Deviņi digerējumi vienā bradājumā/Take #2
Oct. 26th, 2009 | 01:40
No: : disfigurator
Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, - tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā - šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.
Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.
Rīts. ~ 10:30
Sastāva izmaiņas – kinocilvēks un lakricdāma aiziet, paliekam 3 + busiņš un lakrica. Dodamies sagaidīt diggers.lv cilvēkus ar paziņām tepat no Rīgas. Papildinātā UEsastāva pirmais mērķis – objekts sieviešu cietuma tuvumā. Sasniedzam to un gaidām, kad mums pievienosies vēl viena pierunātā – šoreiz dāma. Cerīgi lūkojamies uz tramvajiem, jokojot par to, vai tā tantiņa, kas izkāpa no vilciena, nav strauji novecojusī gaidāmā? Nav, diemžēl. Turpinām gaidīt līdz viņas vietā sagaidām aizdomīgi lēnām garām ejošu slāvu izcelsmes indivīdu vidējā/mazā alkohola reibumā, kurš jokojot notur mūs par militārpersonām. Viņš aiziet. Pēc minūtēm piecām persona pienāk pie mums otru reizi, šoreiz ar ziediem un bulciņām rokās. Tās viņš nodod mums un mēs, smejoties neveikli pieņemam. Parunājam ar laipno īpatni un viņš atkal aiziet. Pēc minūtēm desmit joprojām gaidāmās personas nav, taču ir atkal viņš – ar jaunu bulciņu vezumu un tām pievienoto čeku, kurš vēsta 1,80Ls vērtu laipnību ēdamā formātā. Lieliski! Katram tiek pa bulciņai (bez purgena un cianīda). Šajā pat laikā vairākkārt zvanīju gaidāmajai personai, bet, tā kā tā nebija sazvanāma un tā kā nelīdzēja ~10min gaidīšana pēc zvanīšanas, nolēmām doties uz mērķa objektu, kuram blakus ir sieviešu cietums. Objekts ne ar ko sevišķu neizceļas – vien karkass un tajā saimniecisko darbību veica stikla bloku zagļi. Zināt – labāk lai zog, nevis bezjēgā sadauza – vismaz kādam kāds praktisks labums mājvietas pagatavošanai. Interesanti bija pavērot viņu, iespējams, iereibušās sejas, kuras brīžiem kā radiāciju izstaroja tādas sejas izteiksmes, kuras varētu tulkot par OMGWTF pilnām halucinācijām. No objekta jumtiem glīši varēja pārredzēt cietumā notiekošo – dāmām bija pastaiga pa teritoriju.
Pusdienlaiks. ~13:00
Vudisona termināls – glītā un plašā teritorija, kuru maskē betona žogs, čupriem mežaudzes un neliela saimnieciskā aktivitāte. Glīta pastaiga.
Pēcpusdiena. ~16:00
Nedaudz ieturējušies iekš Mc. Donalds un Statoil, esam RA patvertnē. Pazeme mīļa, pazeme jauka. Arī gāzmasku gājiens pa ~kilometru garajiem tuneļiem ir jauka. Viesiem objekts patīk. Esot gards deserts – piekrītu, lai gan nav tā spožākā vieta. Vazājoties pa tuneļiem ar gāzmaskām (azbesta putekļi), tā galā redzam gaismu. Nē, nesprāgstam nost apšaubāmo gāzmasku dēļ – gaismas avots ir kāda cilvēka lukturis, kurš tuvojas pa citu ieeju virszemē. Satrūkstamies un gaidām – Spams ved sarunas un to laikā konstatējam, ka šis ir vēl kāds, šķiet, pierunātais – slāvu tautības pārstāvis iz urbanex komandas. Tātad, +1 = 9. Patvertne uzstājīgi man apgalvo, ka ir nakts. Protams, šeit ir tumsa, taču skaidri zinu, ka ir diena. Un tomēr – noteikti, ka tamdēļ, ka iepriekšējās 3 reizes šeit biju nakts laikā. Izlīduši no patvertnes un esot jau pie vārtiem, pieķer mūs kāds. Prasa mūsu šeit uzturēšanās mērķus un sniedzam tādu – gribam pafočēt no novērošanas torņa. Protams, tas tā arī ir. Kā par brīnumu, onka ir labvēlīgs un dod savu svētību, piekodinot – „tikai tornī!”.
Vakars. ~19:00
Inčukalna objekts, kurš, pateicoties Google maps un Wikimapia entuziastiem, tika live-action režīmā graizīts ar autogēnu. Pabradājām pa unikālo, plašo pazemes objektu, elpodami metāla griešanas procesā radītos izgarojumus, kā arī parunājāmies ar zagļiem. Sarunas laikā noskaidrojām, ka šie objektu atraduši ar dēla un minēto WEB resursu palīdzību. Lai tā būtu mācība tik masīvā veidā neievietot info par objektiem, ok?!
Vakars. ~ 20:10
Muzejs, kurš ārēji izstādījis aplūkot kara džipu, tanka lamatas, maskētas būves un arīdzan pašu tanku. Beidzot varēja kārtīgi aplūkot tanka karkasu un to, kas lācītim īsti vēderā. Mja, tanka apkalpei dzīve nebija viegla. Darbs gandrīz vai guļus stāvoklī, trokšņainā, karstā un šaurā telpā.
Vēl vēlāks vakars. ~21:00
Restorāns Sēnīte. Rūpīgi aiztaisīts pēc mana apmeklējuma, taču ar to pašu metodi, kuru zinot, pieeja ir viegla. Bet tas ir tikai pirmais šķērslis. Kā pa nelaimi, ieeja uz iekštelpām bija gana lādzīgi aiztaisīta, lai nerastos vēlme trokšņot. Nākas objektu pamest bešā un steidzināja mūs savādās aktivitātes ap auto stāvvietā. Žēl, ka nedabūjām – objekts ar skaistu atmosfēru un ārkārtīgi augstu pievienotās nostalģijas vērtību.
Nakts. ~01.00
PNp rezerves izeja ir aiztaisīta ar durtiņām un piekaramo atslēgu. Pret rezerves izejas/mūsu gadījumā ieejas punktu ir pavērsta spēcīga apgaismes iekārta. A ko? Nu neko – atkal nedabūjām paskatīties uz muzejiskā stāvoklī esošo CA būvi, literatūru un inventāru un citām vēsturiskām lietām. Žēl, eh.
Nakts. ~02:00
Ieturējušies Mc. Donalds, dodamies uz grandiozo objektu, ar kuru arī noslēdzām bradāšanu (šajā dienā - nākamajā daži turpināja). Tehniskais stāvoklis šeit ne tuvu nav tāds, kāds ir iekš PNp, taču CA aprīkojuma šeit ir gana, lai stundām priecātos, fotografētu, lasītu un grābstītos. Nez cik daudz dažādu pirkstu nospiedumu ir uz šīm iekārtām, kuras īpašnieku rokas beidza kustināt ~1993. gadā? Pēc bradājuma, ~06:00 biju beidzot mājās, taču gulēt nebija pa prātam – skatījos nofotografētos CA aprīkojuma manuālus, detāli iepazīstoties, piemēram, ar rentgenmetra darbības principiem. Maita ir ar lielu pieļaujamo kļūdu: +/- 30% FTW. Modernie agregāti ir precīzāki, taču tie nespēj stāvēt līdzi padomju CA aprīkojumam sava dizaina, masivitātes, izturības, nestā laika un frontes piederības ziņā. Jā, gulēt uz kādu stundiņu ievilkos vien kādos ~14:00 (+/- 2h) dienā, pēc būšanas nomodā vismaz minētās 32h, kuru laikā baudītas šādas UE aktivitātes un to pohas.
Baltijas kara apgabals – skaistā daudzu Latvijas UE piekopēju dzemde.
Bildes
Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.Rīts. ~ 10:30
Sastāva izmaiņas – kinocilvēks un lakricdāma aiziet, paliekam 3 + busiņš un lakrica. Dodamies sagaidīt diggers.lv cilvēkus ar paziņām tepat no Rīgas. Papildinātā UEsastāva pirmais mērķis – objekts sieviešu cietuma tuvumā. Sasniedzam to un gaidām, kad mums pievienosies vēl viena pierunātā – šoreiz dāma. Cerīgi lūkojamies uz tramvajiem, jokojot par to, vai tā tantiņa, kas izkāpa no vilciena, nav strauji novecojusī gaidāmā? Nav, diemžēl. Turpinām gaidīt līdz viņas vietā sagaidām aizdomīgi lēnām garām ejošu slāvu izcelsmes indivīdu vidējā/mazā alkohola reibumā, kurš jokojot notur mūs par militārpersonām. Viņš aiziet. Pēc minūtēm piecām persona pienāk pie mums otru reizi, šoreiz ar ziediem un bulciņām rokās. Tās viņš nodod mums un mēs, smejoties neveikli pieņemam. Parunājam ar laipno īpatni un viņš atkal aiziet. Pēc minūtēm desmit joprojām gaidāmās personas nav, taču ir atkal viņš – ar jaunu bulciņu vezumu un tām pievienoto čeku, kurš vēsta 1,80Ls vērtu laipnību ēdamā formātā. Lieliski! Katram tiek pa bulciņai (bez purgena un cianīda). Šajā pat laikā vairākkārt zvanīju gaidāmajai personai, bet, tā kā tā nebija sazvanāma un tā kā nelīdzēja ~10min gaidīšana pēc zvanīšanas, nolēmām doties uz mērķa objektu, kuram blakus ir sieviešu cietums. Objekts ne ar ko sevišķu neizceļas – vien karkass un tajā saimniecisko darbību veica stikla bloku zagļi. Zināt – labāk lai zog, nevis bezjēgā sadauza – vismaz kādam kāds praktisks labums mājvietas pagatavošanai. Interesanti bija pavērot viņu, iespējams, iereibušās sejas, kuras brīžiem kā radiāciju izstaroja tādas sejas izteiksmes, kuras varētu tulkot par OMGWTF pilnām halucinācijām. No objekta jumtiem glīši varēja pārredzēt cietumā notiekošo – dāmām bija pastaiga pa teritoriju.Pusdienlaiks. ~13:00
Vudisona termināls – glītā un plašā teritorija, kuru maskē betona žogs, čupriem mežaudzes un neliela saimnieciskā aktivitāte. Glīta pastaiga.
Pēcpusdiena. ~16:00
Nedaudz ieturējušies iekš Mc. Donalds un Statoil, esam RA patvertnē. Pazeme mīļa, pazeme jauka. Arī gāzmasku gājiens pa ~kilometru garajiem tuneļiem ir jauka. Viesiem objekts patīk. Esot gards deserts – piekrītu, lai gan nav tā spožākā vieta. Vazājoties pa tuneļiem ar gāzmaskām (azbesta putekļi), tā galā redzam gaismu. Nē, nesprāgstam nost apšaubāmo gāzmasku dēļ – gaismas avots ir kāda cilvēka lukturis, kurš tuvojas pa citu ieeju virszemē. Satrūkstamies un gaidām – Spams ved sarunas un to laikā konstatējam, ka šis ir vēl kāds, šķiet, pierunātais – slāvu tautības pārstāvis iz urbanex komandas. Tātad, +1 = 9. Patvertne uzstājīgi man apgalvo, ka ir nakts. Protams, šeit ir tumsa, taču skaidri zinu, ka ir diena. Un tomēr – noteikti, ka tamdēļ, ka iepriekšējās 3 reizes šeit biju nakts laikā. Izlīduši no patvertnes un esot jau pie vārtiem, pieķer mūs kāds. Prasa mūsu šeit uzturēšanās mērķus un sniedzam tādu – gribam pafočēt no novērošanas torņa. Protams, tas tā arī ir. Kā par brīnumu, onka ir labvēlīgs un dod savu svētību, piekodinot – „tikai tornī!”.Vakars. ~19:00
Inčukalna objekts, kurš, pateicoties Google maps un Wikimapia entuziastiem, tika live-action režīmā graizīts ar autogēnu. Pabradājām pa unikālo, plašo pazemes objektu, elpodami metāla griešanas procesā radītos izgarojumus, kā arī parunājāmies ar zagļiem. Sarunas laikā noskaidrojām, ka šie objektu atraduši ar dēla un minēto WEB resursu palīdzību. Lai tā būtu mācība tik masīvā veidā neievietot info par objektiem, ok?!
Vakars. ~ 20:10
Muzejs, kurš ārēji izstādījis aplūkot kara džipu, tanka lamatas, maskētas būves un arīdzan pašu tanku. Beidzot varēja kārtīgi aplūkot tanka karkasu un to, kas lācītim īsti vēderā. Mja, tanka apkalpei dzīve nebija viegla. Darbs gandrīz vai guļus stāvoklī, trokšņainā, karstā un šaurā telpā.
Vēl vēlāks vakars. ~21:00
Restorāns Sēnīte. Rūpīgi aiztaisīts pēc mana apmeklējuma, taču ar to pašu metodi, kuru zinot, pieeja ir viegla. Bet tas ir tikai pirmais šķērslis. Kā pa nelaimi, ieeja uz iekštelpām bija gana lādzīgi aiztaisīta, lai nerastos vēlme trokšņot. Nākas objektu pamest bešā un steidzināja mūs savādās aktivitātes ap auto stāvvietā. Žēl, ka nedabūjām – objekts ar skaistu atmosfēru un ārkārtīgi augstu pievienotās nostalģijas vērtību.
Nakts. ~01.00
PNp rezerves izeja ir aiztaisīta ar durtiņām un piekaramo atslēgu. Pret rezerves izejas/mūsu gadījumā ieejas punktu ir pavērsta spēcīga apgaismes iekārta. A ko? Nu neko – atkal nedabūjām paskatīties uz muzejiskā stāvoklī esošo CA būvi, literatūru un inventāru un citām vēsturiskām lietām. Žēl, eh.
Nakts. ~02:00
Ieturējušies Mc. Donalds, dodamies uz grandiozo objektu, ar kuru arī noslēdzām bradāšanu (šajā dienā - nākamajā daži turpināja). Tehniskais stāvoklis šeit ne tuvu nav tāds, kāds ir iekš PNp, taču CA aprīkojuma šeit ir gana, lai stundām priecātos, fotografētu, lasītu un grābstītos. Nez cik daudz dažādu pirkstu nospiedumu ir uz šīm iekārtām, kuras īpašnieku rokas beidza kustināt ~1993. gadā? Pēc bradājuma, ~06:00 biju beidzot mājās, taču gulēt nebija pa prātam – skatījos nofotografētos CA aprīkojuma manuālus, detāli iepazīstoties, piemēram, ar rentgenmetra darbības principiem. Maita ir ar lielu pieļaujamo kļūdu: +/- 30% FTW. Modernie agregāti ir precīzāki, taču tie nespēj stāvēt līdzi padomju CA aprīkojumam sava dizaina, masivitātes, izturības, nestā laika un frontes piederības ziņā. Jā, gulēt uz kādu stundiņu ievilkos vien kādos ~14:00 (+/- 2h) dienā, pēc būšanas nomodā vismaz minētās 32h, kuru laikā baudītas šādas UE aktivitātes un to pohas.Baltijas kara apgabals – skaistā daudzu Latvijas UE piekopēju dzemde.
Bildes