Vairākas pārdomas.

Pirmkārt, esmu priecīga tikt vaļā visādos veidos (atsekoties, izdzēst no draugiem u.tml.) no cilvēkiem, kas man nekā laba nesniedz, gluži pretēji, kas nereti izraisa manī nelabas emocijas.

Otrkārt, es esmu pārsteigta, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki man pazīstami cilvēki, kas mani uztver par samērā tuvu cilvēku, vismaz tā es noprotu pēc viņu attieksmes - ar mani runā. Runā un stāsta, un arī labprāt satiek. Tas ir dīvaini, jo es jau sen atmetu cerības iepazīties ar cilvēkiem (varbūt pat no jauna ar vecajiem) un ielikt tajos emocijas, bet savā ziņā patīkami. Kaut kādā veidā tas atkal liek justies interesantai/svarīgai kaut kādā mērā; un šī sajūta, ka esmu kādam svarīga kā cilvēks, sen jau nav manī mājojusi. Patīkami, bet dīvaini, jo tiešām nezinu, vai esmu īsti pelnījusi tādu uzmanību.

Treškārt, es droši vien neesmu savā blogā par to rakstījusi, bet vispār man ir smaga alerģija pret cigaretēm, savukārt es tīri normāli "panesu" zaļākus dūmus. Jau izsenis mani bija apbūris šis šķietami neveselīgās, tomēr ļoti pozitīvās nodarbes piekritēju loks, un es jau samērā sen ik pa laikam esmu izmēģinājusi arī nokļūt to smieklu un pozitīvisma pasaulē, taču tiktāl - nesekmīgi. Izņemot pēdējās divas reizes. Pirmspēdējā reizē man sanāca baigi smieties, bet te nav zināms, vai vainojama bija pati tā figņa, vai arī tas, ka visi pārējie apkārt esošie cilvēki (kādi 6 gab.) arī smējās, vai abi kopā. Pēdējā reizē gan man it kā viss bija kārtībā, izņemot dažu mirkli, kad pati nesapratu, kāpēc it kā nekā nav, bet tomēr šausmīgi jāsmejas vienubrīd. Tad nu man nesen ienāca prātā doma, kā būtu, ja tas viss process kļūtu man ne gluži par rutīnu, bet, teiksim, izklaidi reizi gada ceturksnī vai mēnesī - man gribētos pavērot, vai un kā es mainītos.

Ceturtkārt - es laikam palieku veca. Man negribas to atzīt, bet daudzas manas emocijas ir notrulinājušās. Es nezinu, tas tāpēc, ka man svarīgākās emocijas ir noplukušas, jo reiz tās tikušas iznīdētas un es turpinu tās reiz iznīdētās emocijas uzturēt ikdienā, vai arī tāpēc, ka man vienkārši vairs tādu emociju nav. Es tiešām nezinu, un man ir bail, ka šo emociju manī vairs nav. Bet, ja ir, tikai ne šajos apstākļos, tad arī tas nav visai forši, jo man pagaidām nav īpašas vēlmes kaut ko dzīvē baigi mainīt. Hm.

Iedomājies, ka tu guli savā mīļajā gultiņā savās mājiņās. Iedomājies, ka tev blakus ir tavs mīļotais, kurš tevi ļoti, ļoti mīl un silda vissiltākajās mīlestības skavās. Un tagad aizmiedz, mazā, naivā, trauslā meitenīte. Viss ir labi.

Nu viss, lielais slimiķis, kas kopumā ievilkās uz teju vai mēnesi, sāk atkāpties. Un tas nozīmē tikai vienu - ir pienācis laiks sadarīt visādas lietas, kā arī pienācis laiks, kuru veltīt manam Kaķim.

Atrodiet man, lūdzu, šim vīrietim līdzīgu izskatā vīrieti, kurš būtu romantiķis, kaut kāds mākslinieks, ļoti interesanta personība, kuram strādātu racionālā smadzeņu daļa, kurš būtu tikpat seksīgs un lielisks, un tad iemīliniet viņu manī.
Un man būs beidzot vīrs.

http://www2.pictures.zimbio.com/mp/T6GgYHpG8d2l.jpg

Tik daudz kontrastainu emociju galējību vien dažu minūšu rādiusā - galīgi neveselīgi.
Te es visu mīlu un apzinos, ka man ar ļoti daudz ko ir paveicies, un ka man ir ļoti harmoniska dzīve, te mani viss sāk besīt, gribas cīnīties izmisīgi par netaustāmu un neobjektīvu taisnību, besī dzīves netaisnības un tādā garā.

Tagad sēžu, rokas dreb, vaigi deg, galva reibst, un tas viss - no emocijām vien. Kā mani kretinē tādi emo kā es. Tas reāli ir nereāli neveselīgi.

Ko darīt? Jāiedzer silta zaļā tēja un jāaizver visas blakuslietas, atdodoties tikai un vienīgi darba lietām. Esmu taču darbā, jopcik bumbiņ maķ ar ārā.

Kad kāds atrod kaut ko, kas atgriež dzīvību un dzīvesprieku dzīvē, padalieties ar to info.

#rudens #fml

Interesanti vērot, kā paziņas man apkārt ātri saderinās un apprecas.

Interesantāk ir tas, ka "ātri" to dara tieši šādi cilvēki (mans un vienīgi mans subjektīvais novērojums):

1) tikko pēc šķiršanās jaunās attiecībās. Tie ir cilvēki, kas ir pavadījuši ilgu laiku stagnējošās un problemātiskās, taču arī trakās un kaislīgās attiecībās ilgu laiku. Parasti gadiem ilgu. Pēc šādas izšķiršanās parasti viena vai abas puses ātri vien atrod nākamo partneri, ar kuru tad attiecības strauji (parasti nepilna gada - divu laikā) pāriet uz nākamo līmeni aka saderināšanos, kam seko kāzas. Nereti par/ap to laiku iepeld arī bērns/i.
2) laiks iet, bet attiecību kā nav, tā nav. Tie ir cilvēki, kas jau ilgu laiku nevar rast mieru attiecībās, nevar atrast "savu īsto". Tā laiks iet, šie paliek arvien vecāki (parasti ap trīsdesmit un vairāk gadu), bet attiecību normālu nav bijis gadiem. Tad viņi atrod beidzot sev partneri un, gluži kā ķeroties pie pēdējā salmiņa, ātri vien noprec to.

Visu pārējo kategoriju cilvēki iet +- standarta ceļu: izveido attiecības, tad uzsāk kopdzīvi, tad vai nu izšķiras vai arī turpina savu dzīvi nu jau ģimenes un/vai laulību formātā.

Šādi es atnācu strādāt tur, kur strādāju pašlaik - https://innocentijs.wordpress.com/2014/03/29/pieauguso-ikdiena-rutina-vai-tomer-dzive/ (tltr: priecīga un pateicīga).

Šobrīd gan ir sakrājies daudz kas, un to gribas izčīkstēt te (kamēr vēl neesmu to visu izčīkstējusi priekšniecībai - kas zina, varbūt pēc šāda čīkstiena priekšniecībai es vairs te nestrādāšu?).

1. Negatīvā attieksmes puse - priekšnieks pamana tikai to, kas ir izdevīgi. T.i., ja gribu paņemt brīvu dienu kādam pasākumam, seko komentārs, ka vajadzības gadījumā es tad strādāšot arī kādu sestdienu. Tas, ka es jau gandrīz pusgadu teju katru darba dienu pārstrādāju pusstundu-stundu pāri savam darba laikam, nav pamanāms un vērā ņemams.
2. Atvaļinājums. Jā, man tā vienkārši pateica - ka par atvaļinājumu (līdz gada beigām man vēl ir 2 nedēļas pieejamas) līdz vismaz novembrim varu i nesapņot (daudz tā un šitā darāma). Protams, jo kuru gan interesē atpūsties vasarā. Nerunājot jau par to, ka pirmo gadu, kad te strādāju, neizņēmu 1 nedēļu no 4 man pienākošām nedēļām. Kad gāju par to runāt, pretim saņēmu - neviens man neko nepārcels un neatmaksās, ja es neesmu izņēmusi savu a/v, tā ir tikai manis pašas vaina.
3. Priekšniecības strīdi. Divi priekšnieki - tiešais un lielais - savā starpā nespēj vienoties, un nereti no tā tieši vai pastarpināti ciešu arī es - visādas pārmaiņas, pārmetumi no viena priekšnieka, ka es daru lietas, ko otrs priekšnieks uzdevis, kamēr primāras esot citas lietas (par kuru "primārumu" mani, protams, nepainformē) un tamlīdzīgi sūdi. Daudz tamlīdzīgu sūdu. Sastrādāties viņi nevar, bet viens bez otra arī nē - un no tā ciešu es.
4. Tukši solījumi. Mani ļoti kretinē tukši solījumi cilvēkos. Kur nu vēl darbā. Man solīja daudz ko, tajā skaitā paaugstinājumu jau reizes trīs. Progress? Nekāds. Vienīgais "paaugstinājums", kas man bija bijis, bija uz slodzes palielināšanas rēķinu, kur, protams, arī par pārstrādātajām stundām pēc likuma noteiktajiem palielinātajiem tarifiem man nemaksāja. Respektīvi - man pielika vismaz 2x vairāk no sākuma pienākumiem, un pavisam nedaudz palielināja algu. Bet tad atkal samazināja, samazinot arī darba laiku. Var teikt, ka tagad, pēc nepilniem 2 gadiem darba un pēc 2x vairāk pienākumiem es pelnu par aptuveni 50 eiro vairāk nekā pārbaudes laikā noteiktajā samaksā. Tfu.
5. Samaksa. Es zinu, ka priekš vidējā latvieša es pelnu diezgan labi. Tomēr es zinu arī, ka lietas, ko daru es šeit par fiksētu samaksu, gabaldarbā būtu krietni dārgākas - tas nozīmē, ka viņi ietaupa vismaz 200-300 eur/mēn. par to, ka es tagad daru tās lietas, kas agrāk, pirms manas ierašanās šeit, tika izmantotas kā ārpakalpojumi. Bet alga man uz tā rēķina nepalielinās. Lai gan tika solīts. Un nerunāsim par virsstundām - neviens man par tām nemaksā vispār, kur nu vēl dubultā - kā pēc likuma pienāktos.

Lielos vilcienos tas ir galvenais, kas mani kretinē un kas man šķiet vienīgi uzņēmuma vaina. Par visādiem misēkļiem u.c. sūdiņiem nav jēgas pat runāt, jo nekur nekad nebūs 100% ideāli. Bet, protams, aizvien vēl manā darbā ir foršās lietas:
1. Man patīk tas, ko es daru. Kas, laikam jau, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēl aizvien esmu šeit. Aptuveni 1/2 pienākumu man patiesi patīk.
2. Man neviens ar pātagu blakus nestāv. Tas nozīmē, ka esmu diezgan neatkarīga un brīvi varu plānot savu laiku. Ja man darba apjoms ir liels, es mierīgi varu nobumbulēt pusi dienas, spēlējot spēlītes (kas citiem būtu pīppauze) un saraut visu lielo apjomu pa pusi darba dienas - jo es spēju ātri un produktīvi strādāt, un es cenšos savu darbu apjomu pakārtot tieši savām sajūtām. Tas ir patīkamāk un produktīvāk.
3. Darba vide. Vēl aizvien man šī vide tīri labi patīk - tā ir moderna, visu laiku cenšas soļot līdzi laikam, un man pat ir savs neliels kabinetiņš. Varu strādāt mierīgi un bez īpaši lieliem traucēkļiem.
4. Slimības. Man neviens šeit neprasa slimības lapas un no algas manu slimošanos neatrēķina. Tas ir jauki, ietaupa daudz laika un tizlu emociju, kas rastos, staigājot pa ārstiem.
5. Izaugsme. Šis darbs man ir devis lielu artavu manā izaugsmē. Ja atnākot te es pratu tikai rakstīt un kaut ko nedaudz ņemties vizuāli, tad tagad man ir diezgan plašas zināšanas par reklāmu, mārketingu kā tādu, par sociālo tīklu mārketingu, man ir tīri normālas iemaņas maketēšanā, es ļoti labi orientējos kopīraitingā (nevis vienkārši rakstīšanā), es pārzinu SEO un AdWords darbības veidu, līdz ar to man ir arī labas zināšanas par mājaslapām un to, kādām tām "vajadzētu būt" in general, esmu pilnveidojusi savas tulkošanas prasmes un man ir arī pieredze mājaslapas pārvaldīšanas un mājaslapas pārveidošanas atbilstoši mārketinga principiem jomā.

Ko darīt? Nezinu. Es vēl te turos, kā varu. Bet katru reizi, kad atduros pret kādu no negatīvajiem sīkumiem, es jūtos kā iesprostota savā postenī - tā, it kā mani kā darbinieku nespēj novērtēt. Kā lai es spēju novērtēt šādā gadījumā manu darba devēju? Grūti.

Protams, ka kādu laiku vēl te strādāšu, tomēr daži darbā esošie mīnusi tik ļoti mani morāli nospiež, ka man ir grūti. Grūti strādāt ar sākotnējo lielo atdevi un entuziasmu, redzot, ka viss solītais kaķim zem astes, ka viss novērtējums, ko varēja just sākotnēji, bet nejūt vairs tagad, atgrūž. No otras puses, vai ir kāda cita vieta, kur varu pildīt līdzīgus pienākumus līdzīgos apstākļos, bet ar labāku samaksu un vadības attieksmi? Es nezinu, vai kas tāds eksistē. Tāpēc ir bail. Bail pastāvēt par savām tiesībām un bail meklēt citu darba vietu.

"Viņa ir cilvēks, kas palīdzēja piepildīt manu sapni. Tagad es piepildu viņas."

Trāpīgāk un skaistāk laikam nemaz nav iespējams.

Šonakt bija skaists un romantisks sapnis par cilvēku un dzīvnieku.

Prelūdija: reiz es mācījos jāt. Ar savu jāšanas darbību iedvesmoju vienu jauku cilvēku to iesākt, un tas ir lieliski. Pati es diemžēl nokritu, iegūstot smagu traumu, un pārstāju ar to nodarboties. Gribas domāt, ka pie vainas bija nepareiza trenēšana, bet who knows.

Sapnis: Es gāju blakus zirgam, vedot viņu pa zālīti blakus mežam, un cieši mums blakus bija grants ceļš, pa kuru traucās mašīnas. Starp grants ceļu un zirgu biju es - man likās, ka zirgs būs lielākā drošībā esot tālāk no mašīnām. Mēs gājām, un es viņam pastāstīju par to, kā nokritu iepriekš no zirga, un kā tagad man ir bail sēsties zirgam mugurā, lai gan ļoti, ļoti to vēlētos. Cītīgi manī klausīdamies, zirgs man pēkšņi atbildēja, ka lai es kāpjot vien viņam mugurā. Viņš mani pamācīšot jāt ar viņu. Atceros fragmentus, kā viņš man mācīja aplikt viņam ap kaklu pavadiņu, kā es centos uzkāpt uz kāpšļiem un uz zirga, lai gan īsti nespēju to izdarīt, slīdēju un kritu nost, līdz beigās kaut kā ar zirga dīdīšanās un manas cītīgas saņemšanās palīdzību beidzot tiku viņam virsū. Atceros, kā viņš teica, kur un kā man tās pavadas turēt. Atceros, kā viņš piekodināja, lai kājas es turot stipri, un kā es, piemirstot par šo lietu, noslīdēju zirgam uz dibena. [..]

Jealous of them happy couples.

#Greiza sirds

tukšums ieaijā
smagumu
nelielā izmēra krūtīs
un negribēti dzirdētie vārdi
iesalst
zaļajās kaplogu rūtīs

tik trausla sirds
šajā miesā
zem septiņiem ādas slāņiem
nezinu vairs
ko ar to
iesākt
uz kuriem aizgriezt to sāņiem

Šorīt manā e-pastā ienāca laime.

***

Es redzēju Tevi
savos sapņos un
viņas lūpu kaktiņos
kas smaidā saviebti
teju vai sāpīgā dailē
tik patiesi pauda
īstumu Tavu

Es dzirdēju Tevi
savās bezmiega naktīs un
viņa klusajā rokā
kas bezgala patiesi
skāra tās stāvu
lielu apaļu un jaunas
dzīvības pilnu

Es sajutu Tevi
savos tintē mērcētos vārdos
un viņu abu acīs
kur atspulgs Tavs
iemetās šķietami dzīvot
uz mūžu
ar mūžu
Tev pašai kļūstot par mūžu

Es smaržoju Tevi
savā paģiru tveicētā glāzē
un viņu savītās rokās
kas turēja vienu
maziņu viņējo viņu
tik ļoti smaržīgu Tevi
viņā

Es garšoju Tevi
savos sapņos un
es apēstu viņus visus
tik pretīgi patiesi laimīgus
un uzdzertu malciņu
šī rīta sajustās rasas
tik ļoti tik traki
Es gribu Tevi
sevī

, laime

Kā tik naivi, tik ļoti pārāk svētulīgi un vienlaicīgi nerātni cilvēki kā es var eksistēt?
Kaut kāda dabas kļūda - vai nu visu uztver vienkārši, vai arī visu sarežģīti, bet ne jau vienkārši ar/par citiem, sarežģīti ar/par sevi.

Bē. Es mieru dzīvē nekad sev neradīšu.

Es pēc noklusējuma nevienu nekad neienīstu, ir tikai darbības un vārdi, kas manī var izraisīt pret kādu nepatiku.
Bet interesanti, ka tas nav vienīgais - tie cilvēki, kas izjūt antipātiju pret mani, - daļa no viņiem pilnīgi automātiski izraisa nepatiku manī pret viņiem, tiesa, liekot pievērst uzmanību uz viņu nejaukajām īpašībām, nevis tāpat vien, ka es viņiem nepatīku.
Diez, tas tā dabiski? oO_

Kaut kā, patveroties ideāluma, naivuma un mūžīgās romantikas salā, viss paliek nedaudz labāks.
Nav bēdas par ikdienas nomācošo drūmumu un uznākušo antisociālismu, nav bēdas par iztrūkstošo daļu sirsniņā, nav arī vairs bēdīgi par smuko mantu, pie kuras netiku tāpēc, ka mēdzu būt pārāk kautrīga un pieklājīga, nav bēdas par to, ka tik ilgi jāgaida, līdz satikšu Viņu, bet gan drīzāk ir prieks, ka tik drīz jau mēs tiksimies...
Tā jauki un smaidīgi (:

"To make people feel happy, we have to be happy ourselves first."

Bet kā tur ir ar skumjām? Tā arī ir cilvēku daļa. Un man skumjas mēdz šķist arī pievilcīgas, piemēram. Hm. oO_

Dažreiz man patīk iesmaržināties ar vīriešu smaržām vai izmantot vīriešu dezodorantu un tad kaifot no tās lieliskās vīriešu smaržas.
^^,

Es vispār sievietes kā tādas nepanesu - nu, es viņas protu lielākoties novērtēt tikai vizuāli, mentāli man lielākā daļa liekas pilnīgas drazas un grabažas. (No 45 cilvēkiem, kas aicināti uz pasākumu, dāmas ir 7, tātad var aptvert manu nedraudzēšanos ar sievietēm pakāpi)
Tāpēc ir divas lietas, par ko priecājos: par to, ka tas ļoti nelielais dāmu bars, ar ko mēdzu biežāk komunicēt un kādreiz arī "satusēt", ir ļoti, ļoti interesantu, daiļu un sakarīgu dāmu bars. Pie tam, tās divas-trīs, kas ir ierindojušās vistuvāk manai sirsniņai, ir vienkārši izcilas. Lieliskas, skaistas, interesantas un foršas.
Otrā lieta ir šīsdienas mega lielais prieciņš par to, ka esmu atradusi dāmu (vismaz šim vakaram), kas labprāt tiek un dodas ar mani uz kādu pasākumu, kurš parasti neinteresē dāmām no iepriekš minētā loka. Tas reāli nozīmē to, ka man ir vēl +1 smuka un, cik nu maz pazīstu, interesanta un patīkama dāma, ar kuru var aiziet kaut kur pasēdēt, iedzert, ieēst, aiziet uz pasākumu... Krč, cipa, ehm, tā kā draudzēties?!

Cool.
E. priecīga.

Šorīt gulēju saldi. Nevis tāpēc, ka pusnakti nevarēju pagulēt vēdergraižu un temperatūras regulāru maiņu dēļ, bet gan kaut kā pavisam cita un īpaša dēļ.
Šorīt es sapņoju. Es sapņoju viļņaini, pamostoties pēc katra mazā pussapņa (pamostoties? šķiet, es nemazam līdz galam neaizmigu) ik pēc šķietami 10-15 minūtēm.
Iegrimstot katrā šādā pussapnī, varēju darīt, ko vēlējos, pirms iemigšanas vien atlika iedomāties, ko vēlos darīt pussapnī, un vuoļa - te nu tas ir, maigs un romantisks viss, tieši tāds, ko vēlējos. Te, tur, ar to un tieši tā, kā to vēlējos.
Un es nezinu, kas tas bija. Bet tas bija fragmentainu pussapņu kopums, kas laikam jau arī skaitās lucid dreaming.

Bet es zinu, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ es alkstu pēc darba, kurš sāktos ne agrāk par 12. Lai laikā, kad man ir ražīgākais, sapņainākais un labākais miegs - ap 9-11 - es varētu to izbaudīt pilnībā. Tad dzimst arī iedvesma un iekšējais spēks.