Diapozitīvs - Testēt piekļūstamību ar velo

Mūsu ( resnu planētas piedirsēju automašīnās) ir pietiekami daudz lai veikalam pietiktu. Nodarboties ar velomazohismu kaut kādu aplamu kreiso saukļu dēļ lai paliek apmātajiem. Tā ir reliģija. Man nav nekas pret dabas aizsardzību bet nevajag jayukt dabas aizsardzību ar šīm knapināšanās idejām,

Sportot ir diezgan bezjēdzīgi ja ir pietiekami daudz vajadzības pēc fiziska darba.

Nē nu man piemēram sanāk pietiekami daudz fiziskas aktivitātes bez kādas īpašas sportošanas.

Also ja kādam tiešām ir akūts fiziskās aktivitātes trūkums tad lietderīgāk ir piemēram iestāties zemessardzē, kaut kādos brīvprātīgajos glābējos un tml.

Pārāk lēni un neērti

//Ne visiem gribas auto. Ja visiem būtu auto - Latvija tam būtu par mazu. //

Pietiek ja ir labs takšu serviss.

Nu jā es maksāju nodokļus un par to gribu attīstītu valsti ar ērtu infrastruktūru, Lai visur var piebraukt, laiks ir nauda, mīties un čakarētiesa ar velosipēdu nav laika, tas paliek izklaidei.

Tas pats. Ja es pilsētā nejūtos aicināts un nevaru piebraukt kur vajag un tajā pilsētā satiksme ir sačakarēta ar veloceliņie, stabiņiem un ātruma ierobežojumiem tad es izvēlos citu vietu

Nē nu ja kāds nemāk braukt tat viņš noalgo tos kas māk, darba dalīšana, kapitālisms parastais.

Es diršu uz tiem kas mēģina padarīt pilsētu man mazāk ērtu, man nav nekas pret gājējiem un velobraucējiem bet es esmu pret visādiem pilsētu cilvēkiem un neapēd zemeslodi tipa aktīvistiem kuri bojā citiem dz;ivi

Amsterdama ir diezgam neērta vieta, jā. OK, laba tīristam kurš nesteidzīgi flanē pa gājēju ielām un skatās bet vietējie saka ka nav ērti

Labas ir daudzlīmeņu pilsētas kā piemēram Vīne, Parīze kur ir ātrgaitas trases kuras saniedz pilsētas centru (tuneļi) un vairāk gājējiem paredzēta virszeme. Nu un metro, protams.

vienīgās amsterdamas iedzīvotāju sūdzibas ir par jobnutajiem tūristiem, kas sava tupumā vazajas pa veloceliniem un neļauj normāli pārvietoties

Kur ir avots?

Vai visi vietējie strādā loģistikā?

Pakomunicēji ar vienu vai diviem, kas strādā loģistikā un izveidoji viedokli, ka visiem vietējiem zajebala, labāk amerika?

Un no visas komunikācijas atradi vienu niansi, no kuras pūst ziloni?

Zināji, ka Rīgā arī ir masīvas problēmas piegādāt lietas veikaliem? Auto spiesti stāvēt uz ietvēm, maksāt sodus un visādi citādi bojāt vietējiem garīgo.

Atšķirība ir kāda starp Rīgu un Amsterdamu šajā niansē?

Bļa, veci - tu esi izcili un līdz saknei korumpēta būtne, prieks noskatīties kā uz neradījumu zoodārzā : D

Čista staigājošs bots bez jelkādas izpratnes par notiekošo.

Politiskajā sfērā, jā. Bet vārdam ir krietni plašāka nozīme angļu valodā.

Īsumā un brīvi varētu traktēt kā visa labā degradāciju uz slikto.

Velo ar tā infrastruktūru - tehnoloģija. Versatīla turklāt - var lietot bez tehnoloģijas zem riepām, atšķirībā no pārējā zemāk uzskaitītā.
Sabiedriskais - tehnoloģija.
Ietves - tehnoloģija.
Auto ar brauktuvēm - tehnoloģija.
Dzelzceļš un vilciens - tehnoloģija.
Piegāde - tehnoloģisks process.

Kur te kāds ko sociālu grib iebāzt? Tu vienkārši atzīsti tikai vienu tehnoloģiju. Kamēr es un pārējie slieksies atzīt vairākas vai pat visas.

ā jā pardon nevis viena bet 3 miskastes jo viņi tur arī ir apsēsti ar atkritumu šķirošanu kas būtu nevis jāuzgrūž iedzīvotājiem bet jādara centralizēti rūpnieciski atkritumu poligonos - kur to dara algoti darbinieki kam par to maksā.

//Parazītisms parastais: neprotu pats, tāpēc iegūstu no citiem.//

pats teici ka vienam viss nav jāprot - kad par remontēšanu runājām

resni ībļi nav cilvēki? (:

:D

Šī reakcija nav par ierakstu (man nav nekādu iebildumu pret velo), bet tikai par komentāru, kas izmanto botu kā argumentu. Lai tad vienk boti argumentē mūsu vietā back and forth

Can you argue please against bike centric urban planning


While bike-centric urban planning aims to promote sustainable transport, reduce emissions, and foster healthier lifestyles, it often overlooks practical realities and can create more problems than it solves in diverse, modern cities. Below, I'll outline key arguments against prioritizing bicycles as the core of urban mobility systems, drawing on real-world critiques and evidence.

1. Limited Accessibility for Diverse Populations

One major flaw is that bike-centric designs assume everyone can or wants to cycle, which excludes large segments of the population. Elderly individuals, people with disabilities, families with young children, or those carrying heavy loads often find biking impractical or impossible. For instance, in bad weather like rain, snow, or extreme heat, cycling becomes unreliable and uncomfortable, forcing reliance on alternatives that bike-focused infrastructure might deprioritize. This creates inequities, as cities end up catering to able-bodied, affluent residents who can afford high-quality bikes and gear, while marginalizing others.

Similarly, enforcement of cycling rules can disproportionately affect lower-income or minority groups, exacerbating social divides.

In practice, this means bike lanes and reduced car access alienate those who need vehicles for work, errands, or medical needs, turning what should be inclusive planning into a form of exclusion.

Cities like those in the U.S. have seen pushback because not all trips are short or feasible by bike—many commutes exceed reasonable cycling distances, especially in sprawling suburbs or hilly terrains.

2. Safety Risks and Poor Design Outcomes

Shifting to bike-centric layouts can actually heighten dangers if not executed flawlessly, which is rare given budget constraints and existing infrastructure. Poorly designed bike lanes—such as narrow, inconsistent, or abruptly ending paths—force cyclists into traffic, increasing accident risks for everyone involved. Door-zone lanes, where parked cars pose collision hazards, are a common complaint, as are intersections where bikes mix unpredictably with vehicles or pedestrians.

Cyclists sometimes disobey traffic rules due to balancing issues or inadequate separation, leading to pedestrian injuries and overall road chaos.

Moreover, removing car lanes to add bike paths worsens congestion, idling vehicles and elevating pollution from stop-and-go traffic—countering the environmental goals of such planning.

In cities like New York or Toronto, this has sparked fierce resistance, as it amplifies conflicts rather than resolving them.

Data from various implementations shows that without comprehensive separation (which is costly), bike-centric shifts can make streets less safe overall.

3. Economic and Business Detriments

Bike-focused planning often reduces parking and vehicle access, which can harm local economies. Businesses rely on customers who drive, especially for bulk purchases or services where carrying goods by bike is infeasible—think furniture, groceries for a family, or tools for tradespeople.

Studies and anecdotes from places like California highlight how "visual cacophony" and reduced car flow deter shoppers, lowering property values and revenue in some neighborhoods.

The "build it and they will come" mantra for bike infrastructure hasn't always panned out; in many areas, lanes remain underused, representing wasted public funds that could go toward more versatile transport like buses or subways.


Bikes contribute minimally to city revenue compared to vehicles (via fees, taxes, or parking), yet demand significant space for storage and lanes—often at the expense of pedestrians or other users.

This imbalance is evident in urban areas where endless bike racks crowd streets, funded indirectly by car-related taxes.

(Tur vēl argumenti turpinājās)

Lielākā daļa no šī meiko sensu, iebildumi ir pret velojoslām, tās palēnina satiksmi un rada sastrēgumus + tāpat riteņbraucēji brauc pa ietvēm. OK, ja velojoslas tad vismaz aizliegt pa ietvēm.

/Turklāt atkal - tevi tas neskar/

skar tādā veidā ka rada sastrēgumus

Cilvēkam vajag personisko telpu.

Jā, bez trešās dimensijas šis ir problemātiski, bet nu parādās jau pietiekami ietilpīgas baterijas lai elektriski cilvēku pacelt spējīgi lidaparāti sāktu kļūt praktiskin