Patiesībā tas, par ko rakstīšu šajā ierakstā, bija novērojumi, ko gribēju ierakstīt pirmajā ierakstā. Bet intro pirmajam ierakstam dabiski ieslidinājās fizisko aktivitāšu novirzienā, nevis gastronomisko baudu aizkadrā.

Visam vajag savu līdzsvaru, un tikai vingrošana, protams, notievēt un uzlabot ķermeņa labsajūtu nepalīdzēs - tāpat kā nepalīdzēs tikai "ēst veselīgāk". Tāpēc es, protams, arī cenšos pakārtot manu ēdienkarti tā, lai organismam patīkamāk. To es jau, tiesa, daru pasen, jau vairākus mēnešus, sākot ar laiku, kad biju uzsākusi skaitīt kalorijas.

Te uzreiz divi komentāri: kaloriju skaitīšana tika veikta nevis profesionālos nolūkos, bet tīri analītiskos, lai saprastu, kuras uzturvielas es teorētiski uzņemu ikdienā par daudz, kuras - par maz. Lai vienkārši pamainītu bilanci, nevis pēkšņi kļūtu par "wannabe uztura guru". Otrais komentārs saistīts ar veselīgu ēšanu - es neesmu no "anti-glutamātu, anti glutēna" pārstāvjiem, kas par veselīgu ēdienu uzskata EKO produktus. Tfu, b*e. Besī man tādi. Ar veselīgu es domāju jau iepriekš minēto - mazāk, piemēram, uzturā lietot piesātinātos taukus, aizstājot ar nepiesātinātajiem, samazināt nevajadzīgo un par daudz uzņemto vielu daudzumu, aizstājot ar vieglāk organismā pārstrādājošiem un vairāk nepieciešamiem produktiem, piemēram, mazāk vienkāršo ogļhidrātu, vairāk salikto.. un tā tālāk. Un, protams, es neatteikšos no sava kārotā saldējuma vai picas, ja man to ļoti gribēsies. Vienkārši es tos nelietošu uzturā katru dienu.

Tātad, par uzturu.
Pirms dažām dienām es pilnīgi nejauši iepazinos ar "ātri pagatavojamām auzu pārslām". Es vispār auzas nekad īpaši neesmu mīlējusi, un pofig, ka tās esot baigi veselīgas. Auzu pārslu putras vietā ja ēdu, tad tikai mannā putru. Tad nu pačekoju sastāvu, neko kriminālu neieraudzīju šais ātri pagatavojamās auzu pārslu putrās, nolēmu uztaisīt un... konstatēju, ka nav nemaz tik traki. Ir pat tīri ok, sevišķi, kad darbā baigi gribas ēst un pa perimetru vilinoši smaržo roltona krūzītes.

Pa šīm dienām auzu putriņa, kas maksā nieka puseiro veikalā, ir kļuvušas par manu teju katras dienas sākumu - darbā esot ap 11-12 uztaisu sev tādu. Nav daudz, bet pietiek, lai nomāktu nepatīkamās sāpes vēderā, kas kliedz pēc pusdienām, kuras sekos tikai pēc dažām stundām. Pietiekami, lai iztiktu līdz pusdienām. Un vēl vairāk.

Galvenais novērojums, sākot ikdienā teju nedēļu no vietas patērēt šādas putriņas darbā:
1) pats par sevi saprotams, ka nav vairs kuņģa sāpes, jo vēders piepildīts ar kaut ko;
2) līdz pusdienām, kas tagad notiek nevis ierastajos 13:30, bet gan 14/14:30/15, es pilnīgi mierīgi varu iztikt;
3) pusdienās es vairs nevaru tik daudz apēst. Prasās krietni mazākas pusdienas, kas ļauj izvēlēties lētās kompleksās pusdienas un daļu no pusdienām (zupa vai saldais, vai daļa/pilna otrā ēdiena porcija paliek uz mājām līdzņemšanai);
4) Vakariņās.. man arī vairs tik daudz nelien kā iepriekš. Kopumā jāsecina, ka ēdu krietni mazāk.

Protams, nezinu, vai tas saistīts tieši ar auzu pārslu putriņu, vai arī ar maniem treniņiem, vai psiholoģisko noskaņojumu notievēt, vai arī ar visu kopā, bet fakts paliek fakts - beidzot mans organisms nav badā visu nakti līdz pat 14 dienā, kas it kā skaitoties neveselīgi, turklāt paēdot putriņu pēcāk gan pusdienās, gan vakariņās man prasās ēst mazāk. Krietni mazāk.

P.S. Lieliska ironija, ka, rakstot par ēdienu, ausīs skan Portishead - It could be sweet.

Skaista ir šī ironiju un sakritību dzīve. Vismaz brīžos, kad es atkal rakstu. Kaut nedaudz. Kaut tikai sev.