Šodien viņa ir baltāka nekā parasti.
Vai tajā vainojams ir saules pieskārienu trūkums, vai arī par pusotru stundu ilgāks miegs nekā parasti, to nezinās neviens.
Sen aizmirsta, nu atkal atmiņā ataususi patīkamā skaņa ausīs. Katra svītriņa, katrs līklocītis, kas savienojumā ar citiem līkločiem veido kaut ko salasāmu, ir neraksturīgi pārdomāts. Gluži kā klusie solīši, kas tiek simts reižu pārdomāti pirms to veikšanas.
Viņa sēž savā krēslā, kuplajai kleitai plandot un karājoties visapkārt pusotra metra rādiusā ap krēslu. Ausīs viņas ieplūst grācijas, augstmanības un cildenuma skaņas ar nelielu vieglprātības dvašu. Tā vien šķiet, ka blakus krēslā abi guļošie kaķi ir neatņemama šīs ikdienas grācijas, kuplo kleitu un bagātīgo ēdienreižu neatņemama sastāvdaļa.
Kaķi viņu apbrīno pat gulēdami. Ik pa laikam katrs paceļ savu spalvaino purniņu un paveras uz viņas pusi, zaļi miegainām acīm pavērojot, vai viņa vēl nekur nav aizgājusi, vai viņa ir turpat, kaķiem blakus. Un viņa ir. Kaut arī nevajadzētu būt.
Viņas mati, zeltaini un viļnaini, vijas līdzi vijoles trauksmainajām notīm, - liekas, ka viņa tūlīt pat laistos neprātīgā dejā pa visu plašo zāli, tikko kā viņa pieceltos no krēsla. Un tad kleita virmotu, kaķi skraidītu apkārt, viņa smietos un smaidītu, censdamās nenoreibt pavisam. Bet viņa sēž pilnīgā mierā, aizvērtām acīm un kārdinoši rāmām lūpām. Tikai matu galiņi ir viņas nodevēji, liekot saprast, ka viņa nemazam neguļ.
Ir sarežģīti iedomāties, kas viņai prātā. Drīzāk liekas, ka domas viņas ir pilnīgi tukšas, prāts atbrīvojies no viņas ķermeņa, pāri visai pasaulei laidies. Iedevis viņai brīvdienu - miera un harmonijas piepildītu. Varbūt tāpēc viņa šodien liekas bālāka nekā parasti.
Baltāka. Labāka, skaistāka un laimīgāka.
Tik skaista, ka katrs pasaulē dzīvojošais cilvēks to nespētu noliegt - pilnīgās lūpas, kuras viņa nemēdz iesārtināt košumam, kā to dara citas, viņas skaistās, kristāldzidrās, zaļās acis, kurās vīd teju visas pasaules gudrība, atmirdzot brūnīgā krāsā, viņas nelielais, amizantais deguntiņš, kuru tā vien gribas noskūpstīt. Viņas garie, zeltainie mati, kurus katrs vīrietis vēlas ievīt savos pirkstos, un nelielās, taču formīgās krūtis, kas it kā neuzkrītoši pilnveido viņas personību, savijot to ar ārējo tēlu. Tā nu viņa tur sēž, pilnīgā svētmierā, un vai tikai šķiet, ka viņas lūpu kaktiņi ir nedaudz augstāk nekā parasti? Vai viņa tiešām smaida?
---
http://www.youtube.com/watch?v=q13B1dfU
Vai tajā vainojams ir saules pieskārienu trūkums, vai arī par pusotru stundu ilgāks miegs nekā parasti, to nezinās neviens.
Sen aizmirsta, nu atkal atmiņā ataususi patīkamā skaņa ausīs. Katra svītriņa, katrs līklocītis, kas savienojumā ar citiem līkločiem veido kaut ko salasāmu, ir neraksturīgi pārdomāts. Gluži kā klusie solīši, kas tiek simts reižu pārdomāti pirms to veikšanas.
Viņa sēž savā krēslā, kuplajai kleitai plandot un karājoties visapkārt pusotra metra rādiusā ap krēslu. Ausīs viņas ieplūst grācijas, augstmanības un cildenuma skaņas ar nelielu vieglprātības dvašu. Tā vien šķiet, ka blakus krēslā abi guļošie kaķi ir neatņemama šīs ikdienas grācijas, kuplo kleitu un bagātīgo ēdienreižu neatņemama sastāvdaļa.
Kaķi viņu apbrīno pat gulēdami. Ik pa laikam katrs paceļ savu spalvaino purniņu un paveras uz viņas pusi, zaļi miegainām acīm pavērojot, vai viņa vēl nekur nav aizgājusi, vai viņa ir turpat, kaķiem blakus. Un viņa ir. Kaut arī nevajadzētu būt.
Viņas mati, zeltaini un viļnaini, vijas līdzi vijoles trauksmainajām notīm, - liekas, ka viņa tūlīt pat laistos neprātīgā dejā pa visu plašo zāli, tikko kā viņa pieceltos no krēsla. Un tad kleita virmotu, kaķi skraidītu apkārt, viņa smietos un smaidītu, censdamās nenoreibt pavisam. Bet viņa sēž pilnīgā mierā, aizvērtām acīm un kārdinoši rāmām lūpām. Tikai matu galiņi ir viņas nodevēji, liekot saprast, ka viņa nemazam neguļ.
Ir sarežģīti iedomāties, kas viņai prātā. Drīzāk liekas, ka domas viņas ir pilnīgi tukšas, prāts atbrīvojies no viņas ķermeņa, pāri visai pasaulei laidies. Iedevis viņai brīvdienu - miera un harmonijas piepildītu. Varbūt tāpēc viņa šodien liekas bālāka nekā parasti.
Baltāka. Labāka, skaistāka un laimīgāka.
Tik skaista, ka katrs pasaulē dzīvojošais cilvēks to nespētu noliegt - pilnīgās lūpas, kuras viņa nemēdz iesārtināt košumam, kā to dara citas, viņas skaistās, kristāldzidrās, zaļās acis, kurās vīd teju visas pasaules gudrība, atmirdzot brūnīgā krāsā, viņas nelielais, amizantais deguntiņš, kuru tā vien gribas noskūpstīt. Viņas garie, zeltainie mati, kurus katrs vīrietis vēlas ievīt savos pirkstos, un nelielās, taču formīgās krūtis, kas it kā neuzkrītoši pilnveido viņas personību, savijot to ar ārējo tēlu. Tā nu viņa tur sēž, pilnīgā svētmierā, un vai tikai šķiet, ka viņas lūpu kaktiņi ir nedaudz augstāk nekā parasti? Vai viņa tiešām smaida?
---
http://www.youtube.com/watch?v=q13B1dfU
Tagad ir:: Harismātiska harmonija
Man skan:: Jean Baptiste Lully
Tavs koments