RE Laboratorija. Action edition
« previous entry | next entry »
Dec. 14th, 2009 | 01:04
Skan: Colosseum - Narcosis
Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.
Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh.
Tā kā ideja bija, ka mēs bradājam divi un trešais iet savus ceļus, drīz vien paliku divatā ar pirmo reizi atnākušo un te pēkšņi dzirdam no dažiem stāviem augstāk divus secīgus klaudzienus, it kā izdarītus vai nu pret grīdu, vai loga sienu. Nodomājām, ka šis tur augšā kaut ko ņemas un nepievērsām īpašu uzmanību. Turpinājām bradāt un uztaisījām fotouzņēmumu caur nakts redzamības iekārtu un secīgi devāmies turpmākā ēkas iepazīšanā – piefiksēju, ka vaļā ir vienas durvis, kuras atminējos ciet esam vai vispār tur neesam – vai nu nostrādāja citādais diennakts laiks, kurš dezorientēja, vai arī vienkārši ir vaļā durvis, pa kurām iekļuvis kāds cits objektā. Bet, tā kā bija sasnidzis sniedziņš, bija ērti redzams, ka šo ieejas punktu vismaz kopš vakardienas neviens nebija lietojis – atvieglojums. Ieeju telpā ar simtiem mētājošos rezistoru un citām elektrokomponentēm un piefiksēju izmaiņas arī šeit – šis tas pazudis, šis tas saplēsts un apgāzts. Izrevidēts. Kāds kaut ko cītīgi meklējis, tā vien škita.
Bum-bum.
Esam pavisam citā telpā un dzirdam vēlreiz šo troksni, bet nu jau izteiktāku un nesajaucamāku. Logs tas diezin vai varēja būt – pārāk dobja skaņa. Tātad, Spams vēl ir objektā un varbūt vēlas ko pateikt? Zvanu šim un dzirdu elektromotoru rūkoņu viņa galā – sarunas laikā noskaidrojam, ka šis ir objektu pametis un brauc jau ar tramvaju uz mājām. Sarunas beigās tā starp citu viņš pavēsta: pie objekta piebraucis dīvains busiņš un pa objektu, iespējams, staigā “ciemiņi” ar dīvainām uniformām. Lieki teikt, kāds bija šīs teorēmas atstātais iespaids uz sirdsdarbību – tā paātrinājās savas reizes divas noteikti! Fiksi, fiksi sapakoju aizdoto statīvu, sabāzu kabatās lukturi un fotokameru, izvilkām nakts redzamības iekārtu, piepildot nepieciešamo klusumu ar transformatora troksni, un grasījāmies doties prom – vien secinājām, ka no NV iekārtas īsti še jēgas nav – nav vispār nekāda gaismas avota, kuru pastiprināt. Absolūtā tumsa un tur augšā vandās HVZkas!!! Nolemjam tomēr lietot lukturīti un, uzstādījis pašu zemāko jaudas līmeni, devos uz izeju, pa ceļam uzraujoties uz vairākām “trokšņu lamatām”, tiekot bezjēdzīgi mudināts ievērot klusumu – it kā tas nebūtu pašsaprotami. Protestus neizvirzu – saruna radīs pārāk identificējamu troksni, kuram viegli izsekot.
Bum-bum.
Jebal acē, uztraukums pieaug un sirdsdarbība tāpat – pieeju pie sniegotajām kāpnēm un atminos, ka tur pretim tak ir IR kameras, kuras skaisti redz uz kāpnēm notiekošo – lemjam iet lejā un meklēt izeju pa tām pašām durvīm, pa kurām ienācām. Aizbīdnis bija attaisīts – Spams bija izgājis caur šejieni, loģiski. Lēnām taisu vaļā ar aci meklēdams potenciālo trokšņotāju, bet tad aiz muguras: bum. Durvju aizciršanās skaņa. Intensīva. Goda vārds klusuma ievērošana nu bija pilnīgi pie dirsas – tā vietā kājām tiek dots signāls: bēdzinat mani prom, kuces!!!
Noplanēju pa kāpnēm un, skatīdamies aiz stūriem, turpināju vidēja ātruma bēgšanu līdz no baltās zemes ieskautiem krūmiem parādās divu cilvēku stāvi, kuri nāk tieši pretim. Samazinu ātrumu, jo nu vairs nav jēgas skriet – attālums no viņiem un mums ir tikai aptuveni 10m. Skriešanu nomainu pret iešanu un svešiniekiem paejam garām tā kā tukšai vietai, kura kā anomālija iedveš bailes un nezināmā priekšnojautas. WTF – rodas jautājums. Smadzenēs rodas vēl doma paprasīt šiem vai tur vēl kāds ir un ko šie tur dara – ar domu par turpmākā bradājuma drošību, bet tomēr pievaldu šos jautājumus sev un pārrunāšanai ar biedru. Nolemjam neriskēt – objektā bija vēl vismaz viens un “par jautāšanu šajā valstī mauc pa zobiem”. Devāmies atpakaļ uz ieejas punktu un no augšas ar pavērojām ciemiņu aktivitātes – brašā gaitā šie no objekta stiepa ārā ko garu. Metālu, visticamāk. Vai arī šie ir nedaudz gudrāki slāvu izcelsmes jaunieši par zagli-vulgaris un stiepj ārā ko vērtīgāku – kaut ko no laboratoriju aprīkojuma. Variācijas tā arī palika variācijas – no mūsu skatu punkta uz jumta līdz viņiem bija savi metri 100 un redzamību ierobežo gan koki, gan nakts – arī ar nakts redzamības iekārtu viņi nebija īpaši saskatāmi. Bet viens nu gan bija skaidrs – pie vārtiem viņi pienes guvumu, izbāž to laukā un dodas pakaļ nākamajai porcijai. Redzot šo ainu, prātā iešaujas doma – labi, ka negājām caur vārtiem jo, visticamāk, otrā pusē ir kāds, kas saņem laupījumu, - kāds, kas var nebūt tik anarhistiski noskaņots pret mums, kas ir “ciemiņi” viņu acīs, turklāt viens no mums daļēji tērpts kamuflāžā. Prātā iešaujas situācijas līdzības ar tām, kuras aprakstītas šajā grāmatā.
Turpinājām doties prom un, nolekuši no jumta, uz ielas secinājām, ka biedrs nozaudējis manu lukturi – bez liekas domāšanas devāmies atpakaļ – riskēdami tapt ieraudzītiem no kaimiņu/sētas iedzīvotāju skatu punkta – tas varētu būt mazpatīkami vai pavisam nepatīkami. Šoreiz nācās lietot pat gaismu – tumsā lietas ne sevišķi labi meklējas. Skatījāmies uz zemes, kur nolecām – tikai mūsu pēdas baltajā, maigajā un aukstajā sniegā. Tātad, jādodas augstāk – uz jumtiņa arīdzan tas nav, situācija paliek bēdīgāka – ej nu atrodi 5x13cm lielu figņu sniegā. Dodos vēl vienu jumtu augstāk – nav. Vēl vienu jumtu augstāk, bet pusceļā apstājos – it kā nolikts tas glīti gaida mani. Iebāžu kabatā un drīz jau atkal nolecam uz zemes, aizskrienam uz ielas un visbeidzot -izmakšķerējam velosipēdus no patvertnes un aizslīdam no teritorijas, turpinot iesākto atrakciju – slīdēt pa sniegu, sevišķi nebojājot riepas.
Bet mājās gluši vēl ne – līdz centram uz Mc. Donalds gan. Biedrs nopērk ņammas, saliek somā un braucam atpakaļ – pa ceļam Bastejkalns, kurā, protams, uzbraucam augšā – glīti slīd un tas tiek izmantots savtīgos nolūkos, sevišķi braucot lejā, hehe. Tad gan bija jābrauc mājās un ko arī sekmīgi izdarījām.
Kas paliek? Nepabeigta seksa sajūta :/
Ieskatam senāku apmeklēšanas reižu video: http://www.youtube.com/watch?v=_tL0Dhwl
Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh.
Tā kā ideja bija, ka mēs bradājam divi un trešais iet savus ceļus, drīz vien paliku divatā ar pirmo reizi atnākušo un te pēkšņi dzirdam no dažiem stāviem augstāk divus secīgus klaudzienus, it kā izdarītus vai nu pret grīdu, vai loga sienu. Nodomājām, ka šis tur augšā kaut ko ņemas un nepievērsām īpašu uzmanību. Turpinājām bradāt un uztaisījām fotouzņēmumu caur nakts redzamības iekārtu un secīgi devāmies turpmākā ēkas iepazīšanā – piefiksēju, ka vaļā ir vienas durvis, kuras atminējos ciet esam vai vispār tur neesam – vai nu nostrādāja citādais diennakts laiks, kurš dezorientēja, vai arī vienkārši ir vaļā durvis, pa kurām iekļuvis kāds cits objektā. Bet, tā kā bija sasnidzis sniedziņš, bija ērti redzams, ka šo ieejas punktu vismaz kopš vakardienas neviens nebija lietojis – atvieglojums. Ieeju telpā ar simtiem mētājošos rezistoru un citām elektrokomponentēm un piefiksēju izmaiņas arī šeit – šis tas pazudis, šis tas saplēsts un apgāzts. Izrevidēts. Kāds kaut ko cītīgi meklējis, tā vien škita.
Bum-bum.
Esam pavisam citā telpā un dzirdam vēlreiz šo troksni, bet nu jau izteiktāku un nesajaucamāku. Logs tas diezin vai varēja būt – pārāk dobja skaņa. Tātad, Spams vēl ir objektā un varbūt vēlas ko pateikt? Zvanu šim un dzirdu elektromotoru rūkoņu viņa galā – sarunas laikā noskaidrojam, ka šis ir objektu pametis un brauc jau ar tramvaju uz mājām. Sarunas beigās tā starp citu viņš pavēsta: pie objekta piebraucis dīvains busiņš un pa objektu, iespējams, staigā “ciemiņi” ar dīvainām uniformām. Lieki teikt, kāds bija šīs teorēmas atstātais iespaids uz sirdsdarbību – tā paātrinājās savas reizes divas noteikti! Fiksi, fiksi sapakoju aizdoto statīvu, sabāzu kabatās lukturi un fotokameru, izvilkām nakts redzamības iekārtu, piepildot nepieciešamo klusumu ar transformatora troksni, un grasījāmies doties prom – vien secinājām, ka no NV iekārtas īsti še jēgas nav – nav vispār nekāda gaismas avota, kuru pastiprināt. Absolūtā tumsa un tur augšā vandās HVZkas!!! Nolemjam tomēr lietot lukturīti un, uzstādījis pašu zemāko jaudas līmeni, devos uz izeju, pa ceļam uzraujoties uz vairākām “trokšņu lamatām”, tiekot bezjēdzīgi mudināts ievērot klusumu – it kā tas nebūtu pašsaprotami. Protestus neizvirzu – saruna radīs pārāk identificējamu troksni, kuram viegli izsekot.
Bum-bum.
Jebal acē, uztraukums pieaug un sirdsdarbība tāpat – pieeju pie sniegotajām kāpnēm un atminos, ka tur pretim tak ir IR kameras, kuras skaisti redz uz kāpnēm notiekošo – lemjam iet lejā un meklēt izeju pa tām pašām durvīm, pa kurām ienācām. Aizbīdnis bija attaisīts – Spams bija izgājis caur šejieni, loģiski. Lēnām taisu vaļā ar aci meklēdams potenciālo trokšņotāju, bet tad aiz muguras: bum. Durvju aizciršanās skaņa. Intensīva. Goda vārds klusuma ievērošana nu bija pilnīgi pie dirsas – tā vietā kājām tiek dots signāls: bēdzinat mani prom, kuces!!!
Noplanēju pa kāpnēm un, skatīdamies aiz stūriem, turpināju vidēja ātruma bēgšanu līdz no baltās zemes ieskautiem krūmiem parādās divu cilvēku stāvi, kuri nāk tieši pretim. Samazinu ātrumu, jo nu vairs nav jēgas skriet – attālums no viņiem un mums ir tikai aptuveni 10m. Skriešanu nomainu pret iešanu un svešiniekiem paejam garām tā kā tukšai vietai, kura kā anomālija iedveš bailes un nezināmā priekšnojautas. WTF – rodas jautājums. Smadzenēs rodas vēl doma paprasīt šiem vai tur vēl kāds ir un ko šie tur dara – ar domu par turpmākā bradājuma drošību, bet tomēr pievaldu šos jautājumus sev un pārrunāšanai ar biedru. Nolemjam neriskēt – objektā bija vēl vismaz viens un “par jautāšanu šajā valstī mauc pa zobiem”. Devāmies atpakaļ uz ieejas punktu un no augšas ar pavērojām ciemiņu aktivitātes – brašā gaitā šie no objekta stiepa ārā ko garu. Metālu, visticamāk. Vai arī šie ir nedaudz gudrāki slāvu izcelsmes jaunieši par zagli-vulgaris un stiepj ārā ko vērtīgāku – kaut ko no laboratoriju aprīkojuma. Variācijas tā arī palika variācijas – no mūsu skatu punkta uz jumta līdz viņiem bija savi metri 100 un redzamību ierobežo gan koki, gan nakts – arī ar nakts redzamības iekārtu viņi nebija īpaši saskatāmi. Bet viens nu gan bija skaidrs – pie vārtiem viņi pienes guvumu, izbāž to laukā un dodas pakaļ nākamajai porcijai. Redzot šo ainu, prātā iešaujas doma – labi, ka negājām caur vārtiem jo, visticamāk, otrā pusē ir kāds, kas saņem laupījumu, - kāds, kas var nebūt tik anarhistiski noskaņots pret mums, kas ir “ciemiņi” viņu acīs, turklāt viens no mums daļēji tērpts kamuflāžā. Prātā iešaujas situācijas līdzības ar tām, kuras aprakstītas šajā grāmatā.
Turpinājām doties prom un, nolekuši no jumta, uz ielas secinājām, ka biedrs nozaudējis manu lukturi – bez liekas domāšanas devāmies atpakaļ – riskēdami tapt ieraudzītiem no kaimiņu/sētas iedzīvotāju skatu punkta – tas varētu būt mazpatīkami vai pavisam nepatīkami. Šoreiz nācās lietot pat gaismu – tumsā lietas ne sevišķi labi meklējas. Skatījāmies uz zemes, kur nolecām – tikai mūsu pēdas baltajā, maigajā un aukstajā sniegā. Tātad, jādodas augstāk – uz jumtiņa arīdzan tas nav, situācija paliek bēdīgāka – ej nu atrodi 5x13cm lielu figņu sniegā. Dodos vēl vienu jumtu augstāk – nav. Vēl vienu jumtu augstāk, bet pusceļā apstājos – it kā nolikts tas glīti gaida mani. Iebāžu kabatā un drīz jau atkal nolecam uz zemes, aizskrienam uz ielas un visbeidzot -izmakšķerējam velosipēdus no patvertnes un aizslīdam no teritorijas, turpinot iesākto atrakciju – slīdēt pa sniegu, sevišķi nebojājot riepas.
Bet mājās gluši vēl ne – līdz centram uz Mc. Donalds gan. Biedrs nopērk ņammas, saliek somā un braucam atpakaļ – pa ceļam Bastejkalns, kurā, protams, uzbraucam augšā – glīti slīd un tas tiek izmantots savtīgos nolūkos, sevišķi braucot lejā, hehe. Tad gan bija jābrauc mājās un ko arī sekmīgi izdarījām.
Kas paliek? Nepabeigta seksa sajūta :/
Ieskatam senāku apmeklēšanas reižu video: http://www.youtube.com/watch?v=_tL0Dhwl