Interesanti ir skatīties, kā spogulī man pretim ņirb SIEVIETE – ar svārkiem līdz potītēm un džemperīti, auskariem pieskaņotiem svārku krāsai. Svārku un auskaru krāsa – tumši zila, viena no iecienītākajām, jo komplimentē viņas augumu, veidojot perfektu kontrastu starp bālo ādu un sārtajiem vaigiem. Zils ir kļuvis par garderobies vienu no iecienītākajām krāsām (līdztekus allaž aktuālajai melnai, protams) pēc stilista apmeklējuma, kas reiz noteicis, ka izrādās, dāma nemaz nav silto toņu cilvēks – tai vislabāk izskatīsies vēsie, turklāt piesātinātie toņi. Un tas nebija melots, intuitīvi to varēja just jau iepriekš, lai gan sajūtās viņa vienmēr likās silta. Bet sajūtām jau nav jāsakrīt ar apģērba toni, hehe.

Interesanti ir skatīties, kā priekšā stāv tas, kas kādreiz bija kaut kas pavisam citāds – amizanta, brīžiem aroganta, brīžiem ārkārtīgi vienkārša, dažreiz vulgāri perversiem jokiem, bet dažreiz – bikluma raisītu sārtumu vaigos. Maza, zinātkāra un ziņkārīga, dažreiz egocentriska, bet tajā pašā laikā vienlaicīgi pavisam laba, godīga un par pasaules netaisnīgumu raudoša meitenīte. Viņa bija viss un nekas; viņu skolā zināja visi, kaut arī viņa nebija viena no TOP skaistulēm un foršajām čikām – viņa vienkārši bija atšķirīga. Ar savu es, skaļajām un nekontrolētajām emocijām, pārsteigumiem un straujo dabu. Un nebeidzamajiem smaidiem un jokiem, ko pavadīja asais, brīžiem varbūt ironiskais prāts. Viņa bija, un apkārt viņai bija pārsvarā puiši, jo ar tiem viņai allaž ir bijis visvairāk, par ko parunāt. Vai paklusēt.

Interesanti ir skatīties, kā “es neprotu rakstīt, tāpēc es velku īsus svārkus” pārtapa par “es vairs nerakstu, bet svārki ir palikuši arvien garāki un sievišķīgāki”. Pretim ņirb sieviete – vairs krietni klusāka kā jebkad iepriekš savā dzīvē. Ne tik emocionāla. Izdzīvojusi šausmīgākās šausmas, pārdzīvojusi iekšējās nāves un izeksistējusi tukšākos tukšumus, pretim skatās sieviete – ar mieru. Ar beidzot rastu mieru starp sevi, pārējiem, pasauli un eksistenci – šīs pasaules un ārpus tās. Par visu to, kas bija, kā nebija, kas bija labi, un kas – šausminoši, baisi, neizsakāmi sāpīgi un nogalinoši. Ar izsāpētām draudzībām, kuru vairs nav, un ar smaidu un īpašu novērtējumu par to, kas ir vēl šobaltdien. Vienalga – palicis aizvien vai no jauna radies.

Ja agrāk šķita, ka viņa bija harizmātiska harmonija, tad tagad ir pilnīgi skaidrs, kas ir harmonija. Tas ir tad, kad tu skaties viņas acīs un redzi, kā cilvēks ir iemācījies dzīvot arī tad, kad dzīvot nav vēlmes. Sadzīvot ar to, ko vienkārši izdzīvot nav ne vēlmes, nedz spēka, nedz arī vispār tas būtu iespējams. Tad, kad tu redzi visus klusumus, kuros ir mācība par to, ka ne vienmēr un ne visiem vajag zināt to, kas skuķim sirdi tramda un uz mēles niez. Tad, kad prieks un smejas ir palikušas daudz retākas, bet skan tik skaisti un pilnīgi kā vēl nekad. Kad asaras vairs neaizrauj elpu, bet vienkārši svilina jau tik ierastos, sen izdedzinātos ceļus pār vaigiem, lūpām un zodu. Kad asaru garša ir palikusi gardāka par asins garšu, un džins ienāk ruma vietā. Kad klusītēm tiek būvēti mazi sapņi, bet skaļajām lietām ir palikusi vieta tikai retajam un reti kur.

Interesanti ir skatīties, kā man pretim stāv sieviete – par to pauž viņas ietērps. Seja vēl aizvien ir nenosakāma vecuma – viņu vēl aizvien atpazīst pat sākumskolas dežurants. Viņa nav diži mainījusies, nē – viņas seja ir palikusi teju laika neskarta, kaut arī visa būtība un gars – nomiris un augšāmcēlies neskaitāmi daudz reižu. Un tagad viņa ir pavisam citāda; paņēmusi šķietami labāko no sevis un pievienojusi vēl neskaitāmiem labumu pa virsu – sākot ar nedaudz vairāk apaļumiem gurnos, krūtīs un diemžēl arī ap punci, un beidzot ar viņas personību, klusu, taču nosvērtu, skumju, taču novērtējošu, un vēl aizvien nedaudz dzīvot gribošu. Nedaudz brīnumus redzošu un jūtošu. Vēl nedaudz viņā ir tas – tas mūžīgais, dzīvais, kas skumdina un priecē vienlaicīgi, kas tramda sirdi un liek justies dzīvam šajā eksistences laikmetā. Kas plosa, skrāpē, sit un kož, un vienlaicīgi ir tik skaists kā nekas cits uz pasaules: viņā tas vēl nedaudz pulsē. Bija laiks, kad šķita, ka vairs nav, un viņa nu mirusi pavisam, bet par laimi izrādījies, ka kaut kas viņā vēl ir palicis. Bērns viņā vēl aizvien ir palicis.

Man pretim ņirb sieviete – skaista savā izaugsmē, nevis sejā. Skaista savās domās un rīcībās, nevis svārkos. Man pretim ir pieaudzis un nopietns cilvēks, un bērns viņā vēl aizvien ir dzīvs. Viņa ir sieviete, jā, bet viņa vēl aizvien ir dzīva. Un ik pa laikam iepulsē, pieliekot punktu šim teikumam, bet atstājot komatus dzīvē. Viņa negrib punktus, viņa komatus vienmēr ir pratusi labāk.

Pamanīju, ka cilvēki dalās tādās divās kategorijās - tajos, kas dzīvo komforta zonā ar uzskatu, ka pārējiem viņš ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir; un tajos, kas ir gatavi mācīties no kļūdām, iet tālāk, uzlabot sevi jebkādā veidā un vienkārši "augt". Uz tiem drīzāk varētu attiecināt biedra indulgence (ja nemaldos) dienasgrāmatā ievietoto trāpīgo un, manuprāt, ļoti adekvāti loģisko sakāmo:


Tad nu man īsti nav izprotama pirmās kategorijas cilvēku loģika, t.i., es vispār neprotu saskatīt loģikas kā tādas klātbūtni uztverē, kas pati par sevi nav tendēta uz attīstību, izaugsmi un uzlabošanos.
Līdz ar to man ir bijuši daudzi tīri sadzīviski smaga formāta konflikti, kuros parasti man pārmet to, ka es "nenovērtēju esošo" un "visu laiku kaut ko gaidu", un nereti tam visam piemet klāt vēl to, ka es esot vēsa aprēķinātāja, jo "es pati izvēlos dot, un teju vai matemātiskā aritmētikā gaidu kaut ko pretim". Es gan to nespēju nekādā veidā saskatīt par kaut kādu aprēķinu, kad tiek runāts par spēju dot, attīstīt sevi, uzlabot sevi, jo sadzīvē tas tieši proporcionāli attiecas arī uz otru cilvēku un vēl tādu trešo vienību "mēs" - protams, pie nosacījuma, kad es pati cītīgi strādāju ar sevi, lai uzturētu un (ja iespējams) uzlabotu sevi un savu vidi, kas cieši skar arī līdzcilvēku un arī to trešo savienību.
Rodas man iekšā tādi divi vienkārši jautājumi:
1) Kā cilvēks var negribēt strādāt ar sevi? Kaut vai vismaz tik daudz, lai uzturētu (un varbūt uzlabotu) kopdzīvi, runājot tieši divu cilvēku kopdzīves ietvaros? Man kaut kā allaž ir licies loģiski, ka kopā dzīvošana nozīmē vismaz elementārāko rēķināšanos vienam ar otru, tajā skaitā ar otra vēlmēm, vajadzībām, morāli u.tml.
2) Kā cilvēks var pārmest otram un saukt otru par "vēsu aprēķinātāju", ja otrs vēlas augt, pilnveidoties un sniegt ieguldījumu sevī sevis paša un kopdzīves ar otru labad?