Pamanīju, ka cilvēki dalās tādās divās kategorijās - tajos, kas dzīvo komforta zonā ar uzskatu, ka pārējiem viņš ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir; un tajos, kas ir gatavi mācīties no kļūdām, iet tālāk, uzlabot sevi jebkādā veidā un vienkārši "augt". Uz tiem drīzāk varētu attiecināt biedra indulgence (ja nemaldos) dienasgrāmatā ievietoto trāpīgo un, manuprāt, ļoti adekvāti loģisko sakāmo:


Tad nu man īsti nav izprotama pirmās kategorijas cilvēku loģika, t.i., es vispār neprotu saskatīt loģikas kā tādas klātbūtni uztverē, kas pati par sevi nav tendēta uz attīstību, izaugsmi un uzlabošanos.
Līdz ar to man ir bijuši daudzi tīri sadzīviski smaga formāta konflikti, kuros parasti man pārmet to, ka es "nenovērtēju esošo" un "visu laiku kaut ko gaidu", un nereti tam visam piemet klāt vēl to, ka es esot vēsa aprēķinātāja, jo "es pati izvēlos dot, un teju vai matemātiskā aritmētikā gaidu kaut ko pretim". Es gan to nespēju nekādā veidā saskatīt par kaut kādu aprēķinu, kad tiek runāts par spēju dot, attīstīt sevi, uzlabot sevi, jo sadzīvē tas tieši proporcionāli attiecas arī uz otru cilvēku un vēl tādu trešo vienību "mēs" - protams, pie nosacījuma, kad es pati cītīgi strādāju ar sevi, lai uzturētu un (ja iespējams) uzlabotu sevi un savu vidi, kas cieši skar arī līdzcilvēku un arī to trešo savienību.
Rodas man iekšā tādi divi vienkārši jautājumi:
1) Kā cilvēks var negribēt strādāt ar sevi? Kaut vai vismaz tik daudz, lai uzturētu (un varbūt uzlabotu) kopdzīvi, runājot tieši divu cilvēku kopdzīves ietvaros? Man kaut kā allaž ir licies loģiski, ka kopā dzīvošana nozīmē vismaz elementārāko rēķināšanos vienam ar otru, tajā skaitā ar otra vēlmēm, vajadzībām, morāli u.tml.
2) Kā cilvēks var pārmest otram un saukt otru par "vēsu aprēķinātāju", ja otrs vēlas augt, pilnveidoties un sniegt ieguldījumu sevī sevis paša un kopdzīves ar otru labad?