Diapozitīvs

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Detektīv/piedzīvojumu/mistērijas žanra grāmata, kura tīņa gados (ap 14) man šķita tik ļoti saistoša esam, ka vairākkārt tika ņemta no bibliotēkas un pārlasīta. Pagājuši gadi 13 un vēlreiz paņēmu grāmatu rokās, un varu piedāvāt savu artavu grāmatas novērtēšanā:

Salīdzinot ar atmiņām no saviem šī darba glorificēšanas laikiem, tā šķita saturā daudz naivāka un, runājot Štāla vārdiem, pliekana - pat līdz līmenim, kad, nedaudz vīlies, noliku to nost uz mēnesi, varbūt diviem. Taču aizvakar sagribēju detektīvpiedzīvojumus un nolēmu dot tai vēl vienu iespēju - un nostrādāja. Atkal tiku ierauts latviešu privātdetektīvu dēkās, šķetinot gana samežģītu, noslēpumainu un tumšu lietu. Beigu galā, ja iemetam iekšējam policistam - kuram nepatīk panaivi mēģinājumi barot ar sazvērestības teorijām un prastu biblisko sātanismu un bibliskajām patiesībām Dena Brauna gaumē - kārtīgi pa galvu ar lielisku pusķieģeli vai diviem, bez viņa klātbūtnes grāmata uzreiz šķiet baudāmāka un varam šo savā ziņā klišejisko un naivo grāmatas daļu baudīt iz tēlu pozīcijām: attiecīgo tēlu pārliecības, pasaules uztveres, redzējumi un skatījumi uz lietām.( ... tālāk ... )

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )

Nespēju vairs nociesties līdz bradājumā nospraustā objekta apskatīšanai un nenoteiktā kārtībā mēģināju saaicināt līdzdalībnieku šīs bijušās privātās klīnikas izbradāšanai. Pēc kādas stundas biju sadabūjis un bijām ceļā, un galapunktā mūs sagaidīja pasaku ilustrācijas cienīgs skats – priežu sila ieskauta četrstāvu Art Nouveau stila ēka ezera krastā, pamesta un tukša – un par laimi arī demolantu pamesta – ko tādu bieži nenākas redzēt, par ko, iespējams, jāpateicas vietai, kura objektu glābusi, - viegli paskriet garām, neduras acīs. Veicot perimetra apgaitu, novēroju - lielais vairums logu rūtis bija savās cieņpilnajās vietās, tāpat arī pārējā ēkas apdare. Pagrabos valdīja vidējas gaitas dekadences klātesība un tīkamais, vēsais gaiss, kas kontrastēja ar ārā valdošo siltumu un uzrunāja apmeklētāju ne tikai ar gaisa vēsumu, bet arī ar ievadu objektā – tajā esošo priekšmetu un arhitektūras elementu klāstā. Turpinot izpēti, ar smaidu uz lūpām konstatēju - ekskrementu jebšu kaciņu smaciņa sastādīja 0% no elpojamā gaisa sastāva, tā vietā – allaž tīkamās pagraba, saules sildīto apartamentu un medikamentu molekulas, kuras kutināja manus bradājumfetišu receptorus. Iekštelpas veidoja augstie griesti, sanatoriju laikos labi izjustās un iegaumētās arhitektūras īpatnības (šajā nebija būts, bet daudzās bija kopīgi arhitektūras elementi), samērā šaurie koridori un pre/post padomju atmosfēra ar aktuālajā komunismā ievazāto importa elementu, kas radīja atmosfēru, kādu šādās vietās/iestādēs pazīstu kopš bērnības. Visapkārt – liecības par objekta būtību, galvenokārt importa (vācu) valodā noformētās „Baltikum-Hilfe” (tagad Sv. Jāņa palīdzība, vadoties pēc kopīgā logotipa) humanitārās palīdzības paciņu veidolā – ēdmaņu un medikamentu iepakojums, tā pārpalikumi. Lai neizplūstu garos un teiksmainos telpu aprakstos – mīļā labā slinkuma (lasītāja) labad, reducēsim aprakstu līdz šādai koncepcijai: pēc lieliskā bradājuma, veicot mikropētniecību internetā, konstatēju turpmāk aprakstīto. ( ... tālāk ... )