Sūrreālisms

Aiz loga ir sestdienas vakara krēsla, līst lietus un debesīs peld lietus mākoņu grēdas. Pulkstenis rāda apmēram 17. stundu.
Visapkārt ir pustumšs, redzamas krītošas lietus lāses un dzeltenās gaismiņas, kuras spīd pretējo māju logos, kuras celtas simt un vairāk gadu atpakaļ - no pelēkdzelteniem ķieģeļiem, kuri tagad, šo simt gadu laikā, ir nokvēpuši gandrīz melni. Viss ir pelēks, kā Corpse Bride multenē. Un šis pelēcīgums silda un pilda mani.

Un šo skaistumu vēl krāšņāku padarījis fakts: tikko pabeidzu lasīt Stephen King grāmatu "The Eyes Of The Dragon" un labas grāmatas izlasīšanas prieku papildina šī redzamā aina, kuru baudu dīvānā, tumšā telpā. Aina, kura ir aiz pusapaļās sienas, kura gandrīz visa ir ar manas istabas logiem. Un šo duetu spilgtina Vivaldi mūzika.

Bet ja runājam par grāmatu, tad tā bija ĻOTI laba un pirmā mana Kinga grāmata. Dzirdēts, ka tā nav labākā viņa novele, bet, ņemot vērā minēto faktu, nespēju par to spriest, protams. Varu vien spriest un secināt to, ka vēlos vēl viņa grāmatas. Varbūt pat visas! Un sākt šīs vēlmes apmierināšanu ar darbu The Shining, kura ekranizējums ir tik glīts un atstājis tik lielu ietekmi uz cilvēci - gan mūziku, gan citām filmām, gan man mīļāko videospēļu sēriju, kurai jums vajadzētu būt labi zināmai - vismaz nosaukumam.

Konkrēti šī Karaļa grāmata sildīja ar to, ka tajā bija maz visādu Fantasy muļķību kā pūķi, elfi, rūķi un troļļi. Visi tie jau bija miruši un daļa no tiem karājas pie sienām karaļa apartamentos. Bet, ja nekarājas, tad karāsies! ( ... tālāk ... )

Ak, jā, pagājušajā nedēļas nogalē izlasīju šo spēcīgās un brīvi plūstošās, epitetiem un dažnedažādiem terminiem bagātās valodas piesātināto Gabriela Garsija Markesa garadarbu, kurš tiecas tīkamā manierē savietot grotesku, tumšu fikciju ar vēstures skarbo plecu, uzburot absolūti reālistiskus notikumus, vides un ainas, papildus piedāvājot dažādus saraustītus, bet kontekstā saistītus ceļojumus dažādos sava darba laikos - saskatāmas visai nelineāra plūduma pēdas. Bet visa darba mugurkauls - mīlestība: nevainīga, dvēseliska, pacilājoša, dievinoša, lolojoša, uzupurējoša un graciozi dievišķa. Tāda, kuru var nosaukt par tādu vērtību saturošu, kuras mūsdienās daži apvieno ar terminu "Gotisks".

Nevienu pašu grāmatu nebiju izlasījis kādus, hmm, 5-7 gadus, ja nemaldos. Varbūt nedaudz vairāk. Savā mūžā esmu izlasījis ne vairāk kā ~5-10 grāmatu. Tā ka šīs darba saturs viennozīmīgi apliecina to, ka tā ir saistoša lasāmviela, jo noturēja mani (profesionālu grāmatu nelasītāju) pie sevis kādu 10 stundu garumā. Patiesību sakot, grāmatas vilinājums bija lielāks par videospēļu vilinājumu. Bet to es skaidroju ar ko pavisam vienkāršu - biju noguris no spēlēšanās un gribēju ko citu (ha, šis skaidrojums ir trausls).

Pēc grāmatas izlasīšanas secinājums bija man viens: sasodīti labi, ka neesmu baznīcēns un ka mīlestību lieku priekšā itvisām citām garīgi fiziskajām vērtībām un vērtību skalai kā tādai.

Aizbliezenes ārstniecības iestāde.
Vēls novembra vakars.

Galvenais ārsts, nesen nomainīts pēc mistiskiem un neizskaidrojamiem notikumiem, pēc profesijas ķirurgs/traumatologs, gatavojas parakstīt vairākus dokumentus - klasificētus un par slepeniem sauktus.
Dokumentus, kuri satur atlikušajam slimnīcas personālam adresētas pavēles par profesionālas Sauberkomando atrašanu/nolīgšanu vai pat izveidošanu. Par komandu, kurai bez pēdām un sekām būtu jālikvidē neseno notikumu sekas. Tā, lai pat mušas kāpurs nepaliek un cilvēki neko neuzzina, lai nesāk i nemaz lodāt te valdība ar savām glaunajām Volgām.
Lai neviens nenojauš par notikumiem, kuri risinājās Aizbliezenē un tās apkaimē, skarot blakus esošo Piegoreni un tai piegulošo Mirmežu. Notikumus, kuri pirms nepilniem 3 mēnešiem, sākoties 1996.gada 6. novembrī.

Diena pirms notikuma bija parasta diena Latvijas nomalē. Neko nevēstoša, kārtējā diena Aizbliezenes rajona klīnikā. Pie vadības bija slimnīcas galva – Maigonis Dissektiņš, kurš augstskolu pameta ar pulmonologa diplomu azotē.( ... tālāk ... )