Kad man bija nedaudz laika no rīta, kuru vajadzēja aizpildīt ar vingrošanu, jo tomēr derības un tomēr pēdējā iespēja izpildīt savu nedēļas normu, es taisīju savu ierasto treniņu vēlā rītā (ap kādiem 11), un tajā brīdī es atcerējos, kāpēc man besī rīti.
Rīti man ir smagi.

Es esmu pūce. Esmu bijusi izteikta pūce un miega mika jau kopš sevi atceros. Man vairāk enerģijas, domu, pārdomu un iedvesmas ir vakaros/naktīs, kamēr no rītiem esmu nelietojams zombijs. Un tieši tas pats izpaudās manā "rīta" treniņā.

Tad nu sāku darboties savu ierasto treniņu, maz, ka sarkanā armija atņēma spēkus, tad vēl tas rīts principā izsūca visu. Trenēties no rīta man bija grūti, smagi, ar krietni lielāku nepatiku nekā vakaros. Un te man tiešām ir jādomā - visi atbalsta vingrošanu no rīta, man gan tā neder. Vai es esmu greiza, vai arī tomēr nav tā, ka tas, kas der vienam, otram obligāti arī derēs? Varbūt tas man kā pūcei ir normāli, ka man labāk trenēties vakaros, nevis rītos, kā tautai ierasts?

Pa citu starpam jābilst, ka laikam aptuveni mēnesis ir pagājis kopš derībām. Rezultāti? Pagaidām dižu nav. BET!:
1) esmu palikusi jūtami spēcīgāka;
2) esmu vienīgā meitene darbā, kas var pati sevi pievilkt pie sienā iekārtā pievilkšanās stieņa;
3) pirms pāris dienām biju pirtī un nejutos tik ļoti neglīta peldkostīmā.

Rezumē: Jātrenējas ir. Kaut arī nedaudz. Tas nekas, ka manāmu rezultātu nav: lai arī sīkums, tomēr patīkami.