IndustriMetal
Mar. 31st, 2009 | 10:50
No: : disfigurator
Mērķis
Atrast noskatītos Iekšlietu ministrijas objektus un kādu patversmi + izbraukāties ar riteni šajā saulainajā pavasara (ziemas) dienā.
Iztirzājums
Darba dienas beigas, ir aptuveni +2 grādi, spīd saule. Pakrūtē un zemāk sāk niezēt pēc riteņbraukšanas un Urban Exploration. Nospraužu brauciena mērķi; ar jaunās, modificētās velogaismiņas turētāju pielieku savu LED Lenser pie braucamā, ietērpjos siltākās drānās un austiņās, un, skanot franču Industrial Black Metal bandai Blacklodge, drīz esmu uz ielas un sekoju iekš telefona iepriekš sagatavotai kartei .png formātā.
Bet pirms objekta sasniegšanas iedzīvojos patīkamā pārsteigumā: nejauši, negribot atradu rūpnīcu, kurā arī, par spīti ziņkārīgo acīm, devos ar visu riteni iekšā. Jāpiezīmē, ka sajutu ko vairāk par vienkāršu dvēselisko orgasmu pēkšņā, negaidītā atraduma dēļ - visu jaukāku darīja fakts, ka esmu uz velosipēda un ka ausīs skan patiesa, bezgala patiesa mūzika. Ekstāze - redzu pamestas auto detaļas, vecu kravas automobiļu karkasus, sarūsējošus potenciālos izejmateriālus ražošanai un arī ko kontrastējoši jaunu - kāda telpa bez durvīm, kurā iekšā ir šķietami nesen lieta grīda un kurā karājās āķi, kuri stiprināti pie telferiem manipulēšanai ar kravu. Turpat karājās man tik ļoti zināmā un vecajā darbā kustinātā 6 pogu vadības pults - geimera prieka manifestācija darba tiesiskajās attiecībās. Bet tā grīda un plašā telpā - kāds kaifs tai bija traukties cauri ar velo, strauji bremzēt un citādi bojāt sava velo riepas, ak!
Bet, ja šis vēl nešķiet jums grezni esam, tad varbūt nākamais tāds šķitīs: visi atceramies neseno plānprātiņu vandalismu Vecrīgā, vai ne? Es to skatījos dienu vēlāk pa TV, jo notikuma dienā biju lieliskā teātra izrādē. Kolēģe gan domāja, ka esmu tur bijis, jo es pēc tāda izskatoties. Bet nebiju - paskaidroju, ka man ir smadzenes un ka biju teātrī. Un ar šo paziņojumu man patika sagraut viņas vērtību skalu un stereotipu sienu… Bet nu atpakaļ pie tēmas: tur stāvēja liecības no plānprātības: sadauzīta pašvaldības policijas vieglā mašīna un busiņš - viss turpat - stūre, daļa mērinstrumentu, kā arī saplēstas bākugunis, kuru iekšas bija tik patīkami redzēt. Pamanīju, ka mani novēro un pēc laba brīža un fotovēlmes apmierināšanas, devos nostāk uz degvielas uzpildes punktu, kura aprūsējušās aprises slēpās zem vecas, raksturīgi mazas ēkas jumtiņa.
Riteņoju tālāk pa plašo teritoriju, izjūtot mīlestību pret savu dvēseli un to, ka esmu tieši tāds, kāds esmu. Brauc vilciens - atgādinājums tikko patīkami pavadītajam laikam - braucienam gar sliedēm un apkārtnes vērošanai ar laimības dzirksti un mūzikas iedarbību visapkārt man, pirms nokļūšanas objektā.
Veicu dažādus fotouzņēmumus velobradājuma iemūžināšanai un piestāju pie kādas ēkas, kura bija noliktava, kurā bija daudz kastes ar šķietami lietojamām gāzmaskām, veidlapas par radioaktivitātes ziņošanu, elektronikas detaļas un dažādi citi nieki, kuri tiks tverti ar dvēseli un fotokameru īstā bradājuma laikā. Līdz šim brīdim biju redzēts jau vairākkārt un es redzēju arī – vandāļus. Noprasīju mazajiem ķeceriem to, kas šī ir par vietu un turpināju izpēti. Pēc nozušanas aiz stūra, skanēja plīstošu lietu skaņa. Ehh, vandāļi... Vēl lieku, bet ne nevajadzīgu reizi izbraucu cauri teritorijai, ar kāru aci aiz jauniem stikla logiem vērodams vecās virpas un darba galdus, un pēc kāda laika jau biju ārpus teritorijas. Gribēju pa vienu citu vietu izkļūt ārā. Lēnām tuvojos ar velo sarga būdiņai un iznākušais sargs teica, ka nevarot gan šeit izbraukt cauri. Tad nu turpināju ceļu pa citurieni, neķītri vēl iebraucot citās vietās un nišās, gūstot dzīvinošo baudu manai esībai.
Vēl pēc nelielas knipsēšanas biju jau ceļā uz sākotnējo mērķi. Tur redzēju - tiešām pamestas mājas! Bet tās sargāja. Vairākas reizes pabraucu gar augsto betona žogu, izmantojot lielisko velosipēda manis paaugstinošo īpašību, lai ieskatītos teritorijā. Blakus bija policija, kuru sargāja vairākas militārpersonas. Šiem arī vairākkārt braucu garām, līdz nenocietos un braucu viņu teritorijā iekšā, lai prasītu, vai nevar sarunāt ēku apskati. Atbildēja, ka nevarot gan un ka tās viņiem esot mācību telpas. Vīlies devos prom un vēl kādu brīdi domāju: kā gan es tā pēkšņi uzdrošinājos vairāku policistu klātbūtnē, viņu teritorijā, 3 militārpersonām/sargiem prasīt par objekta apskati??? Bet neko, samierinājos gan ar vilšanos, gan ar pašam sev uzdoto jautājumu un lēnām braucu prom. Lēnām, jo bija taču jāpriecājas par jaunpielikto velo gaismiņu! Un tiku pie baudas - uzkrītoši beidzot palika tumšs, man braucot gar sliedēm un arī starp sliedēm, smejoties pie sevis par ekstrēmo kratīšanos. Atpakaļceļā nospraudu papildmērķu atrašanu, kas arī tika izdarīts, bonusā piefiksējot vēl vairākas pamestās ēkas un pazemes būšanas. Un nu esmu mājās - tēja padzerta, tiek dzerts lakricas liķieris un sveču gaismā skan Silent Hill: Origins OST.
Verdikts: vajag man tikai ekstrēmi labu mūziku, pamestas, plašas vietas un velosipēdu - īsa recepte manai laimei. Kapitāls velobradājums pat tik ļoti, ka sāka skanēt pirms nedēļas eļļotā ķēde. Jāiedod šai svaiga ņamma.
Cilvēku pilnā Rīga man nepatīk, sevišķi tie divkājainie, kas veido vairākumu. Bet pamesta un savu bojāeju mīloša Rīga un viņas tumsas ieskautās ķermeņa daļas un dzelzceļa artērijas - cita, pavisam cita lieta, PAVISAM!
Blacklodge - Mission
http://www.youtube.com/watch?v=ZNlm0ldj
Atrast noskatītos Iekšlietu ministrijas objektus un kādu patversmi + izbraukāties ar riteni šajā saulainajā pavasara (ziemas) dienā.
Iztirzājums
Darba dienas beigas, ir aptuveni +2 grādi, spīd saule. Pakrūtē un zemāk sāk niezēt pēc riteņbraukšanas un Urban Exploration. Nospraužu brauciena mērķi; ar jaunās, modificētās velogaismiņas turētāju pielieku savu LED Lenser pie braucamā, ietērpjos siltākās drānās un austiņās, un, skanot franču Industrial Black Metal bandai Blacklodge, drīz esmu uz ielas un sekoju iekš telefona iepriekš sagatavotai kartei .png formātā.Bet pirms objekta sasniegšanas iedzīvojos patīkamā pārsteigumā: nejauši, negribot atradu rūpnīcu, kurā arī, par spīti ziņkārīgo acīm, devos ar visu riteni iekšā. Jāpiezīmē, ka sajutu ko vairāk par vienkāršu dvēselisko orgasmu pēkšņā, negaidītā atraduma dēļ - visu jaukāku darīja fakts, ka esmu uz velosipēda un ka ausīs skan patiesa, bezgala patiesa mūzika. Ekstāze - redzu pamestas auto detaļas, vecu kravas automobiļu karkasus, sarūsējošus potenciālos izejmateriālus ražošanai un arī ko kontrastējoši jaunu - kāda telpa bez durvīm, kurā iekšā ir šķietami nesen lieta grīda un kurā karājās āķi, kuri stiprināti pie telferiem manipulēšanai ar kravu. Turpat karājās man tik ļoti zināmā un vecajā darbā kustinātā 6 pogu vadības pults - geimera prieka manifestācija darba tiesiskajās attiecībās. Bet tā grīda un plašā telpā - kāds kaifs tai bija traukties cauri ar velo, strauji bremzēt un citādi bojāt sava velo riepas, ak!
Bet, ja šis vēl nešķiet jums grezni esam, tad varbūt nākamais tāds šķitīs: visi atceramies neseno plānprātiņu vandalismu Vecrīgā, vai ne? Es to skatījos dienu vēlāk pa TV, jo notikuma dienā biju lieliskā teātra izrādē. Kolēģe gan domāja, ka esmu tur bijis, jo es pēc tāda izskatoties. Bet nebiju - paskaidroju, ka man ir smadzenes un ka biju teātrī. Un ar šo paziņojumu man patika sagraut viņas vērtību skalu un stereotipu sienu… Bet nu atpakaļ pie tēmas: tur stāvēja liecības no plānprātības: sadauzīta pašvaldības policijas vieglā mašīna un busiņš - viss turpat - stūre, daļa mērinstrumentu, kā arī saplēstas bākugunis, kuru iekšas bija tik patīkami redzēt. Pamanīju, ka mani novēro un pēc laba brīža un fotovēlmes apmierināšanas, devos nostāk uz degvielas uzpildes punktu, kura aprūsējušās aprises slēpās zem vecas, raksturīgi mazas ēkas jumtiņa.Riteņoju tālāk pa plašo teritoriju, izjūtot mīlestību pret savu dvēseli un to, ka esmu tieši tāds, kāds esmu. Brauc vilciens - atgādinājums tikko patīkami pavadītajam laikam - braucienam gar sliedēm un apkārtnes vērošanai ar laimības dzirksti un mūzikas iedarbību visapkārt man, pirms nokļūšanas objektā.
Veicu dažādus fotouzņēmumus velobradājuma iemūžināšanai un piestāju pie kādas ēkas, kura bija noliktava, kurā bija daudz kastes ar šķietami lietojamām gāzmaskām, veidlapas par radioaktivitātes ziņošanu, elektronikas detaļas un dažādi citi nieki, kuri tiks tverti ar dvēseli un fotokameru īstā bradājuma laikā. Līdz šim brīdim biju redzēts jau vairākkārt un es redzēju arī – vandāļus. Noprasīju mazajiem ķeceriem to, kas šī ir par vietu un turpināju izpēti. Pēc nozušanas aiz stūra, skanēja plīstošu lietu skaņa. Ehh, vandāļi... Vēl lieku, bet ne nevajadzīgu reizi izbraucu cauri teritorijai, ar kāru aci aiz jauniem stikla logiem vērodams vecās virpas un darba galdus, un pēc kāda laika jau biju ārpus teritorijas. Gribēju pa vienu citu vietu izkļūt ārā. Lēnām tuvojos ar velo sarga būdiņai un iznākušais sargs teica, ka nevarot gan šeit izbraukt cauri. Tad nu turpināju ceļu pa citurieni, neķītri vēl iebraucot citās vietās un nišās, gūstot dzīvinošo baudu manai esībai. Vēl pēc nelielas knipsēšanas biju jau ceļā uz sākotnējo mērķi. Tur redzēju - tiešām pamestas mājas! Bet tās sargāja. Vairākas reizes pabraucu gar augsto betona žogu, izmantojot lielisko velosipēda manis paaugstinošo īpašību, lai ieskatītos teritorijā. Blakus bija policija, kuru sargāja vairākas militārpersonas. Šiem arī vairākkārt braucu garām, līdz nenocietos un braucu viņu teritorijā iekšā, lai prasītu, vai nevar sarunāt ēku apskati. Atbildēja, ka nevarot gan un ka tās viņiem esot mācību telpas. Vīlies devos prom un vēl kādu brīdi domāju: kā gan es tā pēkšņi uzdrošinājos vairāku policistu klātbūtnē, viņu teritorijā, 3 militārpersonām/sargiem prasīt par objekta apskati??? Bet neko, samierinājos gan ar vilšanos, gan ar pašam sev uzdoto jautājumu un lēnām braucu prom. Lēnām, jo bija taču jāpriecājas par jaunpielikto velo gaismiņu! Un tiku pie baudas - uzkrītoši beidzot palika tumšs, man braucot gar sliedēm un arī starp sliedēm, smejoties pie sevis par ekstrēmo kratīšanos. Atpakaļceļā nospraudu papildmērķu atrašanu, kas arī tika izdarīts, bonusā piefiksējot vēl vairākas pamestās ēkas un pazemes būšanas. Un nu esmu mājās - tēja padzerta, tiek dzerts lakricas liķieris un sveču gaismā skan Silent Hill: Origins OST.Verdikts: vajag man tikai ekstrēmi labu mūziku, pamestas, plašas vietas un velosipēdu - īsa recepte manai laimei. Kapitāls velobradājums pat tik ļoti, ka sāka skanēt pirms nedēļas eļļotā ķēde. Jāiedod šai svaiga ņamma.
Cilvēku pilnā Rīga man nepatīk, sevišķi tie divkājainie, kas veido vairākumu. Bet pamesta un savu bojāeju mīloša Rīga un viņas tumsas ieskautās ķermeņa daļas un dzelzceļa artērijas - cita, pavisam cita lieta, PAVISAM!
Blacklodge - Mission
http://www.youtube.com/watch?v=ZNlm0ldj