Diapozitīvs

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

Parasti filmas ar psiholoģisko ievirzi sliecas būt abstraktas un noslēpumainas, saturu atklājot caur simbolismu un obstrukciju. Bet ne šī - Bug skaidri un nepārprotami tieši un brutāli atspoguļo psihiski slimu cilvēku pakāpenisko atvadīšanos no jebkādas saiknes ar realitāti. Vai šāda stila psiholoģiskā drāma ar šausmu elementiem ir labāka par tām grūtāk izprotamajām? Nezinu, atkarīgs no skatītāja gaumes un vēlmes, arī spējas domāt. Katrā gadījumā šī filma ir nedaudz citāda, balstīta pilnībā uz dialogiem un tēlu mijiedarbību vienas ēkas iekšienē, turklāt filma faktiski iztiek bez specefektiem. Ja jums šķiet, ka darbība vienā telpā ir solījums izcilai garlaicībai - varbūt jūs ļoti kļūdāties. Par piemēru šāda pieņēmuma aplamībai varētu ņemt Kinga darbu Misery un lielisko mazbudžeta psiholoģisko šausmeni Session 9, kā arī šo kino darbu, kas pavisam interesants kļūst sākot ar brīdi, kad tēli ir sasnieguši slidkalniņa augstāko punktu un priekšā ir tikai ceļš lejup uz neprāta bezdibeni. Saistoša un pārliecinoša filma ar spēcīgiem tēliem un nedaudz ar Sci-Fi elementiem. Tīri labs un citādāks mazbudžeta skatāmgabals psiholoģiska kino cienītājiem, kas rotājas nevis ar efektiem, bet gan saturu, kuru varētu rezumēt apmēram tā: kas notiek, ja trakais attīsta un uztur maniakālu paranoju un šizofrēniju citā trakajā?!

Treilerītis: http://www.youtube.com/watch?v=Slg59ufLKXk

P.S. Pašlaik nopērkama iekš Maxima pa 35 santīmiem.

Noslēpumainības plīvurs no Silent Hill 2 filmas nākotnes nokrita vakar, kad saņēmu RSS ziņas no vairākiem avotiem - helldescent.com un kotaku.com, kuros vienisprāt bija apgalvots:

Scenārists Roger Avary un producents Samuel Hadida atgriezīsies Silent Hill filmu visumā, veidojot Silent Hill 2. Abi radošie prāti jau iepriekš kopīgi strādāja pie 2006.gada Silent Hill filmas, kas kases ieņēmumos ienesa 100 miljonus dolāru visā pasaulē. Tiek ziņots, ka filmas uzņemšana sāksies nākamgad, pēc tam, kad Hadida un viņa studija Davis Films pabeigs filmēt Resident Evil: Afterlife ar Millu Jovoviču galvenajā lomā.

Tātad - negaidām filmu uz 2010. gadu, bet gan, prognozēju, uz ~2011. gadu - ja reiz nākamgad tikai uzsāk filmēšanu. Un varbūt varu iepriecināt tos, kuri nebija sajūsmā par to, ka 2006. gada filma visnotaļ eksperimentēja ar pašinterpretāciju, t.i., bija visnotaļ tālu no spēļu satura. Lieta tāda - ir pieejams oriģinālais Silent Hill 2004. gada scenārijs, kurš ir krietni tuvāks spēlēm. Vai tas ir labi? Nezinu gan, man tas nebūt netraucē, taču traucē tiem, kuri cepjas par to, ka cross-media saturs nav ar pārspiedienu proporcijās 1:1.

Tad nu, lūk, spēļu saturam tuvāks scenārijs brīvai lejuplādei un lasīšanai (iz Silent Hill Heaven foruma): http://www.mypdfscripts.com/screenplays/silent-hill

Es te tā domāju – va vellos, esmu Horror fans. Nē, par to īstenībā nedomāju, tā ir pašsaprotama lieta. Lieta tāda – derētu noskatīties Padomju šausmu filmu skolas paraugus, ne? Nu, par paraugiem varbūt arī varētu nerunāt, ņemto vērā to, ka IMDb izsniedz mums tikai 8 filmas, kuru skaitā ir arī viena no Latvijas PSR. T.i., Padomju savienībai nebija pietiekami daudz pieredzes, lai varētu teikt, ka šiem ir bijusi sava īpašā Horror skola ar īpašajām kinematogrāfijas tradīcijām un tematiku. Var jau būt, ka kļūdos – to nu es zināšu tikai pēc šo filmu noskatīšanās. Īstenībā - ja būtu man visaptverošas zināšanas par šī gala kino… – esmu novērojis, ka Tarkovskim nedaudz piemīt daži šausmu elementi, kuri sevišķi redzami iekš Solaris. Šādā atšķaidītā kontekstā varbūt arī varētu runāt par PSRS Horror tradīcijām. T.i., varbūt tādas būtu sazīmējamas? Tātad: ( Here be movies )

Oh, my – cik labs kino! Ar kuru galu lai sāk? Ar sociālo satīru? Varbūt ar militārismu? Varbūt ar tiem filmas elementiem, kuri ir kopīgi ar manu all-time favorīte universu vārdā Silent Hill? Varbūt vienkārši sākt ar miglu? Varbūt ar spēcīgo tēlu aprakstīšanu? Hmmm, varbūt uzreiz ķerties klāt pie piesātināti tumšās, taču reizē arī savādi maigās atmosfēras, kura iemieso mistēriju, dekadenci un šausmas? Nudien, nezinu!
Sākšu jau laikam ar to, ar ko šī filma man šķita ļoti pievilcīga esam. Pirmkārt – Stīvena Kinga darba „Mist” ekranizējums. Uzreiz jāsaka - filma veido noslēgtu universu sevī, līdz ar to grāmatas zinātājiem nevajadzētu rasties īpašām problēmām ar ekranizāciju, ja vien šiem nebūs kārtējā cemme par to, ka nav piepildīti viņu slapjie sapņi vīziju kalni un pašizsfantazētās ainas, kas faktiski nav reāli. Man kā kino cienītājam, skatoties filmu ne mirkli nešķita, ka tā sniedzas ārpus savas būtības/rāmja, nesajutu, ka tā spiež uz oriģināldarbu (noveli) vai kādu cita mēdija darbu, lai šo filmu izprastu (Bunell). Tātad, ir noslēgts universs, kura beigas ir ar to gardo neatrisinātā noslēpuma garšu, kas allaž vandās galvā un liek domāt: „kas īsti notika?”
Otrkārt – filma sevī apvieno vairākus žanrus un ir gards to salikums jeb kokteilis – ir mums gan drāma, gan Horror, gan Mystery, gan Fantasy, gan katastrofu filma. Vismaz 5 episki stingri žanri, uz kuru pamata būvēts Kinga stāsta vizuālais izpildījums, pie kura piestrādājis arī Kings. Kokteilis, kuram piemīt potenciāls apmierināt plašu nopietna kino cienītāju pulku. Bet visvairāk mani, protams, priecē šī filmas bezkaunīgā uzdrīkstēšanās būt tik solīdi atmosfēriskai un baisai starp rindām – gluži kā necaursitamā Silent Hill atmosfēra. Arī šeit ir migla, kas vien jau spēlējas ar filmas saturu un angļu vārdu „Mystery”; migla, kas pārņem pasauli un ierasto idilli nomaina pret neiedomājamām un izcili radītām šausmām, kuras struktūras ziņā ir gan ļoti J-Horroriskas, gan arī ASV-Horroriskas, taču ar to īpašo Kinga šausmu izpratni, kas Holivudas Horror kino skolai piešķir kaut kādu zināmu vērtību – pat intelektuālu un estētisku vērtību. ( Scene 35 )

O, nu gan laiki pienākuši – rakstu un priecājos par First Person Shooter spēlīti. Nē, nekas tāds pret šo žanru nav – beigu galā Doom, Quake, Duke Nukem sērijas ir lieliskas spēles. Iebildumi man ir pret šim žanram raksturīgo satura vakuumu – tiesa, stāsts un kāda dziļāka jēga šīm spēlēm it kā nebūtu arī nepieciešama, jo žanrs jau iz saviem sākumiem spiež tīri uz game-play prieku (Doom un stāsts? Ka tik ne ar! Vai spēle tamdēļ bija slikta? Nebūt ne!) – prieku šķaidīt smadzenes un prieku brīvi vazāties pa spēles pasauli, priecāties par tās (cerams) brīvi aplūkojamo estētiku. Taču ar Darkwatch ir nedaudz citādi – jā, saknē tas ir kārtīgs FPS ar vesternos ierasto ieroču daudzumu, un ar šo aspektu viss ir kā tam jābūt iekš FPS.
Taču šī spēle ir tālu no žanra ierastības un tā defaultās paredzamības – Darkwatch pieliek klāt kaudzi Steampunk (ņam, ņam) un Horror estētikas, un pat nedaudz stāstu - radot pasauli, kura man nedaudz asociējas ar Lukjaņenko sardzes sērijas darbiem, precīzāk – filmām. Jau pats nosaukums suģestē ko līdzīgu un filmu/spēles nosaukumam pievienojas daļa settinga – vampīri un to spēja skatīt pasauli caur citādu redzes opciju – Blood Vision – neliels zoom efekts un sarkans ekrāns, rotāts ar pulsējošiem, sarkaniem asinsvadiem un blur efektu. Pielietošanas mērķis – redzēt savācamos un nošaujamos, kuri izceļas iekš Blood Vision – izcils game-play elements, kas izpaužas kā neliels snaipermodes efekts, taču spēlē ir arī vienkārši optiskās – vesternsteampunk iedvesmotās - snaiperšautenes! Vēl šīs spēles dizaina estētika asociējas ar tādiem meistardarbiem kā filmu Wild Wild West (1999 - Sci-Fi + Steampunk + humorisko vērtību dēļ), filmu Westworld (1973 - nedaudz settinga), Twisted Metal videospēļu sērijas (viens variants iekš Darkwatch + Army Of Darkness (1992) filma šī paša apsvēruma dēļ), Van Helsing filmas (2004 – tēls un misija). Apmēram no šāda izklaides insdustrijas produktu klāsta var izveidot aptuvenu Darkwatch fotorobotu – skaidrība ko sagaidīt no spēles vismaz ir ieskicēta. ( Let's mount up! )