Sūrreālisms

2010. gada 8. maijs. GP-5M gāzmaskas nultais izmērs. Interesanta gāzmaska, kas no radiniecēm būtiski atšķiras ar to, ka nav ausu caurumi. Un mazliet nebūtiskāk ar izmēru – der paaugušiem bērniem. Un vēl, spriežot pēc gāzmasku dokumentācijas – tā ir vienīgā šī izmēra pārstāve iekš komplekta (kastes). Tik maza galviņa nav manā rīcībā, tamdēļ noliku to nost kā uzskates materiālu. Beigu galā bērniem ir bijušas un ir specializētās gāzmaskas. Lūk.
Stāvēja man tā gāzmaska, stāvēja, līdz izdomāju – būtu lieliski tieši šo gāzmasku pārvērst par čīzī horror lampiņu. Ausu caurumu neesība kak raz ir noderīgais faktors, kas lieliski draudzējas arī ar mazo izmēru. Aizmetos līdz veikalam pēc baloniem (un alus – nogaršoju jaunos Aldara brīnumus, - Senais ir dzerams), atmetos mājās un nākamajā dienā ķēros pie lietas. Iepūtu balonu gāzmaskā un tā ieņēma marsiešveidolu, hmmm. Vai tik tiešām PSRS ražoja šo nākotnes marsiešiem? : D
Saplēsu nafig padomju grāmatu (tas sliktais, dzeltenbrūnais papīrs kak raz der šeit – lieliski uzsūc mitrumu), sajaucu PVA līmi ar ūdeni (jā, varēja taisīt ar miltiem un ūdeni, taču kaut kur man tā lielā līmes pudele bij' jāliek!) un aidā. Papīra gabaliņu pamērcēju līmes masā, nokratīju lieko balto nost un lipināju uz balona. Soli pa solim un balons apauga ar slapju papīru. Tā tā kā būtu tā labā ziņa. Sliktā – balons laiž nost gaisu, kas rezultē iekš formas zuduma. Palieku pikts un domāju jau ~3h darbu šķaidīt pret sienu, bet tad atminējos par veco, labo fiziku. Nolaidu iekšā esošajam balonam gaisu pavisam, ieliku jaunu un piepūtu, ļaujot tam ieņemt iepriekšējā vietu, pie reizes uzpūšot mazliet niknāk, tādējādi nostiprinot konstrukciju.
( Apraksts un bildes ).
( EDIT@2010.05.17 - FIN )
 

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

Ar šo pacelšu no siltās slimības gultas kādu domu: Silent Hill 2 videospēles iziešana kādā neierastā telpā.
Pirmā doma bija kinoteātris, taču apzinot izmaksas (~600Ls), nācās to atcelt un prātā izaudzinātais radījums pakāpeniski tuvojās nāves slieksnim. Taču ir domas un sapņi, kuri tik ļoti viegli nemirst. Nāves agoniju laikā dzima alternatīva – projektora, ekrāna un telpas īre kādā pamestā objektā, tādējādi nodrošinot tādu norises vietas esenci, kura ir tuvāka spēles dekadentajai estētikai. Šāda risinājuma izmaksas nepārsniedz simts latu slieksni – 50Ls par videotehnikas īri un pārējie izdevumi saimniekam par telpām un objekta sargiem par klapatām. Tātad, padomā ir šis objekts un tuvākie divi mēneši – visticamāk, ka kāda septembra sestdiena. Pēc spēles iziešanas noteikti, ka paliks pietiekami daudz laika, lai noskatītos Silent Hill filmu.
Patreiz ir apmēram 22 nācēji (labākajā gadījumā), iz šādiem avotiem: Revolution.lv: 3; No citiem galiem: 9+2; Survival Horror DB grupa: 1; DB grupa Šausmenes: 1; vēl nezina: ~21


Nepieciešamais:

Horror mīlošs dalībnieks/skatītājs ar 4Ls ieejas maksu tīri izmaksu segšanai (nedomāju, ka savāksimies vairāk par 20, kas arī apmēram segs izmaksas), kurš ar labpatiktu ~8h vērotu uz ~2x1,5m ekrāna notiekošās estētiskās šausmas (spēli esmu izgājis vairākkārt, tātad, neveiklu mirkļu iespējamība ir krietni samazināta) kinoteātrim pielīdzinātos apstākļos, vērtējot tīri iz tehniskiem aspektiem;

kāds sēžamais līdzi dalībniekam, piemēram, kas šāds vai šāds;

ēdmaņa līdzi dalībniekam;

Visticamāk, ka kāds siltāks apģērba gabals - telpās apkures nebūs, ja nu vienīgi varēs sarūpēt kādu sildītāju tehnikai.

Laiks:
Tuvākie divi mēneši, visticamāk, - kāda šī gada septembra sestdiena un tās nakts uz svētdienu (tiks precizēts, kad tiks sarunāta i tehnika, i telpas).

Pieteikšanās:
Mail uz ichtus[iekš]inbox.lv

Papildus info par iercerēto pasākumu var meklēt vecajā anotācijā: http://klab.lv/~disfigurator/68595.html

Tā nu sagadījās, ka biju slims un kārtējo reizi pēc terapeita apmeklējuma, tikai šoreiz ar glītu rentgenuzņēmumu rokās, devos aplūkot blakus esošo objektu, kura āriene pauda nepārprotamu pamestību. Intereses pēc apgāju tam apkārt pa perimetru un guvu apstiprinājumu par tā (ne)apdzīvotības stāvokli – noliku objektu prātā drīzai izbradāšanai, kuru veicu pagājušajā nedēļas nogalē.
Objekta baudīšanu sākām ar tā velvēto pagrabstāvu dailes uzsūkšanu sevī – tā pagrabu smarža! To es varētu elpot caurām dienām. Patiesību sakot, būtu ļoti tīkami pievienot pagrabsmaržas molekulas ikdienas gaisa sastāvam. Bet nu, tā ļaunā asimilācija darītu savu grēka darbu.
Lai nu kā, priecājāmies par plašajiem, tīkami saltajiem un viduslaicīgi velvētajiem pagrabiem, kuriem tur vajadzētu būt vismaz kopš 1815. gada – laiks, kad tika dibināts uzņēmums, kurš visnotaļ braši saimniekoja šajās lieliskajās pagraba telpās, piepildot tās ar dievišķo dziru – alu.

Gājām un visapkārt mums bija pamatīgas mūra sienas, padziļināti ventilācijas caurumi sienās ar durtiņām, kuri izskatījās pēc senīla morga ailes sienās; telpu stiprinošas velves ar balstošajām struktūrām; agregātu pamatu paliekas uz grīdas un apaļi nospiedumi sienās, kas liecināja, ka šeit ir bijušas milzīgas kārotā dzēriena mucas – ozolkoka, vēlams, hehe.
Telpas piepildīja atbalsoti mūsu krakšķošie soļi, balsis un fotokameru mehāniskie trokšņi, kuri eleganti savijās ar sarūsējušu durvju balsīm un vokālo priekšnesumu, kuru radīja telpas ambience un akustika – nespēju atturēties no growlošanas šajās lieliskajās sienās, kā arī vēlāk skaistās balss īpašniece nespēja atturēties no telpu piepildīšanas ar skaistu Ave, Maria dziedājumu. Rezultāts bija interesants un nepiespiests priekšnesums iz Ambient plauktiem, kurš sevī apvienoja visnotaļ nestrukturētus elementus: soļu skaņas, smalko dāmas balsi, mežonīgo growlu, cilvēku čalas, rūsas skaņu un fotokameru mehānismu ritmisko skaņu. Esot šajos pagrabos mēs ne tikai guvām lielisku pastaigu vēsturē, bet arī grausta simfoniju, kuru viens no mums pa kluso arī ierakstīja. Uz vietas tā bija lieliska sajūta – enģeliski, dēmoniski, industriāli un pamesti. Estētiski un atmosfēriski. ( ... tālāk ... )