Vairākas pārdomas.
Pirmkārt, esmu priecīga tikt vaļā visādos veidos (atsekoties, izdzēst no draugiem u.tml.) no cilvēkiem, kas man nekā laba nesniedz, gluži pretēji, kas nereti izraisa manī nelabas emocijas.
Otrkārt, es esmu pārsteigta, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki man pazīstami cilvēki, kas mani uztver par samērā tuvu cilvēku, vismaz tā es noprotu pēc viņu attieksmes - ar mani runā. Runā un stāsta, un arī labprāt satiek. Tas ir dīvaini, jo es jau sen atmetu cerības iepazīties ar cilvēkiem (varbūt pat no jauna ar vecajiem) un ielikt tajos emocijas, bet savā ziņā patīkami. Kaut kādā veidā tas atkal liek justies interesantai/svarīgai kaut kādā mērā; un šī sajūta, ka esmu kādam svarīga kā cilvēks, sen jau nav manī mājojusi. Patīkami, bet dīvaini, jo tiešām nezinu, vai esmu īsti pelnījusi tādu uzmanību.
Treškārt, es droši vien neesmu savā blogā par to rakstījusi, bet vispār man ir smaga alerģija pret cigaretēm, savukārt es tīri normāli "panesu" zaļākus dūmus. Jau izsenis mani bija apbūris šis šķietami neveselīgās, tomēr ļoti pozitīvās nodarbes piekritēju loks, un es jau samērā sen ik pa laikam esmu izmēģinājusi arī nokļūt to smieklu un pozitīvisma pasaulē, taču tiktāl - nesekmīgi. Izņemot pēdējās divas reizes. Pirmspēdējā reizē man sanāca baigi smieties, bet te nav zināms, vai vainojama bija pati tā figņa, vai arī tas, ka visi pārējie apkārt esošie cilvēki (kādi 6 gab.) arī smējās, vai abi kopā. Pēdējā reizē gan man it kā viss bija kārtībā, izņemot dažu mirkli, kad pati nesapratu, kāpēc it kā nekā nav, bet tomēr šausmīgi jāsmejas vienubrīd. Tad nu man nesen ienāca prātā doma, kā būtu, ja tas viss process kļūtu man ne gluži par rutīnu, bet, teiksim, izklaidi reizi gada ceturksnī vai mēnesī - man gribētos pavērot, vai un kā es mainītos.
Ceturtkārt - es laikam palieku veca. Man negribas to atzīt, bet daudzas manas emocijas ir notrulinājušās. Es nezinu, tas tāpēc, ka man svarīgākās emocijas ir noplukušas, jo reiz tās tikušas iznīdētas un es turpinu tās reiz iznīdētās emocijas uzturēt ikdienā, vai arī tāpēc, ka man vienkārši vairs tādu emociju nav. Es tiešām nezinu, un man ir bail, ka šo emociju manī vairs nav. Bet, ja ir, tikai ne šajos apstākļos, tad arī tas nav visai forši, jo man pagaidām nav īpašas vēlmes kaut ko dzīvē baigi mainīt. Hm.
Pirmkārt, esmu priecīga tikt vaļā visādos veidos (atsekoties, izdzēst no draugiem u.tml.) no cilvēkiem, kas man nekā laba nesniedz, gluži pretēji, kas nereti izraisa manī nelabas emocijas.
Otrkārt, es esmu pārsteigta, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki man pazīstami cilvēki, kas mani uztver par samērā tuvu cilvēku, vismaz tā es noprotu pēc viņu attieksmes - ar mani runā. Runā un stāsta, un arī labprāt satiek. Tas ir dīvaini, jo es jau sen atmetu cerības iepazīties ar cilvēkiem (varbūt pat no jauna ar vecajiem) un ielikt tajos emocijas, bet savā ziņā patīkami. Kaut kādā veidā tas atkal liek justies interesantai/svarīgai kaut kādā mērā; un šī sajūta, ka esmu kādam svarīga kā cilvēks, sen jau nav manī mājojusi. Patīkami, bet dīvaini, jo tiešām nezinu, vai esmu īsti pelnījusi tādu uzmanību.
Treškārt, es droši vien neesmu savā blogā par to rakstījusi, bet vispār man ir smaga alerģija pret cigaretēm, savukārt es tīri normāli "panesu" zaļākus dūmus. Jau izsenis mani bija apbūris šis šķietami neveselīgās, tomēr ļoti pozitīvās nodarbes piekritēju loks, un es jau samērā sen ik pa laikam esmu izmēģinājusi arī nokļūt to smieklu un pozitīvisma pasaulē, taču tiktāl - nesekmīgi. Izņemot pēdējās divas reizes. Pirmspēdējā reizē man sanāca baigi smieties, bet te nav zināms, vai vainojama bija pati tā figņa, vai arī tas, ka visi pārējie apkārt esošie cilvēki (kādi 6 gab.) arī smējās, vai abi kopā. Pēdējā reizē gan man it kā viss bija kārtībā, izņemot dažu mirkli, kad pati nesapratu, kāpēc it kā nekā nav, bet tomēr šausmīgi jāsmejas vienubrīd. Tad nu man nesen ienāca prātā doma, kā būtu, ja tas viss process kļūtu man ne gluži par rutīnu, bet, teiksim, izklaidi reizi gada ceturksnī vai mēnesī - man gribētos pavērot, vai un kā es mainītos.
Ceturtkārt - es laikam palieku veca. Man negribas to atzīt, bet daudzas manas emocijas ir notrulinājušās. Es nezinu, tas tāpēc, ka man svarīgākās emocijas ir noplukušas, jo reiz tās tikušas iznīdētas un es turpinu tās reiz iznīdētās emocijas uzturēt ikdienā, vai arī tāpēc, ka man vienkārši vairs tādu emociju nav. Es tiešām nezinu, un man ir bail, ka šo emociju manī vairs nav. Bet, ja ir, tikai ne šajos apstākļos, tad arī tas nav visai forši, jo man pagaidām nav īpašas vēlmes kaut ko dzīvē baigi mainīt. Hm.
Tavs koments