paņem nedaudz manis
tā, lai sāp
un ir patīkami vienlaicīgi
ikreiz, kad domās tavās
es esmu tik
sirdī duroši
laba

paņem nedaudz manis
tā, lai jūt
un vienlaicīgi negribas just
vairs neko citu

paņem nedaudz manis
un aizved sevi prom
līdz ar manu smaidu
un līdz kailumam atsegtajiem
vārdiem

paņem nedaudz manis
un turpini dzīvot
ar rūgtumu mutē
par to, ka var dzīvot labāk
un citur
un ar citu

jo mums vienmēr labāk ir tur
kur mūsu nav

man mazu gabaliņu dzīves,
lūdzu,
tā, lai pēkšņi sajūtu mūžību

- še vienu gabaliņu
un izbaudi
tā, lai tad, kad atpakaļ esi,
tu jūti, cik ļoti
miris tu esi

Iet vaļā otrā treniņu nedēļa. Tagad varu piepumpēties arī 13 reizes, ja labi pacenšos.

Principā nevar gribēt tūlītēju rezultātu, un gan jau, ka kaut kādas izmaiņas pamanīšu varbūt tik augusta beigās. Bet!
1) Es sestdien sastiepu muguru, stiepjot smagu galdu. Ai, kā sāp, ai, kā traucē kustēt.
2) Iespējams, vakar saaukstējos. Spēlējot bumbu nedaudz mitrā zālē. Šodien vismaz es jūtos kā pilnīgs lohs, kuram sāp galva, mugura, kaklā niez un klepus mācas virsū. Nu un degunā nepatīkama sajūta. Vispār galva nogalina, ja godīgi.

Un, un?? Kā lai es tagad šonedēļ turpinu trenēties ar šitādu sajātu muguru?? ):

Patiesībā tas, par ko rakstīšu šajā ierakstā, bija novērojumi, ko gribēju ierakstīt pirmajā ierakstā. Bet intro pirmajam ierakstam dabiski ieslidinājās fizisko aktivitāšu novirzienā, nevis gastronomisko baudu aizkadrā.

Visam vajag savu līdzsvaru, un tikai vingrošana, protams, notievēt un uzlabot ķermeņa labsajūtu nepalīdzēs - tāpat kā nepalīdzēs tikai "ēst veselīgāk". Tāpēc es, protams, arī cenšos pakārtot manu ēdienkarti tā, lai organismam patīkamāk. To es jau, tiesa, daru pasen, jau vairākus mēnešus, sākot ar laiku, kad biju uzsākusi skaitīt kalorijas.

Te uzreiz divi komentāri: kaloriju skaitīšana tika veikta nevis profesionālos nolūkos, bet tīri analītiskos, lai saprastu, kuras uzturvielas es teorētiski uzņemu ikdienā par daudz, kuras - par maz. Lai vienkārši pamainītu bilanci, nevis pēkšņi kļūtu par "wannabe uztura guru". Otrais komentārs saistīts ar veselīgu ēšanu - es neesmu no "anti-glutamātu, anti glutēna" pārstāvjiem, kas par veselīgu ēdienu uzskata EKO produktus. Tfu, b*e. Besī man tādi. Ar veselīgu es domāju jau iepriekš minēto - mazāk, piemēram, uzturā lietot piesātinātos taukus, aizstājot ar nepiesātinātajiem, samazināt nevajadzīgo un par daudz uzņemto vielu daudzumu, aizstājot ar vieglāk organismā pārstrādājošiem un vairāk nepieciešamiem produktiem, piemēram, mazāk vienkāršo ogļhidrātu, vairāk salikto.. un tā tālāk. Un, protams, es neatteikšos no sava kārotā saldējuma vai picas, ja man to ļoti gribēsies. Vienkārši es tos nelietošu uzturā katru dienu.

Tātad, par uzturu.
Pirms dažām dienām es pilnīgi nejauši iepazinos ar "ātri pagatavojamām auzu pārslām". Es vispār auzas nekad īpaši neesmu mīlējusi, un pofig, ka tās esot baigi veselīgas. Auzu pārslu putras vietā ja ēdu, tad tikai mannā putru. Tad nu pačekoju sastāvu, neko kriminālu neieraudzīju šais ātri pagatavojamās auzu pārslu putrās, nolēmu uztaisīt un... konstatēju, ka nav nemaz tik traki. Ir pat tīri ok, sevišķi, kad darbā baigi gribas ēst un pa perimetru vilinoši smaržo roltona krūzītes.

Pa šīm dienām auzu putriņa, kas maksā nieka puseiro veikalā, ir kļuvušas par manu teju katras dienas sākumu - darbā esot ap 11-12 uztaisu sev tādu. Nav daudz, bet pietiek, lai nomāktu nepatīkamās sāpes vēderā, kas kliedz pēc pusdienām, kuras sekos tikai pēc dažām stundām. Pietiekami, lai iztiktu līdz pusdienām. Un vēl vairāk.

Galvenais novērojums, sākot ikdienā teju nedēļu no vietas patērēt šādas putriņas darbā:
1) pats par sevi saprotams, ka nav vairs kuņģa sāpes, jo vēders piepildīts ar kaut ko;
2) līdz pusdienām, kas tagad notiek nevis ierastajos 13:30, bet gan 14/14:30/15, es pilnīgi mierīgi varu iztikt;
3) pusdienās es vairs nevaru tik daudz apēst. Prasās krietni mazākas pusdienas, kas ļauj izvēlēties lētās kompleksās pusdienas un daļu no pusdienām (zupa vai saldais, vai daļa/pilna otrā ēdiena porcija paliek uz mājām līdzņemšanai);
4) Vakariņās.. man arī vairs tik daudz nelien kā iepriekš. Kopumā jāsecina, ka ēdu krietni mazāk.

Protams, nezinu, vai tas saistīts tieši ar auzu pārslu putriņu, vai arī ar maniem treniņiem, vai psiholoģisko noskaņojumu notievēt, vai arī ar visu kopā, bet fakts paliek fakts - beidzot mans organisms nav badā visu nakti līdz pat 14 dienā, kas it kā skaitoties neveselīgi, turklāt paēdot putriņu pēcāk gan pusdienās, gan vakariņās man prasās ēst mazāk. Krietni mazāk.

P.S. Lieliska ironija, ka, rakstot par ēdienu, ausīs skan Portishead - It could be sweet.

Skaista ir šī ironiju un sakritību dzīve. Vismaz brīžos, kad es atkal rakstu. Kaut nedaudz. Kaut tikai sev.

Laikam šis būs viens no maniem atklātākajiem ierakstu kopumiem, ja man pietiks iedvesmas un apņēmības šo rakstu veidot par rakstu kopumu.

Par sievieti, kompleksiem un visu ar to saistīto.

Viss sākās ar to vienu liktenīgo gadu, kad bez īpašām dzīvesveida izmaiņām kardināli izmainījās mans ķermenis - ja iepriekš 20 gadu vecumā varēju vilkt drēbes, ko vilku arī savos 14 un 15 gados, tad pēkšņi es vairs nevarēju uzvilkt bikses, tās negāja pāri augšstilbiem, kleitas vidukļa un krūšu rajonā arī bija par mazu. Es paliku lielāka par vismaz vienu izmēru. Un es ar to nevarēju sadzīvot.

Patiesībā viss bija krietni nopietnāk, nekā no malas varētu izklausīties - es biju izmisusi, puse garderobes man vairs nederēja, man parādījās riepa, kas nekad līdz šim nebija bijusi, jā, ok, man parādījās arī gurni un pakaļa, bet kopā ar riepu un mīļākajām drēbēm, kas vairs nederēja, man uznāca konkrēta depresija. Es jutos LIELA. RESNA. NEGLĪTA. ("Un man nekad nebūs puiša..." - kas zinās, tas sapratīs joku.)

Līdz ar lielu negāciju devu vairākus gadus es cīnījos starp loģisko - es tāpat zinu, ka es vīriešiem patīku galvenokārt nevis izskata, bet sava rakstura dēļ, - un vizuāli emocionālo: es esmu fuken ne vien neglīta, bet tagad arī resna. Vairākus GADUS es cīnījos starp šiem diviem stāvokļiem, starp spēju pieņemt sevi tādu, kāda es esmu, un starp sevis nemīlēšanu, nepieņemšanu un kompleksošanu. Līdz vienā brīdī šī cīņa, šķietami, pierima, un es ieslīgu tādā kā akceptā, pieņemot to, ka es daudzās vietās esmu izaugusi un mainījusies, un turpinot cerēt, ka mans raksturs kā jau iepriekš līdz šim visu situāciju izglābs.

Esot jau daļēji samierinājusies un pieņēmusi faktu, te es dzirdu (un redzu bildi) no malas, ka man esot "dubultzods". Ilgi klusēju un domāju par to, kā lai piespiež sevi kaut ko darīt nevis tā, kā līdz šim - epizodiski un retumis, bet gan nopietni un rezultatīvi, saglabājot darbības regularitāti. Jau pirmajās divās dienās pēc šī fakta konstatācijas es veicu savu ierasto treniņu līdz ne vien vaiga, bet principā visu vietu sviedriem. Un te arī palīdzēja neliela derībiņa ar domu briedi - ja kāda no mums neveiks vismaz N vingrošanas skaitu nedēļā (principā vingrošanas daudzums, apjoms, veids nav būtisks - tāpat tas viss tikai priekš sevis vien ir), tad pēc iknedēļas atskaites tā, kas nebūs veikusi minimālo skaitu, otrai pērk vīnu. Un tā - mēnesi no vietas. Kāpēc mēnesis? Jo ar īsāku laiku ir par maz, lai 1) sasniegtu kādus redzamus rezultātus, 2) pieradinātu sevi pie fiziskās slodzes, 3) principā aizsāktu ķēdes reakciju/pieradumu/ vēlmi darboties ilgtermiņā regulāri.

Jāsaka, ka šāda veida papildstimuls ir samērā jauks - liek saņemties un iziet cauri treniņa sāpēm un šausmīgo nogurumu, kad šķiet, ka tu tūlīt saļimsi uz vietas un nokritīsi, un nespēsi kustēties tālāk vairs nekad. Saņemties, kad šķiet, ka - es jau nesen trenējos, un šodien tāds nogurums... Saņemties, kad šķiet, ka "tāpat esmu neglīta, why bother...". Vienvārdsakot, papildstimuls saņemties. Pie jebkādiem iemesliem un attaisnojumiem.

Kopumā jāsaka, ka viss šis kompleksu raisītais ceļš uz laimīgāku (skaistāku, veselīgāku, izturīgāku) ķermeni ir vispārīgi labs, jo pat, ja es nejutīšos skaistāka, esmu droša, ka ķermenis būs man pateicīgs par to, ka neatstāju viņu ikdienas sēžamdarba novārtā. Turklāt mans ķermenis - cilvēka, kurš bērnībā piedalījās regulāri vieglatlētikas u.c. sacensībās, pārstāvot skolas un savu godu. Ķermenis, kurš ir neierasti elastīgs un spēj daudzas interesantas lietas, ja tiek trenēts un uzturēts kārtībā. Ķermenis, kurš... ir pelnījis labāku saimnieku. Vai arī tādu saimnieku, kurš vismaz cenšas, un ir ceļā uz laimīgāku ķermeni.

Es, piemēram, nezinu, kā ir citiem, bet esmu sapratusi, ka man personīgi ir ļoti svarīgs tieši tuvāko cilvēku viedoklis, labestība, mīļums, pretimnākšana.
Un tad, kad tādu vajadzīgā / vēlamā brīdī nejūt, tad ļoti var izjust tās trūkumu.

tu vairs neesi pelnījis nevienu manu vasaru,
nevienu smaida atspulgu zaļacu kaktos,
nevienu saules staru pie priedēm tur, asaros,
tu vairs neesi pelnījis manu cerību aklo
sev solu, ka nevienu, bet sanāk simtiem asaru

Ja ir iespējams iemīlēties sievietes skaistumā, tad es tikko to izdarīju. #džekijaevainkō
psc
kur nu vēl moar lesbie

un tad vienu brīdi tu sajūties kā totāls nesmuks un neinteresants lohs, jo
tev, redz, nav tādu bilžu, kas parāda, cik ļoti tu dzīvo un esi dažāds
un vispār esi lielisks un dzīvs
un tev vispār patiesībā
nav nekā
ir tikai ģimene, draugi
un dators
bez īpaši citiem notikumiem

...

lohs

Visi, zin, tik laimīgi savās attiecībās un tā mīl viens otru, tad vēl precas nost.. Ka es arī gribu tā mīlēt un mīlētai būt. Pavasaris, vai zin!

Laikam jāsāk masveidā dzēst ārā arī paziņas un šķietami ļoti foršus cilvēkus no draugiem, ja viņi dažās jomās ir neaptēsti un klaji nevajadzīgi rupji un debīli.

Pērnavas iela normālam rīdziniekam, kas kaut cik pārzina centru un tā kontingenta izvietojumu, neliekas gluži tā pastaigām piemērotākā vieta. Tomēr ne viss ir šķietami tik traki - pēdējā laikā līdz ar Grīziņkalna rekonstrukciju arī Pērnavas - Zvaigžņu - Vārnu ielas republika maz pamazām cenšas iekļauties kopējā centra ainavā, pasniedzot sevi kā mierīgu, ģimenēm un kārtīgiem centra cilvēkiem piemērotu vietu (mazāk visādu dzertuvju un ūķu, vairāk parku, izklaides vietu jauniešiem, sporta veikalu u.c. vietu, kas piemērotas "normāla" iedzīvotāja dzīvesveidam).

Es pati strādāju tajā fancy Pērnavas ielas galā pie Brīvības ielas, tur, kur ir izvietots prestižais Barons kvartāls. Barons kvartāls izceļas ar vairākām ērtībām un augstākās klases pazīmēm - sākot jau ar plašo virszemes un pazemes stāvvietu Rīgas centrā, augstas klases birojiem ar tikpat augstu apsaimniekošanas maksu, kā arī ar to, ka kvartālā ir teju vai viss ikdienas dzīvei nepieciešamais - apģērbu, mēbeļu veikali, saloni, auto servisi, frizētavas, kafejnīcas, restorāni.. Juristi, notāri un, un.. vopšem, viss, kas tev vajadzīgs. Nerunāsim jau par to, kādas mašīnas šajā parkingā lielākoties manāmas - visādi kruti bmw, audi, chrysleri, debileksusi u.tml. augstās klases auto. Un jā, arī ļautiņi liela daļa te iz tās pašas zortes - arī fancy ģērbušies, safrizējušies, kopti un kruti, augsto manieru pārpildīti cilvēciņi. Un šoreiz ne pat sliktajā nozīmē.

Reizēm man pienāk brīži kā šis, kad es visu dienu jūtos kā ar traktoru nobraukta un darboties īsti nespējīga. Tad nu lietus un pelēkais laiks tam visam vēl kā vāciņš uz podiņa - pavisam mani par zombiju padara. Un tā es pēc sava pusdienu pārtraukuma sēžu, aizvedusi ceļabriedi uz savu darbabietu Pērnavas ielas otrajā - Deglava tilta - galā, dzeru kafiju un prātoju par... gultu. Jā, pie velna, varētu aizšaut prom no darba uz mājām gulēt. Tik ļoti zombijs es šodien esmu.
Nu neko - saņēmusies tomēr braukt atpakaļ uz savu Fensī kvartāls, eju uz mašīnu. Pa ceļam manu zombija seju priecē tās pretīgās, mazās, aukstās lietus lāsītes, kuras vēsais atziemas vējš ar visu ļubestību triec man sejā. Kaut kā izlaužas ironisks smaids un doma, ka laikam jāizmanto lieliskie laikapstākļi un jāveic patīkama pastaiga pa slapjo un drēgno laiku. Kas zina, varbūt beidzot pamodīšos.
Un tā nu es soļoju - savas divdesmit piecas, trīsdesmit minūtes taisni pa Pērnavas ielu augšup, palēnām nomainot vienu kontingentu uz pavisam citu, gluži kā no vienas pasaules otrajā.

Izgāju cauri skaistajai Grīziņkalna alejai - salstoša, slapja un ne visai priecīga, toties dzīvību un dzīvi skaudri un skaidri izjūtoša. Un te nu tas bija - Viņš, ideālais vīrietis. Iet man pretim, ierauga manu seju, apstājas un sāk malt kaut ko par iepazīšanos. Iesim, redz, uz randiņu mēs. Uz kafejnīcu viņš mani vedīšot. Es eju savu ceļu, vīrieša dzimtes izdzimteni ignorējot. Rokas trīc un sirsniņa raustās - te no bailēm, te aiz dusmām. Gribas kraut pa seju, bet es pacietīgi klusēju un eju. (O, bļa, dzeja! Gribas kraut pa seju, klusēju un eju, rakstu faking dzeju!). Eju, eju, viņš man līdzi - nomainījis savu kustēšanas virzienu par simtastoņdesmit grādiem - tieši un precīzi pa manējiem grādiem. Un te viņam vajag manu mobilā telefona numuru, te viņš kaut ko bubina, iedams man gar labo pusi. Es, ierakusies dziļi savā ignorancē, ko nu nekādi nespēju izdabūt uz āru, turpinu savu ceļu. Un viņš - lieliskais ceļabiedrs - pēkšņi pastiepj savu roku, lai paķertu mani aiz elkoņa, sak, eu, ejam uz randiņu, kā tevi var sazvanīt? Es tevi vedīšu uz kafejnīcu. Nē, nu, cmon, cilvēk, gaišā dienas vidū. It kā centrā.
Domas pazib viena aiz otras, par to, kā acis meklē tuvāko cilvēku, kam lūkot pēc palīdzības, par to, kā es pagriezīšos un kraušu viņam pa seju, par to, cik dziļi somiņā un kurā tieši no visām piecdesmit kabatām ir mana piparu gāze, par to, ka nav taču manī nekā tāda, lai man šitā te gaišā dienas vidū uzmāktos, par to, ka vispār diezgan baisi tas ir un kā viņš mani var saķert un iestumt tuvākajā vārtrūmē.. Vienvārdsakot, par dzīvi. Zombijs, kā rādās, ir dzīvs.

Tagad sēžu birojā, malkoju zaļo tēju, un manas tējas krāsai pieskaņotās acis ir par mazu kripatiņu dzīvīgākas, nekā tās bija visas šīs stundas iepriekš. Laikam jau pastaigas mērķis - atmodināt savu prātu un ķermeni - izdevies. Tiesa, ne jau lietus un drēgnais, pretīgais laiks bija tas, kas to paveica, bet gan Pērnavas ielas otra gala kontingents. Samērā amizanti, ka vienas centra ielas divi gali spēj tik krasi atšķirties. Es paskatos pa savu fancy biroja logu, kur pretim man atņirb stiklotā stāva biroja kabinetā sēdošais, violetīgas krāsas kreklā un pieskaņotā šlipsē tērptais, rātnā pozā pie darbagalda sēdošais vīrietis, un jūtu - esmu pamodusies. Mani pamodināja tas tur, zemais dzīves (ielas) gals.

Visu laiku cīnos ar to, ka ar dzīvi īsti kaut kas nav kārtībā. No otras puses, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, negribas īsti arī izlīst no komforta/stabilitātes zonas. Rezumē? Nekāds. Sanāk dzīvot kā uz naža asmens - te jābesījas par to, cik viss slikti un nedzīvi, te atkal jāapbrīno un jāmīl viss, kas ir dots un kas ir man apkārt.
Klāt tam visam vēl nāk jaunpienākusī migrēna, kas šo dzīvi padara neciešamāku, kā arī mana ķermeņa izmaiņas, kas arī gluži nekādu patīkamu iespaidu nerada. Respektīvi jāmācās dzīvot no jauna/citādi, pie tam vēl mīlēt sevi tajā visā. Un mīlēt pasauli. Kaut kā.
Ko es varu darīt tā, lai izmainītu visu uz labo, tajā pašā laikā diži netraumējot komforta/stabilitātes zonu?
Hm.

Brenguļpuika ir lielisks gultā ievilcējs.

Tikai mani novērojumi - no sākuma Krievija izprovocē Eiropu ar visām Ukrainas izdarībām, kā rezultātā visādas sankcijas, Krievijas un Eiropas jau tā saspīlētās attiecības pasliktinās vēl vairāk. Nepaiet i ne pilns gads, kā sākas masīvais "eiropiešu genocīds" jebšu lielā demokrātija pret "bēgļiem". Mans paredzēt, ka, ja Eiropa nerīkosies tik tiešām drastiski šo zvēru (un te es pielietoju terminu zvēri, jo izskatās, ka no racionāla un loģiska saprāta, no kura tad attiecīgi arī izriet mierīga, racionāla un demokrātiska morāle, viņiem īsti nav nekā, vairāk tikai primitīvie dzīvnieku instinkti, kas ir vairošanās un "izdzīvošana" agresijas ietvaros) attiecībā, tad nekā laba nebūs. Jau tagad nav, bet nu.
[..] Lai vai kā tur ir, bet, ja mazajā, mīļajā Latvijiņā sāksies šitie sūdi, mans domāt, ka būs labāk doties uz мать родину Россию, jo nu - labāk lielais agresors, nekā daudzsievības, seksa vergu, teroristu un vispārējas kulturālās agresijas un pavisam tālas un svešas morāles dzīve.

Bija oficiālās darbadienas rīts. Man bija brīvs. [..]

Pamosties saules pielietā istabā un saprast, ka var gulēt vēl. Var snauduļot, izbaudot apzināto sapņu neierobežoto pasauli. Var laiski izstaipīties un pavārtīties pa gultu kopā ar saviem kaķiem. Var.. var vienkārši būt, un to vienkāršo esību izbaudīt līdz matu galiņiem. Līdz kauliem patiesībā, to tiešām tik ļoti var izjust.

Pamosties otrreiz un izbaudīt visapkārt esošo klusumu un skatu pa logu. Siltums un miers mājās - siltums un miers sirdī. Harmoniskas siltās krāsas un iekšēja labsajūta. Tādi iedvesmas mirkļi ir vislabākie, lai kaut ko uzsāktu. Un kāpēc lai tā nebūtu rīta vingrošana?

Sen mans ķermenis nebija kustināts. Šķiet, tas iekšēji čīkst un grab. Pavingrot pavisam nedaudz, tā, lai nepārietu to robežu, kur nogurums no kustībām kļūst nepatīkams. Pavingrot un.. doties dzīvē.

***

Ja tādu rītu būtu vairāk, pasaule manī būtu daudz laimīgāka.

Diezgan interesanti, krāšņi un bagāti man pēdējo divu nakšu viesi - sapņi. Pirmajā naktī veseli trīs, vakarnakt divi sapņi ar spēcīgu domu, sižetu, notikumiem. Lieki minēt, ka pēc šādiem sapņiem pamosties bija ārkārtīgi smagi - acis, šķiet, svēra centnerus, kamēr smadzene viegli plivināja pa pussapņu pasauli.

Tas, kas šķiet viszīmīgākais, bija pēdējais sapnis vakarnakt - bija liels pasākums meža vidū ar interesantiem cilvēkiem un aktivitātēm. Un, lai gan es nekad neesmu varējusi sūdzēties par uzmanības trūkumu no apkārtējiem - un arī sapnī ne - , te man bija atkal TAS mirklis - esmu atkal viena, kamēr pārējie bezrūpīgi dzīvo, komunicē, izbauda. Un, lai arī mani pieci sapņi nebija apzināti, pēdējā sapņa aprakstītais mirklis ieaijāja zināmu nolemtības sajūtu - sak, es pat sapnī esmu vientuļais ērms starp pārējiem - tiem dzīvības, prieka un ikdienas pilnajiem.

Un tieši sapnī es iedomājos, ka šī sajūta noteikti jāieraksta klabā pēc pamošanās.

Ir vairākas lietas, kas jāiemācās:

1) pirmām un galvenām kārtām, i should learn never ever dare to care for someone that do not care for me in return

2) sarakstes. Man ir jāiemācās sarakstīties ar cilvēkiem. Jo tā vien izskatās, ka mūsdienās tas ir viens no teju vienīgajiem veidiem, kā iepazīties ar jauniem cilvēkiem, ja sirds/prāts alkst pēc jaunām, interesantām sarunām ar jauniem cilvēkiem.

Ir tāda viena interesanta lieta par skumjām un bēdām, kas uznāk - tu sēdi tāds apbēdināts, un kaklā ir tāds reāls rūgtums. Rūgts un kaklu skrāpējošs. Interesanti {:

Atkal vai no jauna?
Katrā ziņā viss kā vienmēr - viss vienmēr ir bijis, ir un arī būs slikti. Skumji. Auksti un vientuļi.