Diapozitīvs

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

1) Patvertne bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta, bļe :@
2) Patvertne bij aizslēgta – nu un kas, ka bija?
3) Ēka bija aizslēgta, atslēga bij pie aizslēdzējiem, bļe :@
4) Ēka nebij aizlēgta, bet ar ~3m „cietumnieku” žogu apjozta – vienam no mums pajāt, taču pārējie vien noskatījās, atceroties kā nedaudz pirms tam ilgi un dikti domāja par iekļūšanu kādā restorānā. Nu, kaut kad jau iekļūsim – kad visādi Haļavas dievi būs mums labvēlīgi!

Pietiek muldēt, dajoš slaidšovu!

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )

Izvilkums iz bradajumi.lv: "Sākumā terminālis tika izmantots PSRS jūras karaflotes degvielas uzglabāšanai. Pēc PSRS sabrukuma teritorija nonāca A/S “Vudisona terminālis”, kas nodarbojās ar naftas produktu uzglabāšanu un pārkraušanu, īpašumā. Nu jau vairākus gadus teritorija netiek apsaimniekota, tikai viens laukums kalpo kā smago auto piekabju stāvvieta. Ziemeļu daļā uzturas cilvēki - sargi vai bomži, nezinu. Redzēju nelielu suni, kurš, mani ieraugot, sarīkoja tādu brēku, ka nolēmu pazust pirms uzrodas cilvēki." (2008. gada 27. februāris.)

2009. gada 17. jūnijs:
Maucam ar velo pabradāt un pēc kādas pusstundas esam galapunktā - betona un sarūsējošu dzeloņdrāšu ieskautā mežā, kurš vietām izstaro militāro, bet citviet - kūrorta atmosfēru. Teritorija nepārprotami ož pēc naftas produktiem - pārsvarā dīzeļa, kurš laika gaitā daļēji iztvaikojis un sajaucies ar nokrišņu ūdeņiem. Visapkārt ir manāmas dažas liecības, kas nenoliedzami ir par labu augstāk redzamajam citātam - dažādas caurules un krāni, dažādas uzpariktes dažādiem degvielas ceļiem. Kā arī ir dažas ēkas - vienā no kurām bija palikuši numurēt metāla skapji "Piramīda" - tajos tika glabāti ieroči. Bet interesantākā bija viena konkrēta ēka, kura izskatījās pēc sūkņu/padeves stacijas - spēcīgās degvielas smaržas vilināts iegāju iekšā un, priecādamies par redzamo, devos dziļāk. Šeku - reku starp masīvajām caurulēm, spiediena mērītājiem un vārstiem, ir arī zāļu skapītis. Tajāiekšā vēl bija ožamais spirts ampulās, dažas marlītes un tabletes. Blakus šim - pogas. Protams, kā vienmēr - niezēja nagi un piespiedu, iedvešot dzīvību šķietajā pamestībā un sāka darboties: a) ventilācija; b) naftas produktu sūkņi; c) abi kopā.

It kā fiksi, fiksi izslēdzu briestošo troksni un vibrāciju (elektromotors vien uzspēja sākt griezties, taču radīja kapitālu troksni šajā puspagrabā), bet ventilācija turpināja darboties. Un negaidītā trokšņa un aktivitātes dēļ abstrakti pielikām biksiņas arīdzan - elektromotori radīja kaucošu horror skaņu un nedomāju, ka tādu troksni radīja ventilācijas mazais motoriņš. Izslēdzām ko varējām un devāmies prom - kāds cilvēks, iespējams, mūs pamanīja (vismaz mēs viņu) un tad jau devāmies tālāk uz otru galu, noslēgt bradājumu ar nebradājuma aktivitātēm, no kurām vienu aizstiepu mājās, liekot tai saplēst alus pudeli, metāla bundžas, plastmasas pudeli ar šķidrumu un nonāvēt dažas mīkstās mantiņas :/

Vēl nedaudz fotoattēlu šeit
 

Devāmies ar velosipēdiem uz Mangaļsalu bunkuru medībās. Kilometrāža no centra: 38,6. Maldījāmies diezgan, pirms atradām – tā ir, ka nav skaidri zināms meklējamā izvietojums un karte pakāsās pa ceļam, turklāt Google Maps mobile nerāda atzīmētos objektus kartē (ja vien nezina, ko meklēt un neatlasa). Tad nu mērķtiecīgi maldījāmies pa reto, nu jau lietus ieskauto un zaļi valgo mežu, uz velo riepām audzējot smilšu gredzenus, smiltis krājot arī bremžu klučos un ķēdē. Taču pēc kādu 4 līkumu izmešanas vairāk vai mazāk ap to pašu vietu, verbāli sakomunicējām ar vietējiem, uzzinājām maršrutu un nu jau bijām klāt. Lietus joprojām turpināja būt. Taču tā bija maza bēda – drīz sāka parādīties senilās arhitektūras skaistinātie nocietinājumi, bunkuri un pretgaisa aizsardzības sistēmu karkasi, kuri tad arī tika bildēti, taustīti un uzlūkoti. Un kā par spīti, biju aizmirsis savu LED Lenser, līdz ar to detalizēta lielo bunkuru izpēte nesanāca, taču nedaudz pavazājāmies tajos, par gaismas avotiem izmantojot ziepīša pretsarkano acu gaismiņu un spogulenes zibspuldzi.
Atpakaļceļu gan mērojām ar autobusu – braukt ~30km lietus laikā būtu ļoti slapji. Un mājās – vienu no līdzbraucējām pacienāju ar tēju un pabaidīju ar Jacob’s Ladder, ar to noslēdzot visnotaļ tīkamo un miklo dienu. Šobrīd, diemžēl, netieku pie manis uzņemtajām bildēm iekš ceļabiedres kameras, līdz ar to – ieskatam varu piedāvāt vien ne manas bildes.

Odi. To bija vismaz 10 uz vienu kvadrātmetru :/

http://foto.inbox.lv/ichtus/20090607_Mangalsala

P.S. Vēlāk - kad un ja tikšu pie sevis ražotajām bildēm - tūristbildes papildinās objekta bildes.
EDIT: Done!

P.P.S. Kura grib paskatīties vai nav man kāda ērce? :D

Mērķis
Atrast noskatītos Iekšlietu ministrijas objektus un kādu patversmi + izbraukāties ar riteni šajā saulainajā pavasara (ziemas) dienā.

Iztirzājums
Darba dienas beigas, ir aptuveni +2 grādi, spīd saule. Pakrūtē un zemāk sāk niezēt pēc riteņbraukšanas un Urban Exploration. Nospraužu brauciena mērķi; ar jaunās, modificētās velogaismiņas turētāju pielieku savu LED Lenser pie braucamā, ietērpjos siltākās drānās un austiņās, un, skanot franču Industrial Black Metal bandai Blacklodge, drīz esmu uz ielas un sekoju iekš telefona iepriekš sagatavotai kartei .png formātā.
Bet pirms objekta sasniegšanas iedzīvojos patīkamā pārsteigumā: nejauši, negribot atradu rūpnīcu, kurā arī, par spīti ziņkārīgo acīm, devos ar visu riteni iekšā. Jāpiezīmē, ka sajutu ko vairāk par vienkāršu dvēselisko orgasmu pēkšņā, negaidītā atraduma dēļ - visu jaukāku darīja fakts, ka esmu uz velosipēda un ka ausīs skan patiesa, bezgala patiesa mūzika. Ekstāze - redzu pamestas auto detaļas, vecu kravas automobiļu karkasus, sarūsējošus potenciālos izejmateriālus ražošanai un arī ko kontrastējoši jaunu - kāda telpa bez durvīm, kurā iekšā ir šķietami nesen lieta grīda un kurā karājās āķi, kuri stiprināti pie telferiem manipulēšanai ar kravu. Turpat karājās man tik ļoti zināmā un vecajā darbā kustinātā 6 pogu vadības pults - geimera prieka manifestācija darba tiesiskajās attiecībās. Bet tā grīda un plašā telpā - kāds kaifs tai bija traukties cauri ar velo, strauji bremzēt un citādi bojāt sava velo riepas, ak!
( ... tālāk ... )

Bloodoline - Voyage Till Death
Ceturtdiena, 2009. gada 12. marts. Nule kā tā nopietni uzsākta velosezona - braucamais vakar tika glīti sakopts un ieeļļots, kā arī riepās pērnās vasaras gaisam klāt tika pievadīts šīs ziemas gaiss. Un nu biju riteņbraukšanas sajūtas varā. Bet laiks darbā visnotaļ lēni vilkās. Varbūt tāpēc, ka prātā bija un ir tik dažas domas: sievietes, Metal, velo un arīdzan UE?! Tieši pēdējais nomocīja visvairāk - rīta pusē noskatīju objektu iepazīšanai un nu tas man nedeva mieru visu dienu! Un kā gan lai viens no maniem fetiša tipa objektiem dotu man mieru? Neiespējami!
Cephalotripsy - Uterovaginal Insertion Of Extirpated Anomalies
Atrodu info, ka vismaz 2008. gadā noskatītais objekts ir bijis tādā stāvoklī, kādā es to vēlos atrast, proti - pamests un ar laika zobu pēdām - bez to divkājaino deģenerātu klātbūtnes. Apraksts gan bija gauži nabadzīgs un bildes ar neko dižu par objektu neliecināja - no vienas puses tas ir skumji, bet no otras - vedina vairāk izzināt pašam un pēcāk turpināt runāt mīklās, lai sargātu objektu un lai tas netiktu piesmiets un demolēts kā prostitūtas vagīna.
Amagortis - History Bodies
Nu jau esmu uz riteņa un ceļā - visapkārt man ir Rīga - valga, balta, melna un salta, pilna senatnes romances - gluži kā tīkama gotmeitene. Tā puskrēslas pavadīta traucas man garām, atrādot man piemirstās savas ķermeņa daļas. Izvairīdamies no parazītiem un šķēršļiem un atceroties to, cik sasodīti lieliska ir riteņbraukšanas padarīšana, turpinu ceļu, bet šoreiz ir citādi - pirmo reizi braucu ziemā, turklāt ar galēji nodilušām riepām. Bet tas izrādās jautri un bez protektora Rīga sagādā man lieliskas papildus baudas - jo mazāk gumijas, jo labāk? Lai nu kā - neatlaidīgi tuvojos mērķim, aiz sevis atstājot glīto, velodatora skaitīto Rīgas miesu, līdz beidzot biju ticis līdz mērķim. ( ... tālāk ... )