Sūrreālisms - Post a comment

1970. gadu PSRS Civilās aizsardzības izstrādājums, paredzēts radioaktīvā starojuma intensitātes un dozas noteikšanai. Bija paredzēts gan militārpersonu, gan Civilās aizsardzības vajadzībām. Šis ir viens no daudzajiem agregātiem jonizējošā starojuma noteikšanai - pastāvēja vairāki DP sērijas modeļi, kur pēdējais, cik zinu, ir 6. sērijas (DP-6). Bija arī citi agregāti: dozimetri un stacionāri uzstādāmi DP sērijas ražojumi, kuri konstanti darbojas ārpusē (pie fasādes, teiksim), sniedzot iekšā esošajiem aktuālus datus par stāvokli aiz mūriem. Zemāk esošā informācija ņemta no CA plakātiem, attiecīgo divu iekārtu manuāļiem, tehniskajām pasēm un ekspluatācijas materiālie, kā arī pieredzes darbā ar to. Tā kā neesmu ne tuvu elektronikas un radioaktivitātes speciālists, laipni gaidīšu konstruktīvu kritiku un precizējumus, ja tādi kādam radīsies, jo beigu galā datus neizdomāju pats, bet norakstu no CA plakātiem un manuāļiem. Cena Latgalītē ~20Ls.



Komplektācija:
- Koka kaste ar metāla stūriem minēto lietu komplektēšanai;
- Ierīce ДП-5А;
- Fultāris (māsklīgā āda);
- 2 dažādu garumu siksnas (1 pleciem un 1 viduklim, līdzīgi kā GP-5 gāzmasku somiņām);
- Austiņas (tips ТГ-7М);
teleskopiskais zondes pagarinātājs (pagarinājums no 450 līdz 720mm);
- Ārējās barošanas iekārta, kas nodrošina aparāta barošanu ar pastāvīgu strāvas plūsmu 3, 6 vai 12V, atkarībā no divu atsperotu kontaktu stāvokļa. Vada garums – 10m;
- Б-8 tipa kontroles preparāts (kontroles radioaktivitātes avots Sr90-Y90), piestiprināts pie futrāļa;
- 3 barošanas avoti 1,6-ПМЦ-X-1,05(КБ-1), kuru glabāšanas laiks ir ne ilgāks par 2mēn;
- Hermetizēšanas čehols;
- Skrūvgrieznis;
- Rezerves daļas – lampiņas (skalas izgaismošanai), starplikas un skrūvītes;
- Tehniskā dokumentācija - 2 grāmatiņas: tehniskais apraksts/lietošanas instrukcija un pase.


Tehniskie dati:
- Nosaka gamma (Γ, uz aparāta tāpat) starojuma intensitāti no 0,05 mR/h līdz 200R/h enerģijas diapazonā no 0,084MeV (Ti170) līdz 1,25MeV (Co60). Papildus ir iespēja noteikt beta (β, uz aparāta Б) starojumu;
- Pieļaujamā kļūda ±35% (normālos atmosfēras apstākļos);
- Mērījumus var veikt:
   - No -40°C līdz +50°C relatīvajā mitrumā 65±15%;
   - Relatīvajā mitrumā 95±3%, 30°C;
   - Pēc lietus ar intensitāti 5±2mm/min;
- Sagatavošanas laiks darbam 4-5min (lampu uzsildīšanas laiks, tā teikt – tie, kuri pieredzējuši lampu TV ēru, sapratīs);
- Darbināms ar trim КБ-1 elementiem vai ar ārēju barošanas ierīci. Viens no elementiem darbina divas skalu izgaismojošas kvēlspuldzes, bet pārējās divas ierīci (~40h);
- 6 darbības režīmi, kuru ietvaros iespējams noteikt radioaktivitātes stiprumu;
- Svars: 2kg, bet pilnā komplektācijā koka kastē – 7,5kg;
- Priekšmetu radioaktivitāte mērāma 1-1,5cm attālumā no mērāmā priekšmeta, bet starojuma intensitāte vidē, turot zondi krūšu augstumā;
- Futlārī dota tabula ar radioaktivitātes normām – t.i., ja nav augstāk par minēto slieksni, ar tabulā minētajām figņām viss ir ok;
- Radioaktivitātes mērīšanas laiks – ne ilgāks par 45s;
- Pēdējo reizi darbspēja pārbaudīta 1984. gadā, atzīts par darba kārtībā esošu.


Sagatavošanās darbam:
1)Ievieto svaigus barošanas elementus КБ-1, ieslēdz ierīci „РЕЖ” režīmā un ar grozāmo sviru „РЕЖ” (sākotnējai pozīcijai pirms ieslēgšanai ir jābūt galējai kreisajai) nostāda skalas bultiņu norādītajā vietā (apgrieztais trijstūris);
2)Pārbaudīt aparāta darboties spēju, novietojot zondes rotējošo vāciņu „Γ” režīmā un uzliekot zondi virs futlāra vāciņa ievietotā testa radioaktīvā avota, fiksējot to fiksatoros. Pievienot aparātam austiņas;
3)Sākt režīmu iestatīšanu – līdz režīmam “x10” bultiņai vajadzētu būt nekustīgai, taču sasniedzot to, virzīties pa labi, sasniedzot kādu stāvokli skalā, bet uzslēdzot režīmos “x1” un “x0,1”, aizbīdīties līdz skalas galam, bet, atgriežoties režīmā „x10”, uzsākt kustību pa kreisi līdz mērījuma pozīcijai. Klausulē jāatskan čirkstošam troksnim, kura intensitāte pieaug proporcionāli starojuma jaudai iestatītajā režīmā;
4)Visos režīmos, izņemot “200” (rentgeni/stundā), lasāma ir augšējā skala – milirentgeni/stundā;
5)Gamma fona intensitāte mērīšanas brīdī diapazonos “x10”, “x1” un “x0,1” nedrīkst pārsniegt 0,03 mR/h (milirentgeni/stundā);
6)Minimālā distance no skaitītāja un radioaktivitātes avota nedrīkst būt mazāka par 15cm;
7)Izslēgtā pozīcijā bultiņai jābūt uz 0. Ja tas tā nav, veikt regulēšanu ar skūvi zem skalas;
8)Transportēšanai jānotiek mīkstinātos konteineros vai darbinieka klēpī;
9)Pēc aptuveni 4min iesilšanas aparāts ir gatavs darbam.


Optimālie glabāšanas nosacījumi
- Glabāšanas kastē, apsildāmās telpās no +10° līdz +35°C, relatīvais gaisa mitrumsne augstāks par 80% (+20°C ±5%);
- Aizsardzībai pret mitrumu iekārta tiek konservēta – 15°C un relatīvais gaisa mitrums 65-70%:
   - Īslaicīga konservēšana (6 mēn) notiek nekrāsotās metāla detaļas un rezerves lietas rūpīgi jānotīra ar benzīnu, pēc tam ieziežot tās ar eļļām (rekomendēts tehniskais vazelīns ГОСТ 782-59 vai smērviela ОКБ-122-7 МРТУ 38-1-230-66. Pēc ieziešanas iekārtu ietīt pergamenta papīrā un pārtīt ar diegu);
   - Ilglaicīgai glabāšanai (2 gadi) nepieciešams iekārtu ievietot hermētiskā čeholā no polietilēna plēves ГОСТ 10354-63. Jāpievieno mitruma uzsūcējs (silikātgēls) ГОСТ 3956-54. Iekārtu glabāšanas kastē aptīt ar ietinamo papīru GOST 8273-57, ielikt čeholā no polietilēna plēves. Čeholā ielikt 3 silikātgēla maisiņus (katrs 200g (±1g), no kurem viens ir kontroles – apzīmēts ar “K”). Redzamā vietā jānovbieto indikatorpapīrītis. Čehols jāaizkarsē, nodrošinot hermetizāciju. Mitruma saturs silikātgēlā nedrīkst pārsniegt 2%.

Konservācija veikta 1972. gada 13. decembrī, 1973. gada 1. jūnijā, 1977. gada 11. janvārī, 1982. gada 4. februārī un 1984. gada 6. oktobrī.

__________________________________________________________________________________________________________________________





5B lielos vilcienos ir 5A analogs, taču optimizēts ražojums, izlaists pēc ~5 gadiem (ko secinu no datuma uz 10mA skalas korpusa, kur fiksēts ražojuma gads - 1975).
Par optimizāciju runājot:
- Pieļaujamā kļūda samazināta par 5%;
- Komplektā nāk klāt polietilēna maisiņi, kas maucami uz zondes, lai pasargātu to no radioaktīvā starojuma un mitruma, ar mērķi, lai varētu korekti fiksēt mērāmā priekšmeta, dzīvas būtnes vai vides izstarojuma jaudu;
- Bateriju nodalījumam var piekļūt daudz ērtāk – griežot ar rokām operējamu skrūvi – nav vairs nepieciešams skrūvgriezis bateriju nodalījuma vāciņa atvēršanai;
- Ir citādāka, pārskatāmāka režīmu skala un tā joprojām ir fosforizēta – zaļais izgaismojums tāpat kā uz 5A realitātē saglabājas ~10min;
- Svars: 2,8kg (savādi, taču DP-5A man šķita smagāks par to pašu ~1kg);
- Iekšiene veidota uz montāžas plates un vadu, un tiešo detaļu savienojumi šeit realizēti ar elektroceliņu palīdzību, kas nodrošina lielāku stabilitāti un pārskatāmību;
- Dažu detaļu izvietojums ir citāds, atšķirtas arī lietoto detaļu tipi un montāžas plate citādāk pievienota aparātam, bet princips saglabāts – aizgriežams no aparāta (eņģes) ērtai piekļuvei;
- Iztur triecienus ar paātrinājumu 30m/s un frekvenci 15-50Hz, kā arī transportēšanas triecienus – droši vien, ka šo pašu var attiecināt uz 5A modeli.

__________________________________________________________________________________________________________________________



Prakse
Aparātus saņēmu apsūbējušus un noteikti, ka dekādēm nelietotus. Nebrīnītos, ja tie nav darbināti kopš pēdējās vispārējās pārbaudes 1984. gadā (pēdējās pārbaudes datums, kas ar pildspalvu fiksēts tehniskajā pasē). Ņemot vērā to, ka oriģinālais bateriju standarts ir bijis par standartu tikai (pieņemu) 60. 70. un 80. gados (manā rīcībā esošā baterija ražota 1988. gada martā) un, iespējams, tikai šīs ierīces ietvaros, tuvākais mūsdienu analogs ir 1,5V AA tipa baterijas, kuras var lietot droši. Pielāgoju bateriju konektorus un AA elemenu gabarītus oriģinālbateriju standartiem, un šeku pirmā dzīvības pazīme – darbojas lampiņas, kuras skalu padara dzeltenīgu, vidēji labi izgaismotu malās, bet vidū ~2x tumšāku. Lielisks vecās skolas izgaismojums – atmosfēra kā uz sitiena. Diemžēl ne skalas dzīvība, ne audiosignāla nebija.
Notīrīju dažādu aparātā un zondē esošo radiodetaļu kontaktus, nedaudz padauzīju pa verķi ar roku un ieguvu vēl vienu dzīvības pazīmi – transformatora sīkšanu/pīkstēšanu. Sabijos, ka mitrums ir darījis savu, taču vēlāk izlasīju manuālī, ka tā ir aparāta darbībai raksturīga skaņa – ja tās nav, verķis ir miris. Notīrīju austiņu konektorus, pievienoju tās aparātam un sadzirdēju tik ļoti tīkamos tirkšķus. Diemžēl, skala joprojām bija nekustīga.
Dienu vai divas vēlāk tiku pie 5B modeļa un nopriecājos par tā optimizāciju – teju ir viss ir labāk par 5B (strīdēties var vien par to, vai labāk ir, ka pastāv alternatīva zondi lietot ar/bez pagarinātāja (5A modelim) vai tikai ar pagarinātāju). Taču tam arīdzan bija tikai viena dzīvības pazīme no sākuma – skalas izgaismojums, kas bija organizētāks – nebija nepieciešama vardarbīga iejaukšanās spuldzīšu pozicionēšanā, lokot stiprinājumus. Arī šim aparātam vislabāk izgaismotas ir skalas malas.

Pie atlikušajām divām 5B dzīvības pazīmēm tikt nesanāca un sevišķi arī necentos, jo pēc atvēršanas tūdaļ izbira saplīsusi diode (aparāta elektrisko slēgumu shēmā apzīmēta ar D2). Iespējams, ka tā ir centrāla strāvas virzības figņa, kuru sataisot, aparāts iegūtu pilnu darbību. Pēc pārrunām ar kādu būtni, nolēmu ar patukšu AA bateriju pārbaudīt 5A skalas dzīvību – līdz šim, pamatojoties uz manuāļa Troubleshoot sadaļu, biju domājis, ka iekš 5A beigts ir elements L6 (viena no lampām). Taču, veicot pārbaudi ar bateriju, konstatēju, ka mirusi ir tomēr skala. Pārbaudīju 5B skalu un tā bija dzīva! Ko tur daudz – tā kā tās pēc gabarītiem ir analogas (atšķiras vien dažas vizuālas un hermetizējošas detaļas), pārliku 5B skalu uz 5A aparātu, pa ceļam ~3. reizi gūstot ~400V elektriskā trieciena priekus (iekšā darbojas transformators, - jauda nepieciešama lampu darbināšanai). Un voila – prieka čakra tika atrauta vaļā un sāku skraidīt ar aparātu, mērīdams dzīvesvietā esošo izstarojumu, vēl īsti neizlasījis par korektu skalas nolasīšanu. Testa Kobalta60 rādījums uz skalas bija no sākuma 2,1, bet pēc iesilšanas: 20 iekš “x10” režīma, tātad, 20 milirentgeni stundā (rādījumi stipri atkarīgi no tā, cik pareizi fiksēta zonde pārbaudes pozīcijā un kādā stāvoklī atrodas pults (DP-5 verķis)). Tehniskajā pasē minēts, ka iekārta Nr. A1625802, kura ražota 1970. gada 27. jūlijā tajā pat dienā uzrādīja, ka kontroles radioaktivitātes avots (tas, kurš futlārī) izstaroja 35, bet 1973. gada 3. maijā un 1977. gada 4. novemrī 32, savukārt 1982. gada 4. februārī 29 un 1984. gada 3. septembrī 27mR/h. Manā rīcībā esošajam DP-5A ir citāds Nr. (līdz ar to, visi augstāk un zemāk minētie tehniskie dati attiecas uz citu analogu iekārtu), taču darbspēju pārbaudēm vajadzētu būt notikušām tajā pat laikā. Jāpiezīmē, ka nevaru īsti paļauties arī uz skalas precizitāti šodien (t.i., ka testa avota 15 tik tiešām ir 15), jo, pētot potenciālo 5A nāves vaininieku, nedaudz paregulēju iekšienē esošos attiecīgo režīmu rezistorus, cenšoties saglabāt to oriģinālpozīcijas. Pieļauju, ka esmu šo-to „nokoriģējis”. Bet noteikti, ka ne padsmit iedaļu robežās.

Arī uz Kobalta60 konstanci nevar īsti paļauties, jo izstarotā jauda ar laiku degradējas – manuālī minēts, ka konstantu sākotnējo starojumu tas saglabā ~2 gadus. Bet, ņemot vērā to, ka tas ir vienīgais radioaktivitātes avots (vienīgā paaugstināti radioaktīvā figņa mājās – ne TV, ne kāda cita sadzīves elektroierīce neizstaroja vērā ņemamu enerģiju (ne Gamma, ne Beta), arī TV ne), pēc kura būtu iespējams kalibrēt ierīci, nepieciešams ir vien precīzs mūsdienu Geigera skaitītājs vai neatregulēta tāda pat ierīce, uz kuras Kobalta60 mērījumu pamata pieregulēt mana 5A rādījumus. Pagaidām lieku regulatorus mierā. Ceru uz dāmas palīdzību – viņai nesen bija laboratorijas darbs par radioaktivitāti, kuras laikā tika izmantoti modernie, digitālie Geigera skaitītāji. Tā ka kalibrācijas iespēja pastāv. 5B Kobalts60 izstaroja 11 milirentgenus stundā – interesanti, vai radioaktivitāte šajā metālā tīšuprāt ir radīta ar zemāku jaudu, vai arī tā vienkārši ir ātrāk degradējusies, neskatoties uz to, ka ir vismaz 5 gadus jaunāks radioaktivitātes avots (ja vien iekš 5B futlāra esošais Kobalts60 radīts tajā pat laikā, kad iekš 5B ievietota skala)?!
Piezīmēšu, ka komplektā esošais Kobals60 izstaro ar šo agregātu uztveramu enerģiju tikai sākot ar diapazonu “x10”. Taču iekš 5B manuāļa 18.lpp minēts, ka reizi gadā lietošanā esošiem un reizi 4 gados glabājumā esošiem aparātiem ir vecama gradēšana (pārbaude un nepieciešamības gadījumā iekšējo rezistoru pielāgošana radioaktivitātes avota starojuma jaudai, fiksējot pozīciju ar sarkano emalju НЦ-25 ГОСТ 5406-60) ar radioaktivitātes avotiem, kas fiksējami ar katru režīmu, kas arī izskaidrotu to, kā varētu būt bijuši veikti mērījumi diapazonā “200” un pārējos līdz “x10”, “x1” un “x0,1”. T.i., šajos periodos aparāti testēti ar Kobaltu60 ar attiecīgām izstarojuma jaudām (gamma režīmā):
diapazona “200” testēšanai: ne mazāk kā 10Ci (angl. Curie), pārbaudes punktos 140R/h; 50R/h; 25R/h; un ne mazāk par 400mCi pārbaudes punktos 10R/h un 20R/h;
diapazonu “x1000” un “x100” testēšanai: ne mazāk kā 400mCi;
diapazonos “x10”, “x1” un “x0,1”, secīgi 5-10mCi.

__________________________________________________________________________________________________________________________


Kā redzam, iekārta un tās apkalpošanas prasības nav bijušas tās mīkstākās, turklāt visas pārbaudes veica neatkarīga komisija. Interesanti zināt, kā tika utilizēti “200”, “x1000” un “x100” režīmu pārbaudīšanas radioaktivitātes avoti (Kobalts60)? Tika vienkārši izmesti? Pārstrādāti vai joprojām mētājās kādā patvertnē, laipni apgarojot tās apmeklētājus? Domāju, ka šāds pieņēmums nevarētu būt pamatots, ja reiz pārbaudes un kalibrāciju veica atsevišķa komisija – Рижский НИИРП. Interesanti būtu uzzināt, kā šie atbrīvojās vai tālāk izmantoja šo spēcīgo un bīstamo radioaktivitātes avotu?!

Katrā ziņā – tīkams verķis, kura rādījumus vēl ceru pārbaudīt ar cita analoga vai mūsdienu Geigera skaitītāja palīdzību.

Bildes: http://picasaweb.google.lv/Disfigurator/DP5A#slideshow/5398306640665684338
Video: http://www.youtube.com/watch?v=-2VzDW-27o0

“...Measuring things...”