Sūrreālisms - „Creepers” © David Morrell, 2005

Pavisam godīgi – iegādājos (oriģinālvalodā) šo grāmatu tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu pietiekami slinki mētāties dīvānā, bet reizē bradājot, jo galvenā šīs Action noveles norises vieta ir pamesta, grandioza viesnīcas ēka pamestā, nojaukšanai/attīstībai paredzētā pilsētas daļā, ieturēta maiju tempļu arhitektūras stilā, piebāzta ar mēbelēm iz gōtiem tik tuvā Viktorijas laika. Ar ēkas portretu vien ir gana, lai āķis būtu lūpā, bet dziļāk smaganās to ietriec anotācijas uz grāmatas, kur citu starpā arī Kings izsakās ļoti atzinīgi par šo darbu (Chilling and hypnotically readable!).

Ko sagaidīju no darba? Līdz zobiem (pat līdz sirreālisma un Sci-Fi līmenim) ekipētu bradājumu, kurš jau no paša sākuma iemet lasītāju atšķetināmā notikumu haosā, kurš visupirms pret lasītāja teksta uztveres rajonu smadzenēs sviež uz ticamības robežas balansējošus apstākļus, situācijas un to risinājumus, un tikai pēc tam dara zināmus skaidrojošos apstākļus, kuri pirmīt apšaubītajam situāciju klāstam pavērš pavisam loģisku šķautni. Šādi, soli pa solim, lasītājs tiek ierauts spraigā pasaulē, kurā notiek kas tāds, kas liek domāt – „vot, ja es nebūtu aktīvs UE piekopējs, noteikti, ka man par šo un šo situāciju Neticīgā Toma smaids uz sejas nemestos, tā vietā stereotipiski un nefiltrējoši, iegrimtu notikumos no vāka līdz vākam. Taču fakts ir un paliek fakts – grūti tā ņemt un noticēt autora radītajām situācijām, kuras, lai gan nav neiespējamas, balansē uz „Over the top” robežas – beigu galā, bradājot n-tos gadus ar dažādu intensitāti, nefiga i ne tuvu nekas tāds nav noticis. Bet, kā jau minēju, nākamās lapaspuses sniedz vai nu kādu ticamību šīm situācijām, vai arī vienkārši sabradā iepriekšējo tēlojumu ar ko jaudīgāku, taču joprojām pilnībā ticamu – šāda balansēšana notiek ne tikai uz potenciālā reālisma robežas, bet arī uz lasītāja sirdspuksta normām – Action elementi šeit nudien ir ļoti prasmīgi veidoti, pat ļoti prasmīgi – tieši šie elementi ievelk pasaulē, aicinot izlasīt visu darbu no A-Z vienā piegājienā.

Urban Exploration – pasaulē vispārzināms aizraušanās veids, kas steberē pa legalitātes robežu, reizēm balansu zaudējot arī likuma preventīvo un represīvo normu pusē, sevišķi iekš ASV... Viena no UE izpausmēm pavisam noteikti ir dokumentācija un vēstures izziņa – pat pavisam nejauši, atrodot kādu elementu no senatnes, kas liek iztēloties tā pielietojumu un laiku. Kino un daiļliteratūras pazinēji noteikti šeit saskatīs Detektīva žanram raksturīgo – iekļūšana objektos; lavīšanās nakts aizsegā ar lukturiem; atrasto objektu pētīšana un dokumentācija, izziņa; sevis pakļaušana briesmām un situāciju risinājumu meklējumi, izmantojot telpu sev apkārt, potenciāli - glābšana. Tieši uz šī tik ļoti UE-īgā skeleta ir būvēts Creepers stāsts, līdz ar to tas man ir familiārs jau iz paša sākuma. Patiesību sakot, pat vēl agrāk! Ievadvākos jau sastapu ko negaidītu, kas liek apšaubīt manu spēju tikt vaļā no Silent Hill universa, - nav jau tā, ka es vēlētos no tā tikt vaļā, gluži otrādi… Vienkārši – grāmatas 3. lapā, kurā tiek fiksēti grāmatas veltījumi, ir vārdi: „To Jack Finney and Richard Matheson, whose imaginations never fail to inspire”. Lūk, šis mani paņēma negodīgi, jau radot pavisam pozitīvas aprises rakstnieka kvalitāšu aprisēs, nemaz nesākot lasīt pašu darbu, kam būtu jāpelna šīs rakstnieku definējošās kvalitātes.
Lai nu kā – darbs sevī apvieno minēto UE būtību ar lielu Action žanra elementu klāstu, kas uz beigām pārņem vadību, nežēlojot savā ceļā i ne neoficiālo UE ētikas kodeksu (izpaužas arī kāds absurds amerikānisms UE ētikas ietvaros – urinē šie līdzņemamās pudelēs, tualetes izmantošana, redz, esot pret ētikas normām - “leave only footprints”), ne arī grāmatas tēlu dzīvības, nogalinot tos brutāli, nesaudzīgi, taču līdzjūtību izraisoši. Un ārpus Action šī grāmata ir viens lielisks virtuālais bradājums un potenciāls materiāls filmai, manuprāt – beigu galā autora radītais Rembo jau sen kā gozējies kinogaismā.

Patiešām neko nevaru pateikt par tulkojumu un tā kvalitāti – gluži vienkārši izvēlējos nešausmināties par tulkojumu un uzreiz ķerties pie oriģinālvalodas baudīšanas, kuras ietvaros nepazūd ne potenciālais konteksts, ne zemrindas, ne jēdzienu spēles un citas jaukās valodas izpausmes, tādas kā, piemēram, nereti sastopamie vulgārismi darbā. Jāizlasa vēl tā sekcija uz grāmatas beigām, kurās autors runā par apsēstību ar pagātni un grāmatas iedvesmas avotiem, kā arī tas pievienotais ieskats nākamajā autora darbā “Scavenger”.


P.S. ĻOTI NEIEŠU, KA MAN IEKŠ NETA KĀ DEFAULTĀ IZLEC LATVIEŠU VALODA. PIMPJI NOLĀDĒTIE!