa nu mirusi pavisam, bet par laimi izrādījies, ka kaut kas viņā vēl ir palicis. Bērns viņā vēl aizvien ir palicis.

Man pretim ņirb sieviete – skaista savā izaugsmē, nevis sejā. Skaista savās domās un rīcībās, nevis svārkos. Man pretim ir pieaudzis un nopietns cilvēks, un bērns viņā vēl aizvien ir dzīvs. Viņa ir sieviete, jā, bet viņa vēl aizvien ir dzīva. Un ik pa laikam iepulsē, pieliekot punktu šim teikumam, bet atstājot komatus dzīvē. Viņa negrib punktus, viņa komatus vienmēr ir pratusi labāk.
 
 
Tagad ir:: komati
 
 
annu
22 August 2016 @ 01:49 pm
Ceļā uz laimīgāku ķermeni: IV  
Kad man bija nedaudz laika no rīta, kuru vajadzēja aizpildīt ar vingrošanu, jo tomēr derības un tomēr pēdējā iespēja izpildīt savu nedēļas normu, es taisīju savu ierasto treniņu vēlā rītā (ap kādiem 11), un tajā brīdī es atcerējos, kāpēc man besī rīti.
Rīti man ir smagi.

Es esmu pūce. Esmu bijusi izteikta pūce un miega mika jau kopš sevi atceros. Man vairāk enerģijas, domu, pārdomu un iedvesmas ir vakaros/naktīs, kamēr no rītiem esmu nelietojams zombijs. Un tieši tas pats izpaudās manā "rīta" treniņā.

Tad nu sāku darboties savu ierasto treniņu, maz, ka sarkanā armija atņēma spēkus, tad vēl tas rīts principā izsūca visu. Trenēties no rīta man bija grūti, smagi, ar krietni lielāku nepatiku nekā vakaros. Un te man tiešām ir jādomā - visi atbalsta vingrošanu no rīta, man gan tā neder. Vai es esmu greiza, vai arī tomēr nav tā, ka tas, kas der vienam, otram obligāti arī derēs? Varbūt tas man kā pūcei ir normāli, ka man labāk trenēties vakaros, nevis rītos, kā tautai ierasts?

Pa citu starpam jābilst, ka laikam aptuveni mēnesis ir pagājis kopš derībām. Rezultāti? Pagaidām dižu nav. BET!:
1) esmu palikusi jūtami spēcīgāka;
2) esmu vienīgā meitene darbā, kas var pati sevi pievilkt pie sienā iekārtā pievilkšanās stieņa;
3) pirms pāris dienām biju pirtī un nejutos tik ļoti neglīta peldkostīmā.

Rezumē: Jātrenējas ir. Kaut arī nedaudz. Tas nekas, ka manāmu rezultātu nav: lai arī sīkums, tomēr patīkami.
 
 
annu
27 July 2016 @ 04:19 pm
Ceļā uz laimīgāku ķermeni: II  
Patiesībā tas, par ko rakstīšu šajā ierakstā, bija novērojumi, ko gribēju ierakstīt pirmajā ierakstā. Bet intro pirmajam ierakstam dabiski ieslidinājās fizisko aktivitāšu novirzienā, nevis gastronomisko baudu aizkadrā.

Visam vajag savu līdzsvaru, un tikai vingrošana, protams, notievēt un uzlabot ķermeņa labsajūtu nepalīdzēs - tāpat kā nepalīdzēs tikai "ēst veselīgāk". Tāpēc es, protams, arī cenšos pakārtot manu ēdienkarti tā, lai organismam patīkamāk. To es jau, tiesa, daru pasen, jau vairākus mēnešus, sākot ar laiku, kad biju uzsākusi skaitīt kalorijas.

Te uzreiz divi komentāri: kaloriju skaitīšana tika veikta nevis profesionālos nolūkos, bet tīri analītiskos, lai saprastu, kuras uzturvielas es teorētiski uzņemu ikdienā par daudz, kuras - par maz. Lai vienkārši pamainītu bilanci, nevis pēkšņi kļūtu par "wannabe uztura guru". Otrais komentārs saistīts ar veselīgu ēšanu - es neesmu no "anti-glutamātu, anti glutēna" pārstāvjiem, kas par veselīgu ēdienu uzskata EKO produktus. Tfu, b*e. Besī man tādi. Ar veselīgu es domāju jau iepriekš minēto - mazāk, piemēram, uzturā lietot piesātinātos taukus, aizstājot ar nepiesātinātajiem, samazināt nevajadzīgo un par daudz uzņemto vielu daudzumu, aizstājot ar vieglāk organismā pārstrādājošiem un vairāk nepieciešamiem produktiem, piemēram, mazāk vienkāršo ogļhidrātu, vairāk salikto.. un tā tālāk. Un, protams, es neatteikšos no sava kārotā saldējuma vai picas, ja man to ļoti gribēsies. Vienkārši es tos nelietošu uzturā katru dienu.

Tātad, par uzturu.
Pirms dažām dienām es pilnīgi nejauši iepazinos ar "ātri pagatavojamām auzu pārslām". Es vispār auzas nekad īpaši neesmu mīlējusi, un pofig, ka tās esot baigi veselīgas. Auzu pārslu putras vietā ja ēdu, tad tikai mannā putru. Tad nu pačekoju sastāvu, neko kriminālu neieraudzīju šais ātri pagatavojamās auzu pārslu putrās, nolēmu uztaisīt un... konstatēju, ka nav nemaz tik traki. Ir pat tīri ok, sevišķi, kad darbā baigi gribas ēst un pa perimetru vilinoši smaržo roltona krūzītes.

Pa šīm dienām auzu putriņa, kas maksā nieka puseiro veikalā, ir kļuvušas par manu teju katras dienas sākumu - darbā esot ap 11-12 uztaisu sev tādu. Nav daudz, bet pietiek, lai nomāktu nepatīkamās sāpes vēderā, kas kliedz pēc pusdienām, kuras sekos tikai pēc dažām stundām. Pietiekami, lai iztiktu līdz pusdienām. Un vēl vairāk.

Galvenais novērojums, sākot ikdienā teju nedēļu no vietas patērēt šādas putriņas darbā:
1) pats par sevi saprotams, ka nav vairs kuņģa sāpes, jo vēders piepildīts ar kaut ko;
2) līdz pusdienām, kas tagad notiek nevis ierastajos 13:30, bet gan 14/14:30/15, es pilnīgi mierīgi varu iztikt;
3) pusdienās es vairs nevaru tik daudz apēst. Prasās krietni mazākas pusdienas, kas ļauj izvēlēties lētās kompleksās pusdienas un daļu no pusdienām (zupa vai saldais, vai daļa/pilna otrā ēdiena porcija paliek uz mājām līdzņemšanai);
4) Vakariņās.. man arī vairs tik daudz nelien kā iepriekš. Kopumā jāsecina, ka ēdu krietni mazāk.

Protams, nezinu, vai tas saistīts tieši ar auzu pārslu putriņu, vai arī ar maniem treniņiem, vai psiholoģisko noskaņojumu notievēt, vai arī ar visu kopā, bet fakts paliek fakts - beidzot mans organisms nav badā visu nakti līdz pat 14 dienā, kas it kā skaitoties neveselīgi, turklāt paēdot putriņu pēcāk gan pusdienās, gan vakariņās man prasās ēst mazāk. Krietni mazāk.

P.S. Lieliska ironija, ka, rakstot par ēdienu, ausīs skan Portishead - It could be sweet.

Skaista ir šī ironiju un sakritību dzīve. Vismaz brīžos, kad es atkal rakstu. Kaut nedaudz. Kaut tikai sev.
 
 
Man skan:: Portishead - It could be sweet
 
 
annu
27 July 2016 @ 12:16 pm
Ceļā uz laimīgāku ķermeni: I  
Laikam šis būs viens no maniem atklātākajiem ierakstu kopumiem, ja man pietiks iedvesmas un apņēmības šo rakstu veidot par rakstu kopumu.

Par sievieti, kompleksiem un visu ar to saistīto.

Viss sākās ar to vienu liktenīgo gadu, kad bez īpašām dzīvesveida izmaiņām kardināli izmainījās mans ķermenis - ja iepriekš 20 gadu vecumā varēju vilkt drēbes, ko vilku arī savos 14 un 15 gados, tad pēkšņi es vairs nevarēju uzvilkt bikses, tās negāja pāri augšstilbiem, kleitas vidukļa un krūšu rajonā arī bija par mazu. Es paliku lielāka par vismaz vienu izmēru. Un es ar to nevarēju sadzīvot.

Patiesībā viss bija krietni nopietnāk, nekā no malas varētu izklausīties - es biju izmisusi, puse garderobes man vairs nederēja, man parādījās riepa, kas nekad līdz šim nebija bijusi, jā, ok, man parādījās arī gurni un pakaļa, bet kopā ar riepu un mīļākajām drēbēm, kas vairs nederēja, man uznāca konkrēta depresija. Es jutos LIELA. RESNA. NEGLĪTA. ("Un man nekad nebūs puiša..." - kas zinās, tas sapratīs joku.)

Līdz ar lielu negāciju devu vairākus gadus es cīnījos starp loģisko - es tāpat zinu, ka es vīriešiem patīku galvenokārt nevis izskata, bet sava rakstura dēļ, - un vizuāli emocionālo: es esmu fuken ne vien neglīta, bet tagad arī resna. Vairākus GADUS es cīnījos starp šiem diviem stāvokļiem, starp spēju pieņemt sevi tādu, kāda es esmu, un starp sevis nemīlēšanu, nepieņemšanu un kompleksošanu. Līdz vienā brīdī šī cīņa, šķietami, pierima, un es ieslīgu tādā kā akceptā, pieņemot to, ka es daudzās vietās esmu izaugusi un mainījusies, un turpinot cerēt, ka mans raksturs kā jau iepriekš līdz šim visu situāciju izglābs.

Esot jau daļēji samierinājusies un pieņēmusi faktu, te es dzirdu (un redzu bildi) no malas, ka man esot "dubultzods". Ilgi klusēju un domāju par to, kā lai piespiež sevi kaut ko darīt nevis tā, kā līdz šim - epizodiski un retumis, bet gan nopietni un rezultatīvi, saglabājot darbības regularitāti. Jau pirmajās divās dienās pēc šī fakta konstatācijas es veicu savu ierasto treniņu līdz ne vien vaiga, bet principā visu vietu sviedriem. Un te arī palīdzēja neliela derībiņa ar domu briedi - ja kāda no mums neveiks vismaz N vingrošanas skaitu nedēļā (principā vingrošanas daudzums, apjoms, veids nav būtisks - tāpat tas viss tikai priekš sevis vien ir), tad pēc iknedēļas atskaites tā, kas nebūs veikusi minimālo skaitu, otrai pērk vīnu. Un tā - mēnesi no vietas. Kāpēc mēnesis? Jo ar īsāku laiku ir par maz, lai 1) sasniegtu kādus redzamus rezultātus, 2) pieradinātu sevi pie fiziskās slodzes, 3) principā aizsāktu ķēdes reakciju/pieradumu/ vēlmi darboties ilgtermiņā regulāri.

Jāsaka, ka šāda veida papildstimuls ir samērā jauks - liek saņemties un iziet cauri treniņa sāpēm un šausmīgo nogurumu, kad šķiet, ka tu tūlīt saļimsi uz vietas un nokritīsi, un nespēsi kustēties tālāk vairs nekad. Saņemties, kad šķiet, ka - es jau nesen trenējos, un šodien tāds nogurums... Saņemties, kad šķiet, ka "tāpat esmu neglīta, why bother...". Vienvārdsakot, papildstimuls saņemties. Pie jebkādiem iemesliem un attaisnojumiem.

Kopumā jāsaka, ka viss šis kompleksu raisītais ceļš uz laimīgāku (skaistāku, veselīgāku, izturīgāku) ķermeni ir vispārīgi labs, jo pat, ja es nejutīšos skaistāka, esmu droša, ka ķermenis būs man pateicīgs par to, ka neatstāju viņu ikdienas sēžamdarba novārtā. Turklāt mans ķermenis - cilvēka, kurš bērnībā piedalījās regulāri vieglatlētikas u.c. sacensībās, pārstāvot skolas un savu godu. Ķermenis, kurš ir neierasti elastīgs un spēj daudzas interesantas lietas, ja tiek trenēts un uzturēts kārtībā. Ķermenis, kurš... ir pelnījis labāku saimnieku. Vai arī tādu saimnieku, kurš vismaz cenšas, un ir ceļā uz laimīgāku ķermeni.