Diapozitīvs

„Briesmīgi niez bradāt jau kuru dienu”, piektdien, esot darbā, domāju – ko tur daudz domāt, atveru visvareno netu un skatos uz objektiem, kuros neesmu bijis – piefiksēju 3 gab, kurus ērti varētu apbraukāt ar velosipēdu. Izdomāju arī braukšanas maršrutu un nu atliek sagaidīt darba laika beigas. Tās, protams, tiek sagaidītas un esam ceļā, trijatā – braucam tā glīši pa nakti (- 2/3 ºC), dekorējot tumsu ar velo gaismām.
1. Objekts – pie vārtiem stāv automašīna, kuras vadītājs izkāpis ārā. Risinājums: tēlojam, ka braucam garām – nogriežamies aiz stūra, veicam nelielu tumšo downhill pa lapām klāto taciņu gar siltumizolētām caurulēm un konstatējam, ka šeit īsti nebūs nekāda aršana – teritorijā rājās suņi un ir visnotaļ izgaismots. Braucot atpakaļ, piefiksējām, ka auto ar visu vadītāju nu ir teritorijā un skatās uz mums. Ko tur daudz – braucam uz nākamo.
2. Pamaldījušies pa tumšajām pierīgas ielām, sasniedzam objektu un konstatējam to arī pārlieku apdzīvotu esam – teritorijā automašīnas un sarga būda. Vārti pusvirus. Droši vien, ka meklējām pieeju no ne tās īstās puses. Lai nu kā – ir tumšs un nav tas piemērotākais brīdis, lai saprastu objekta stāvokli un pieejamību. Tātad, plāni pajūk, par cik vienam objektam jau bijām pabraukuši garām pat nepiestājot – nezinu kamdēļ. Laikam, atliekot to uz vēlāku brīdi.
3. Ko nu? Dzimst ideja: lidosta. Atzīstam to par labu esam un pa mazpilsētu romantismu cienīgām pierīgas ieliņām dodamies lidostas virzienā, nedaudz maldoties pa Mārupi. Skaista vieta, jāsaka – klusa, tumša un daba visapkārt… Pa ceļam uz tilta apstājamies, padzeram līdzpaņemto tēju un dodamies tālāk – pie lidostas izslēdzam velo gaismas, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, un dodamies klusiņām apkārt – gar aviācijas muzeju un tā lidaparātiem, gar žogu un izgaismoto nakts teritoriju. Pacēlās tikai viena lidmašīna un tā pati tālumā, mums braucot uz lidostu. Tālumā tīri sirreāli tumsā spīd daudzstāvu jaunceltne – izgaismojums bija visaptverošs un gana spēcīgs, lai atmestu domu par tā izbradāšanu. Iebraucām mežiņā un tur kā reiz bija īsti piemēroti apstākļi nakts redzamības iekārtu izmēģināšanai. Jā, labas lietas – PSRS verķis izgaismo skatāmo ar pievakares intensitāti, vienīgi viss ir zaļš un izliekts optikas dēļ. Taču nu, ieguvums ir vērā ņemams – tur, kur acs neredz, NV iekārta rāda relatīvi skaidri zaļu bildi. Papriecājāmies un devāmies uz Rīgas pusi.

Bet viss nebūt nebija tik vienkārši: apmēram 6km no centra manam velo pārplīst riepa – jau kuro reizi, ibio. Tā ir, ka ekonomē uz lētākajiem apvalkiem. Ko darīt? Ņemot vērā to, ka ar cauru riepu var braukt vismaz uz 10km/h, bet, stumjot riteni, labi ja uz 6km/h, izvēlējos braukšanas opciju un braucienam pievienoju Industrial iezīmes – čīkstiens, danga pret bruģi-čīkstiens, danga ritmiski pret trotuāru ķieģelīšiem. Patīkami, mhm. Šādi izbraucu cauri visam centram un biju beidzot mājās, un atzinu – lai gan nekāds UE nesanāca, tomēr bija patīkams brauciens ar velo, neskatoties uz to, ka noslēgums bija ar cauru riepu.
 

Līgatnes klinšu pagrabi un vienkoču parks:
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Ligatne#slideshow/5404613244414088466

"Pansionāts"
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Pansionats#slideshow/5404612585849931618
Stāstīja gandrīz vai visādus zilus brīnumus - gaisa apgādes sistēma neesot darbināta nekad (lai gan dokumentācija nosaka vispārēju pārbaudi reizi 3 gados un darbināšanu mācību laikā); tiekot veikta videonovērošana ar ļoti maziņām kamerām - pieminēja "taurenīšus", ko uztvēru kā autonomi lidojošas vai vadāmas videonovērošanas ierīces; 80. gadu Elektronika datoriņš esot nomiris, kad tam pieslēgts internets... Un vēl negribēja neko teikt par to, kas sakaru jomā noticis ārpus objekta Bet vispār jau tīri jāpiekrīt tam, ka visnotaļ sasteigta gida būšana - nepamatoti sasteigta, manuprāt. Daudz telpu tāpat arī tika neapskatītas, jo tas neesot lietderīgi. Tāpat arī nelaiž dzīvojamajā blokā - tas esot tukšs, tomēr teica, ka tajā esošajās noliktavās glabājas CA aprīkojums - Geigera skaitītāji, gāzmaskas u.tml. lietas. Tiesa, nezināja viņa teikt kas par gāzmaskām - GP-5 vai GP-5m, - raustīja plecus. Arī fotografēt ļāva tikai 3 telpās - tiek ievērota kaut kāda nevajadzīga slepenība. Jā, informācija tur ir derīga arī mūsdienās katastrofu un kataklizmu gadījumos, bet vai tāpēc tur kas slēpjams? Nez. Izzināju arī to, ka šiem arhīvā esot dažādi CA audio un video materiāli - PSRS vadoņu runas 'n stuff. Jautāju vai 16mm filmu formātā, teica, ka nē - VHS un tā. Varot tos dabūt digitālā formātā - tūdaļ arī aizrakstīšu šiem mail par šo materiālu iegūšanas kārtību.
Jā, kolēģiem bija interesanti pavērot to, kāds militāri intelektuālais mērogs bija PSRS valstsvīriem, bet man bija interesanti paklausīties detaļas par objekta darbību un uzdot viltīgus jautājumus, hehe. Jāpiezīmē, ka apmeklētāji gan ir stulbi - stāstīja, ka daudzi gaisa attīrīšanas un apgādes kompleksa iekārtas notur par veļas mazgātuvēm vai spirta brūžiem, kā arī citādi muļķīgi vizualizē redzēto. Arī Saldus jaunieši izcēlušies, sākot smieties pie gides stāstītā par PMK - lieta tāda, ka Saldus rajonā ir tāds naktsklubs. Jā, objekta ēdnīca - momentāns laika mašīnas ceļojums uz pamatskolu un sanatorijām bērnībā.

Nost jauktais LMR, siltummezgls un patvertnes medības industriālā kompleksā
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/UE20091114#slideshow/5404617668303184786
Nevajag, nu nevajag tā darīt - patvertņu medību laikā uzrauties uz suņa nožogotā teritorijā, bradāt ar apšaubāma "satura" tipiem un fotografēt nakts laikā, lavoties pa apsargātu teritoriju. Bet pret pēdējo nevarēju neko līdzēt - nu glīta tak ir tā figņa "don de l'union Sovietique", vai ne? Bet tā jau glīšs veloUE visas nakts ilgumā - ar tējām un Civilo Aizsardzību ^^

http://www.bunkurs.lv/pages/

EDIT@13:48
Es esot šos pārpratis - materiāli ir Valsts vēstures arhīvā. Loģiski, ka tur ir - tikai maksā tas joks naudu. Bet nu - derētu aiziet un izfiltrēt interesantākās lietas un dabūt to kopijas, hehe. Ir arī tāds pakalpojums - skatīties kino uz vietas vai iegūt nešanai uz mājām uz vienu dienu. Ideja kino vakaram?
 

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

1) Patvertne bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta, bļe :@
2) Patvertne bij aizslēgta – nu un kas, ka bija?
3) Ēka bija aizslēgta, atslēga bij pie aizslēdzējiem, bļe :@
4) Ēka nebij aizlēgta, bet ar ~3m „cietumnieku” žogu apjozta – vienam no mums pajāt, taču pārējie vien noskatījās, atceroties kā nedaudz pirms tam ilgi un dikti domāja par iekļūšanu kādā restorānā. Nu, kaut kad jau iekļūsim – kad visādi Haļavas dievi būs mums labvēlīgi!

Pietiek muldēt, dajoš slaidšovu!

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )

Izvilkums iz bradajumi.lv: "Sākumā terminālis tika izmantots PSRS jūras karaflotes degvielas uzglabāšanai. Pēc PSRS sabrukuma teritorija nonāca A/S “Vudisona terminālis”, kas nodarbojās ar naftas produktu uzglabāšanu un pārkraušanu, īpašumā. Nu jau vairākus gadus teritorija netiek apsaimniekota, tikai viens laukums kalpo kā smago auto piekabju stāvvieta. Ziemeļu daļā uzturas cilvēki - sargi vai bomži, nezinu. Redzēju nelielu suni, kurš, mani ieraugot, sarīkoja tādu brēku, ka nolēmu pazust pirms uzrodas cilvēki." (2008. gada 27. februāris.)

2009. gada 17. jūnijs:
Maucam ar velo pabradāt un pēc kādas pusstundas esam galapunktā - betona un sarūsējošu dzeloņdrāšu ieskautā mežā, kurš vietām izstaro militāro, bet citviet - kūrorta atmosfēru. Teritorija nepārprotami ož pēc naftas produktiem - pārsvarā dīzeļa, kurš laika gaitā daļēji iztvaikojis un sajaucies ar nokrišņu ūdeņiem. Visapkārt ir manāmas dažas liecības, kas nenoliedzami ir par labu augstāk redzamajam citātam - dažādas caurules un krāni, dažādas uzpariktes dažādiem degvielas ceļiem. Kā arī ir dažas ēkas - vienā no kurām bija palikuši numurēt metāla skapji "Piramīda" - tajos tika glabāti ieroči. Bet interesantākā bija viena konkrēta ēka, kura izskatījās pēc sūkņu/padeves stacijas - spēcīgās degvielas smaržas vilināts iegāju iekšā un, priecādamies par redzamo, devos dziļāk. Šeku - reku starp masīvajām caurulēm, spiediena mērītājiem un vārstiem, ir arī zāļu skapītis. Tajāiekšā vēl bija ožamais spirts ampulās, dažas marlītes un tabletes. Blakus šim - pogas. Protams, kā vienmēr - niezēja nagi un piespiedu, iedvešot dzīvību šķietajā pamestībā un sāka darboties: a) ventilācija; b) naftas produktu sūkņi; c) abi kopā.

It kā fiksi, fiksi izslēdzu briestošo troksni un vibrāciju (elektromotors vien uzspēja sākt griezties, taču radīja kapitālu troksni šajā puspagrabā), bet ventilācija turpināja darboties. Un negaidītā trokšņa un aktivitātes dēļ abstrakti pielikām biksiņas arīdzan - elektromotori radīja kaucošu horror skaņu un nedomāju, ka tādu troksni radīja ventilācijas mazais motoriņš. Izslēdzām ko varējām un devāmies prom - kāds cilvēks, iespējams, mūs pamanīja (vismaz mēs viņu) un tad jau devāmies tālāk uz otru galu, noslēgt bradājumu ar nebradājuma aktivitātēm, no kurām vienu aizstiepu mājās, liekot tai saplēst alus pudeli, metāla bundžas, plastmasas pudeli ar šķidrumu un nonāvēt dažas mīkstās mantiņas :/

Vēl nedaudz fotoattēlu šeit
 

Devāmies ar velosipēdiem uz Mangaļsalu bunkuru medībās. Kilometrāža no centra: 38,6. Maldījāmies diezgan, pirms atradām – tā ir, ka nav skaidri zināms meklējamā izvietojums un karte pakāsās pa ceļam, turklāt Google Maps mobile nerāda atzīmētos objektus kartē (ja vien nezina, ko meklēt un neatlasa). Tad nu mērķtiecīgi maldījāmies pa reto, nu jau lietus ieskauto un zaļi valgo mežu, uz velo riepām audzējot smilšu gredzenus, smiltis krājot arī bremžu klučos un ķēdē. Taču pēc kādu 4 līkumu izmešanas vairāk vai mazāk ap to pašu vietu, verbāli sakomunicējām ar vietējiem, uzzinājām maršrutu un nu jau bijām klāt. Lietus joprojām turpināja būt. Taču tā bija maza bēda – drīz sāka parādīties senilās arhitektūras skaistinātie nocietinājumi, bunkuri un pretgaisa aizsardzības sistēmu karkasi, kuri tad arī tika bildēti, taustīti un uzlūkoti. Un kā par spīti, biju aizmirsis savu LED Lenser, līdz ar to detalizēta lielo bunkuru izpēte nesanāca, taču nedaudz pavazājāmies tajos, par gaismas avotiem izmantojot ziepīša pretsarkano acu gaismiņu un spogulenes zibspuldzi.
Atpakaļceļu gan mērojām ar autobusu – braukt ~30km lietus laikā būtu ļoti slapji. Un mājās – vienu no līdzbraucējām pacienāju ar tēju un pabaidīju ar Jacob’s Ladder, ar to noslēdzot visnotaļ tīkamo un miklo dienu. Šobrīd, diemžēl, netieku pie manis uzņemtajām bildēm iekš ceļabiedres kameras, līdz ar to – ieskatam varu piedāvāt vien ne manas bildes.

Odi. To bija vismaz 10 uz vienu kvadrātmetru :/

http://foto.inbox.lv/ichtus/20090607_Mangalsala

P.S. Vēlāk - kad un ja tikšu pie sevis ražotajām bildēm - tūristbildes papildinās objekta bildes.
EDIT: Done!

P.P.S. Kura grib paskatīties vai nav man kāda ērce? :D

Mērķis
Atrast noskatītos Iekšlietu ministrijas objektus un kādu patversmi + izbraukāties ar riteni šajā saulainajā pavasara (ziemas) dienā.

Iztirzājums
Darba dienas beigas, ir aptuveni +2 grādi, spīd saule. Pakrūtē un zemāk sāk niezēt pēc riteņbraukšanas un Urban Exploration. Nospraužu brauciena mērķi; ar jaunās, modificētās velogaismiņas turētāju pielieku savu LED Lenser pie braucamā, ietērpjos siltākās drānās un austiņās, un, skanot franču Industrial Black Metal bandai Blacklodge, drīz esmu uz ielas un sekoju iekš telefona iepriekš sagatavotai kartei .png formātā.
Bet pirms objekta sasniegšanas iedzīvojos patīkamā pārsteigumā: nejauši, negribot atradu rūpnīcu, kurā arī, par spīti ziņkārīgo acīm, devos ar visu riteni iekšā. Jāpiezīmē, ka sajutu ko vairāk par vienkāršu dvēselisko orgasmu pēkšņā, negaidītā atraduma dēļ - visu jaukāku darīja fakts, ka esmu uz velosipēda un ka ausīs skan patiesa, bezgala patiesa mūzika. Ekstāze - redzu pamestas auto detaļas, vecu kravas automobiļu karkasus, sarūsējošus potenciālos izejmateriālus ražošanai un arī ko kontrastējoši jaunu - kāda telpa bez durvīm, kurā iekšā ir šķietami nesen lieta grīda un kurā karājās āķi, kuri stiprināti pie telferiem manipulēšanai ar kravu. Turpat karājās man tik ļoti zināmā un vecajā darbā kustinātā 6 pogu vadības pults - geimera prieka manifestācija darba tiesiskajās attiecībās. Bet tā grīda un plašā telpā - kāds kaifs tai bija traukties cauri ar velo, strauji bremzēt un citādi bojāt sava velo riepas, ak!
( ... tālāk ... )