Diezgan interesanti, krāšņi un bagāti man pēdējo divu nakšu viesi - sapņi. Pirmajā naktī veseli trīs, vakarnakt divi sapņi ar spēcīgu domu, sižetu, notikumiem. Lieki minēt, ka pēc šādiem sapņiem pamosties bija ārkārtīgi smagi - acis, šķiet, svēra centnerus, kamēr smadzene viegli plivināja pa pussapņu pasauli.

Tas, kas šķiet viszīmīgākais, bija pēdējais sapnis vakarnakt - bija liels pasākums meža vidū ar interesantiem cilvēkiem un aktivitātēm. Un, lai gan es nekad neesmu varējusi sūdzēties par uzmanības trūkumu no apkārtējiem - un arī sapnī ne - , te man bija atkal TAS mirklis - esmu atkal viena, kamēr pārējie bezrūpīgi dzīvo, komunicē, izbauda. Un, lai arī mani pieci sapņi nebija apzināti, pēdējā sapņa aprakstītais mirklis ieaijāja zināmu nolemtības sajūtu - sak, es pat sapnī esmu vientuļais ērms starp pārējiem - tiem dzīvības, prieka un ikdienas pilnajiem.

Un tieši sapnī es iedomājos, ka šī sajūta noteikti jāieraksta klabā pēc pamošanās.