Diapozitīvs

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Vai tas ir tikai slikts sapnis vai nakts murgi, vai arī paranormāls sapnis? Varbūt psihiskas slimības veicinātas ilūzijas vai "vienkārši" - pārdabisks un gandrīz nemateriāls ļaunums Fredija veidolā, kurš pie miesas un spēka tiek tikai ar cilvēku murgu palīdzību, kuri viņu baro ar savām bailēm tieši kā Lietuvēnu!?
Es spiestu uz pēdējo versiju, apvienojot to ar līdz filmas radīšanai un mūsdienām zināmo par tādu cilvēka miega paškontroles spēju kā Lucid Dreaming jebšu apzinātā sapņošana, jeb kontrolētie sapņi. Taču šeit kontroli dala gan Fredijs, gan sapņotāji, pamīšus apmainoties ar kontroles paketi.
Jāsaka, ka filma ir kvalitatīva ASV parauga Horror/Fantasy filma, kura paņem gan ar savu sapņu pasaules, gan ar "realitātes" stāstiem, kuri savijas. Realitāti lieku pēdiņās, jo iekš apzinātās sapņošanas cilvēks var neapzināties savu nomodā esamību un, ja neveic tā saukto reality check, viņš var pastrādāt dažādas muļķības, piemēram, iziet pa logu, pa savu virtuālo taciņu, ceļā uz, teiksim, pamestu budistu templi, realitātē nonākot uz asfalta saplēstā, asiņainā veidolā. Un ne tikai šis stāsts ir skaists. Patiesību sakot, kino veidolā tas ir daudz skaistāks, - veidotāji ir lieliski piepratuši savu arodu un no filmas 1984. gada tiek izstarots vecums. Nevis tas, kuru daudzi mūsdienu Homo Sapiens - "Sapiens" nīst un nespēj baudīt, apvainojot novecojušos specefektus, bet tas, kurš rada filmas atmosfēru! Filmā ir iestrādāta ne tikai astoņdesmito gadu šausmu filmu radīšanas tehnika, bet arī kas netveramāks: astoņdesmito mūzikas Ambientizētie paterni, dekādei raksturīgās spēles ar gaismām un kopējo filmas settingu - vientuļas savrupmājas un mistiskās šausmas. Astoņdesmito sajūta ir viens no filmas elementiem. ( One, two, Freddy's coming for you )

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )

Manuprāt, ikvienam kino skatītājam ir skaidri zināma termina „remake” definīcija. Ja ne, atkārtosim: „Remake is a creation that is created again or anew”(viena no lakoniskākajām definīcijām). Saviem vārdiem - rimeiks ir jau eksistējošas lietas radīšana, kopējot eksistējošās lietas elementus, un saturu - ar mērķi (šeit jau sākas izpratnes dažādības un problēmas) vecajam piešķirt modernus elementus, dažkārt bagātinot saturu ar jaunpieliktiem elementiem. Citiem vārdiem to varētu saukt par konsolidācijas (termina juridiskajā izpratnē – apvienot abus radīšanas laikus/radījumus, aizstājot par nederīgiem uzskatītus elementus ar jauniem – moderniem un darbotiesspējīgiem) mēģinājumu. Konsolidācija – vieni varētu teikt, ka tieši šis ir mērķis, taču es uzstāšu uz ko citu – acīm redzama komercija. Kādi ir apsvērumi? ( ... tālāk ... )

Kino par pasaules sliktāko režisoru (?) Edward D. Wood Jr., kurš spārda gan ar savu stāstu, gan ar stilistiku - tā ne tikai stāsta par laiku pirms vairākām dekādēm, bet arī atdarina to laiku kinematogrāfiju (klasiski slīdoša kadru maiņa, butaforijas, u.tml.), šausmu izklaidi un romantiku, piedāvājot vairākus reanimētus izcilus tēlus, tādus kā Dracula, veco kinematogrāfiju (kā tēlu), Vampiria sievišķi - groteski pavedinošo, gaumīgi estētisko, sevis parodējošo dāmu, kā arī daudzus citus vārdus iz kino vēstures. Rezultāts: šausmu filmu sākumskola, gaumīgi kombinēta ar Holivudas pašironiju, Tim Burton romantiski drūmo jebšu groteski-barokaini-gotisko filmēšanas stilu (pareizāk sakot - rezultātu), komēdiju, satīru un drāmu. Taču visvairāk man patika filmā iemiesotā Horror klasika - Dracula aktiera atveidotājs un tā dialogi gan par, gan ārpus tēmas, vienkārši spārda pakaļu bez mitas! Ed Wood laikā tiek atspoguļota daļa no režisora dzīves un filmas Plan 9 from Outer Space (1959) tapšanas process.
Pēc filmas noskatīšanās ir tikai daži, taču ļoti spēcīgi secinājumi. Vienu var ietērpt iekš slēptajiem smailijiem iz draugiem.lv, attiecinot tos pret Vampiria tēlu; otrs - rodas pamatīgs stimuls un kāre pēc šausmu filmu klasikas - tās, kurā valdīja Dracula, Wolfman, Frankenstein, Vampiria...

8/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=51U0f4VKXIg

Ir visnotaļ bezjēdzīgi tā ņemt un mēģināt apskatīt tāda režisora darbus kā Linčs, jo pārāk daudz dažādās jēgās un virzienos var rakt, tā arī pasakot to pašu, vai to pašu neko - brīva vieta jūsu interpretācijām, gara un simbolu lidojumam, to atšifrēšanai un vizuāli audiālām baudām. Taču jēga ir - runāt par labu kino ar sarežģīti struktūru tā centrā, lai gan daudzi šī gala kino sauc par slimas, kaķēnu māti apēdušas kucītes murgiem - tā nu tas varētu būt, ja skatītājs nav sagatavojies atbrīvoties no iekšējās prāta kontroles/aizmirst prātu, sapratu, loģiku un šo būšanu cenzūru, un ļauties notiekošā ietekmei dziļākā sevis būtībā.
Taču varu mēģināt - filmas raksturelementi tā kā būtu: ahronoloģija, mistērija, sirreālisma elementi, Horror, romantiska drāma, trilleris, shitload of mindfuck, kā arī Linča kinematogrāfijas īpašais rokraksts, par kuru neņemšos daudz spriest, jo pārlieku stipri par maz esmu saskāries ar viņa filmām (šī būt pirmā).
Šo kino, kā jau sirreālām un sarežģītām filmām pieklājas, ieteicams baudīt gan ar prātu, gan (un tieši vairāk) ar dvēseli un sajūtām - ja jēgu definējošie un skaidrojošie simboli un notikumu ķēde, tās pavedieni un posmi netiks atrasti un galvā būs pulku caurumi no maindfaka (kas ir vēl viena sirreālā kino priekšrocība), paliks bauda dvēselei, kuru sniedz Linča filmtaisīšanas savādais un mistēriskais, šausminošais, dažkārt pat ļoti šausminošais rokraksts, kas spējīgs radīt kapitālu un dažviet grotesku atmosfēru. Un ja būs vēlēšanās - loģikas paliekas filmā varēs meklēt un atrast nākamajās skatīšanās reizēs.

8/10 par Horror elementiem (sevišķi beigu daļā), stāsta sarežģītību un tā salīdzinošo daudzveidību, romantiskajām ainām un abstrakcionismu. Filma i prātam, i dvēselei.

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )