Diapozitīvs

Velo "datori" jebšu spidometri ir kruta lieta un lietoju tos. Bet nu, daudz krutāk būtu lietot kabatā esošo smārtfōnu, kas mērītu ātrumu un kartē atzīmētu nobraukto ceļu ar GPS palīdzību. Problēma tikai tajā, ka ekrāns + mūzika + GPS + dati = baterijas nāve 1-3h laikā. Tāpēc izskatās, ka ir divi reāli varianti:
- nomainīt savu Trek 4300D MTB uz pilsētvidei orientētu velo, kam jau komplektācijā būtu prātīgs rumbas dinamo;
- nopirkt rumbas dinamo esošajam velo.

Abos gadījumos nepieciešams vēl ir šis:
http://www.sjscycles.co.uk/tout-terrain-the-plug-ii-plus-hub-dynamo-powered-charging-device-prod27695/
http://www.en.tout-terrain.de/fileadmin/media/pdf/englisch/dokumentation/FAQs/Faq_The_Plug_II_e_v1.2.pdf

Un tad čista varētu lietot savu enerģiju rijošo un uzkaršanu mīlošo HTC Sensation kā pilnvērtīgu velo datoru ar āsomu GPS kapacitāti, kas būtu neatsverams WIN un skaista tech masturbācija.

Ir kāda prātīga pilsētas/tūrisma velo markas ideja? Piesaista WWII vācu armijas velo vienkāršais un iespaidīgais dizains, tikai to vajadzētu, nez, modernāku. Electra uz to pusi taisa velo, bet tie atkal man izskatās pēc nabā pistās Apple cenu politikas - 1,4x dārgāka cena par brendu un current-gen tech. Vēl jau savējo Ērenpreisiņi, bet tie ir bikiņ par "plānu" (gabarīti) manai gaumei (ja aprīko ar relatīvi masīvajām dinamo un ātrumpārslēgšanas/bremžu rumbām).

Tas, ko gribētu no velo:
- lai var mierīgi bez papildu noguruma nomīt 40+km no vietas ar ~20km/h vidējo ātrumu;
- aprīkot to ar rumbas dinamo, gaismām, lādētāju;
- aprīkot to ar rumbas ātrumu pārslēgu/bremzēm (ātrumu pārslēgs te teorētiski var arī atkrist, ņemot vērā, ka braukts tiek 70% pa plakanu asfaltu)

Tāda apmēram varētu būt sapņu velo skice, ar kuru braukāt ikdienā (darbs-mājas/izklaide pa naksnīgo pilsētu, skanot mūzikai ausī, braucot, kur GPS rāda, neriskējot iztērēt mobilā akumulatoru). Vēl, protams, var apsvērt velo ar kardāna piedziņu - tieši tā iemesla dēļ, kāpēc gribu ātrumu pārslēgus rumbā - lai nav tā anormālā kopšana (sevišķi fukken ziemā) un nolietojums/korozija.

lol? :o
http://www.youtube.com/watch?v=AAvWD23nHBU



 

Kā jau bieži tas ar bezdarbniekiem, šķiet, notiek, bezdarbības dēļ šie ņem un ražo visādus mēslus un arī derīgas lietas, piemēram, šo statīvu. Tiesa, nezinu gan vai nopietni to lietošu, lai gan 2x jau brauciens ir ticis pafilmēts - abas reizes no rokas, kas nav visai ērti. A tagadiņās varēšu piemest statīvu un aidā. Kamerai, protams, ir jābūt aprīkotai ar attēla stabilizētāju, citādi tiek reproducēta visnotaļ trīcoša izklaide :)

Tas, kas ir darīts - izārdīts saplīsis PSRS ēras alumīnija foto trīskājis, nogriezta attiecīgā galvas stute, izārdīts velo atstarotājs un tā turētājs ar epoksīda sveķiem savienots ar ekstraktēto statīva galvu. Ja labi pacenšas, regulējamas ir tās pašas asis, kuras vienkāršiem trīskājiem, izņemot tīri vertikālu Y. Bet iekš XY gan var nedaudz manipulēt. Mantai vēl jāveic testa brauciens - gaidu kad tas nolādētais sniegs nokusīs.

Lūk: http://picasaweb.google.com/Disfigurator/KamerasStativsVelosipedamUnCitamCaurulem#
 

„Briesmīgi niez bradāt jau kuru dienu”, piektdien, esot darbā, domāju – ko tur daudz domāt, atveru visvareno netu un skatos uz objektiem, kuros neesmu bijis – piefiksēju 3 gab, kurus ērti varētu apbraukāt ar velosipēdu. Izdomāju arī braukšanas maršrutu un nu atliek sagaidīt darba laika beigas. Tās, protams, tiek sagaidītas un esam ceļā, trijatā – braucam tā glīši pa nakti (- 2/3 ºC), dekorējot tumsu ar velo gaismām.
1. Objekts – pie vārtiem stāv automašīna, kuras vadītājs izkāpis ārā. Risinājums: tēlojam, ka braucam garām – nogriežamies aiz stūra, veicam nelielu tumšo downhill pa lapām klāto taciņu gar siltumizolētām caurulēm un konstatējam, ka šeit īsti nebūs nekāda aršana – teritorijā rājās suņi un ir visnotaļ izgaismots. Braucot atpakaļ, piefiksējām, ka auto ar visu vadītāju nu ir teritorijā un skatās uz mums. Ko tur daudz – braucam uz nākamo.
2. Pamaldījušies pa tumšajām pierīgas ielām, sasniedzam objektu un konstatējam to arī pārlieku apdzīvotu esam – teritorijā automašīnas un sarga būda. Vārti pusvirus. Droši vien, ka meklējām pieeju no ne tās īstās puses. Lai nu kā – ir tumšs un nav tas piemērotākais brīdis, lai saprastu objekta stāvokli un pieejamību. Tātad, plāni pajūk, par cik vienam objektam jau bijām pabraukuši garām pat nepiestājot – nezinu kamdēļ. Laikam, atliekot to uz vēlāku brīdi.
3. Ko nu? Dzimst ideja: lidosta. Atzīstam to par labu esam un pa mazpilsētu romantismu cienīgām pierīgas ieliņām dodamies lidostas virzienā, nedaudz maldoties pa Mārupi. Skaista vieta, jāsaka – klusa, tumša un daba visapkārt… Pa ceļam uz tilta apstājamies, padzeram līdzpaņemto tēju un dodamies tālāk – pie lidostas izslēdzam velo gaismas, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, un dodamies klusiņām apkārt – gar aviācijas muzeju un tā lidaparātiem, gar žogu un izgaismoto nakts teritoriju. Pacēlās tikai viena lidmašīna un tā pati tālumā, mums braucot uz lidostu. Tālumā tīri sirreāli tumsā spīd daudzstāvu jaunceltne – izgaismojums bija visaptverošs un gana spēcīgs, lai atmestu domu par tā izbradāšanu. Iebraucām mežiņā un tur kā reiz bija īsti piemēroti apstākļi nakts redzamības iekārtu izmēģināšanai. Jā, labas lietas – PSRS verķis izgaismo skatāmo ar pievakares intensitāti, vienīgi viss ir zaļš un izliekts optikas dēļ. Taču nu, ieguvums ir vērā ņemams – tur, kur acs neredz, NV iekārta rāda relatīvi skaidri zaļu bildi. Papriecājāmies un devāmies uz Rīgas pusi.

Bet viss nebūt nebija tik vienkārši: apmēram 6km no centra manam velo pārplīst riepa – jau kuro reizi, ibio. Tā ir, ka ekonomē uz lētākajiem apvalkiem. Ko darīt? Ņemot vērā to, ka ar cauru riepu var braukt vismaz uz 10km/h, bet, stumjot riteni, labi ja uz 6km/h, izvēlējos braukšanas opciju un braucienam pievienoju Industrial iezīmes – čīkstiens, danga pret bruģi-čīkstiens, danga ritmiski pret trotuāru ķieģelīšiem. Patīkami, mhm. Šādi izbraucu cauri visam centram un biju beidzot mājās, un atzinu – lai gan nekāds UE nesanāca, tomēr bija patīkams brauciens ar velo, neskatoties uz to, ka noslēgums bija ar cauru riepu.