Pēc sarunas un tikšanās ar Viņu es atkal atcerējos sevi. Jā, izrādās, es esmu cilvēks ar vēlmēm, vajadzībām. Jā, es vēl aizvien jūtos kā vientuļais vilks starp visiem pārējiem - šiem es esmu par maz metāliste, šiem es esmu par maz bradātāja, šiem es esmu par maz gōriste, šiem par maz caca, šiem par maz pelēka un tamlīdzīgi.
Un jā - es vēl aizvien nesaprotu, kā cilvēks var negribēt strādāt par/ap sevi. Es tiešām, tiešām nesaprotu, kāpēc darbs ar sevi citiem liekas kaut kāda "pielāgošanās" vai "sekošana" citam, nevis reāli solis pretim labākam sev pašam. Sak, dari tā, lai labi pašam i Sašam. Bet [..].
Ehh, ko es daru tik nepareizu ar savu dzīvi, ja jau es turpinu tā justies un turpinu just sliktas lietas sevī?
https://oldbrowser.files.fm/u/ubdvaaa2#/view/1429438434_1509637895.jpg