Lai arī es tālu neesmu tas komunikatīvākais cilvēks, ir tomēr vēl daži tādi palikuši, kas laiku pa laikam apjautājas - kā tad man iet.
Ir jau ok, es parasti saku, ir jau ok..
Pēdējās dienas, nedēļas, mēneši - tas viss šķietami sapinies un satinies vienā čemuru kaudzē.
Veselība ir kļuvusi vēl sliktāka nekā tā jebkada ir bijusi, arī darbs nelutina ar laicīgi nomaksātu algu un citām savu saistību izpildēm un tādā garā.
Bet tas viss ir nieki salīdzinot ar visiem sūdiem privātajā dzīvē. Un tas viss kaut kā ļoti smagi iedragā. Viss kopā.
Protams, ir lietas, kas ir labi. Un es turpinu kaut kā cīnīties un lēnām iet uz priekšu, maziem solīšiem cīnīties par savu vietu uz pasaules, par savām mazajām taisnībiņām un saviem nelielajiem sapnīšiem. Un tomēr mana ikdiena nozīmē to, ka nospiedošais vairākums ir melnas un ļaunas, skumjas domas, emocijas, notikumi. Vietumis to aizvieto tukšuma jūras, un tikai pavisam reti manās acīs ir jaušama prieka un laimes atblāzma.
Ko darīt? A neko. Tā ir mana ikdiena. Depresija ir klīniska slimība, un, kaut man bija nereti teikuši, ka "ar vecumu pāriešot", tas tā nenotiek. Vienīgi žēl, ka citas jomas, sevišķi privātās dzīves problēmas, nesanāk uzlabot, lai cik ļoti es arī censtos. Kā nebeidzams aplis tā man liek levitēt stagnācijas nostūros. Un es cenšos kaut ko darīt lietas labā, cenšos, bet man tas viss nāk ļoti lēni un pakāpeniski. Bet dažiem pacietības gaidīt nav.
Te nu es esmu, apzinādamās, ka stāvu pie aizas, pār varītēm cenšoties neiekrist atkal melnajā bezdibeņa drūmumā. Cenšos, cik varu, jo zinu - atpakaļ izrāpties no turienes ir grūti. Nav neiespējami, esmu rāpusies no šīs bedres ārā neskaitāmas reizes, taču tas nemaz nav viegli. Tas ir grūts, smags un sūrs ceļš, kas ved augšup. Ja vien vispār gaisma ir redzama. [..]
Ko lai dara? Neko. Es rakstu nevis tāpēc, lai meklētu risinājumus, bet tāpēc, ka paliek nedaudz vieglāk. Un tāpēc, ka kaklā ir neliels dzijas kamoliņš, kas spiež, un kaķītis, kas, spēlēdamies ar kamoliņu, mēdz aizķert un ieskrāpēt kaklā un dažubrīd arī rajonā ap pustukšo sirdi. Vai rakstīšana palīdz? Nezinu. Bet es zinu, ka rakstīt atsākšana atmodinās visu melnumu, kas ir iekšās, tāpēc atsākt rakstīt nav mans mērķis - mana būtība apzināti ir izslēgusi šo radoši sāpīgo manas dzīves daļu, un es necīnos pretim tam, ko mana dvēsele vēlas - ja vēlas tā mieru un bērziņu, būs tai miers un bērziņš, un nekādas rakstīšanas. Heh.
Ko darīt... Neko. Turpināšu eksistēt, ieviešot pa nelielai radikālai pārmaiņai manā dzīvē - mazāk jebļas ar darba jautājumiem, vairāk godīgu un normālu darba attiecību. Ja ne šajā, tad citā darbā. Mazāk dirnēšanas pie datora, strādājot haltūrdarbus vai šaujot meiteņu CS:GO komandā bez rezultātiem, vairāk brīvas dabas, izklaižu ar citiem cilvēkiem, draugiem, radiem, vairāk izbraucienu ar savu jauno braucamo... nedaudz vairāk "dzīves". Varbūt palīdzēs. Varbūt neiekritīšu. Bet, ja gadīsies tomēr paslīdēt un nedaudz nozust, nebēdājiet, mani dārgie - līdz šim es vienmēr esmu atgriezusies, tāpēc cerības IR. Tās mirst pēdējās, mierinot muļķus. (:
Ir jau ok, es parasti saku, ir jau ok..
Pēdējās dienas, nedēļas, mēneši - tas viss šķietami sapinies un satinies vienā čemuru kaudzē.
Veselība ir kļuvusi vēl sliktāka nekā tā jebkada ir bijusi, arī darbs nelutina ar laicīgi nomaksātu algu un citām savu saistību izpildēm un tādā garā.
Bet tas viss ir nieki salīdzinot ar visiem sūdiem privātajā dzīvē. Un tas viss kaut kā ļoti smagi iedragā. Viss kopā.
Protams, ir lietas, kas ir labi. Un es turpinu kaut kā cīnīties un lēnām iet uz priekšu, maziem solīšiem cīnīties par savu vietu uz pasaules, par savām mazajām taisnībiņām un saviem nelielajiem sapnīšiem. Un tomēr mana ikdiena nozīmē to, ka nospiedošais vairākums ir melnas un ļaunas, skumjas domas, emocijas, notikumi. Vietumis to aizvieto tukšuma jūras, un tikai pavisam reti manās acīs ir jaušama prieka un laimes atblāzma.
Ko darīt? A neko. Tā ir mana ikdiena. Depresija ir klīniska slimība, un, kaut man bija nereti teikuši, ka "ar vecumu pāriešot", tas tā nenotiek. Vienīgi žēl, ka citas jomas, sevišķi privātās dzīves problēmas, nesanāk uzlabot, lai cik ļoti es arī censtos. Kā nebeidzams aplis tā man liek levitēt stagnācijas nostūros. Un es cenšos kaut ko darīt lietas labā, cenšos, bet man tas viss nāk ļoti lēni un pakāpeniski. Bet dažiem pacietības gaidīt nav.
Te nu es esmu, apzinādamās, ka stāvu pie aizas, pār varītēm cenšoties neiekrist atkal melnajā bezdibeņa drūmumā. Cenšos, cik varu, jo zinu - atpakaļ izrāpties no turienes ir grūti. Nav neiespējami, esmu rāpusies no šīs bedres ārā neskaitāmas reizes, taču tas nemaz nav viegli. Tas ir grūts, smags un sūrs ceļš, kas ved augšup. Ja vien vispār gaisma ir redzama. [..]
Ko lai dara? Neko. Es rakstu nevis tāpēc, lai meklētu risinājumus, bet tāpēc, ka paliek nedaudz vieglāk. Un tāpēc, ka kaklā ir neliels dzijas kamoliņš, kas spiež, un kaķītis, kas, spēlēdamies ar kamoliņu, mēdz aizķert un ieskrāpēt kaklā un dažubrīd arī rajonā ap pustukšo sirdi. Vai rakstīšana palīdz? Nezinu. Bet es zinu, ka rakstīt atsākšana atmodinās visu melnumu, kas ir iekšās, tāpēc atsākt rakstīt nav mans mērķis - mana būtība apzināti ir izslēgusi šo radoši sāpīgo manas dzīves daļu, un es necīnos pretim tam, ko mana dvēsele vēlas - ja vēlas tā mieru un bērziņu, būs tai miers un bērziņš, un nekādas rakstīšanas. Heh.
Ko darīt... Neko. Turpināšu eksistēt, ieviešot pa nelielai radikālai pārmaiņai manā dzīvē - mazāk jebļas ar darba jautājumiem, vairāk godīgu un normālu darba attiecību. Ja ne šajā, tad citā darbā. Mazāk dirnēšanas pie datora, strādājot haltūrdarbus vai šaujot meiteņu CS:GO komandā bez rezultātiem, vairāk brīvas dabas, izklaižu ar citiem cilvēkiem, draugiem, radiem, vairāk izbraucienu ar savu jauno braucamo... nedaudz vairāk "dzīves". Varbūt palīdzēs. Varbūt neiekritīšu. Bet, ja gadīsies tomēr paslīdēt un nedaudz nozust, nebēdājiet, mani dārgie - līdz šim es vienmēr esmu atgriezusies, tāpēc cerības IR. Tās mirst pēdējās, mierinot muļķus. (:
3 komenti | Tavs koments