Diapozitīvs

Oh, my – cik labs kino! Ar kuru galu lai sāk? Ar sociālo satīru? Varbūt ar militārismu? Varbūt ar tiem filmas elementiem, kuri ir kopīgi ar manu all-time favorīte universu vārdā Silent Hill? Varbūt vienkārši sākt ar miglu? Varbūt ar spēcīgo tēlu aprakstīšanu? Hmmm, varbūt uzreiz ķerties klāt pie piesātināti tumšās, taču reizē arī savādi maigās atmosfēras, kura iemieso mistēriju, dekadenci un šausmas? Nudien, nezinu!
Sākšu jau laikam ar to, ar ko šī filma man šķita ļoti pievilcīga esam. Pirmkārt – Stīvena Kinga darba „Mist” ekranizējums. Uzreiz jāsaka - filma veido noslēgtu universu sevī, līdz ar to grāmatas zinātājiem nevajadzētu rasties īpašām problēmām ar ekranizāciju, ja vien šiem nebūs kārtējā cemme par to, ka nav piepildīti viņu slapjie sapņi vīziju kalni un pašizsfantazētās ainas, kas faktiski nav reāli. Man kā kino cienītājam, skatoties filmu ne mirkli nešķita, ka tā sniedzas ārpus savas būtības/rāmja, nesajutu, ka tā spiež uz oriģināldarbu (noveli) vai kādu cita mēdija darbu, lai šo filmu izprastu (Bunell). Tātad, ir noslēgts universs, kura beigas ir ar to gardo neatrisinātā noslēpuma garšu, kas allaž vandās galvā un liek domāt: „kas īsti notika?”
Otrkārt – filma sevī apvieno vairākus žanrus un ir gards to salikums jeb kokteilis – ir mums gan drāma, gan Horror, gan Mystery, gan Fantasy, gan katastrofu filma. Vismaz 5 episki stingri žanri, uz kuru pamata būvēts Kinga stāsta vizuālais izpildījums, pie kura piestrādājis arī Kings. Kokteilis, kuram piemīt potenciāls apmierināt plašu nopietna kino cienītāju pulku. Bet visvairāk mani, protams, priecē šī filmas bezkaunīgā uzdrīkstēšanās būt tik solīdi atmosfēriskai un baisai starp rindām – gluži kā necaursitamā Silent Hill atmosfēra. Arī šeit ir migla, kas vien jau spēlējas ar filmas saturu un angļu vārdu „Mystery”; migla, kas pārņem pasauli un ierasto idilli nomaina pret neiedomājamām un izcili radītām šausmām, kuras struktūras ziņā ir gan ļoti J-Horroriskas, gan arī ASV-Horroriskas, taču ar to īpašo Kinga šausmu izpratni, kas Holivudas Horror kino skolai piešķir kaut kādu zināmu vērtību – pat intelektuālu un estētisku vērtību. ( Scene 35 )

O, nu gan laiki pienākuši – rakstu un priecājos par First Person Shooter spēlīti. Nē, nekas tāds pret šo žanru nav – beigu galā Doom, Quake, Duke Nukem sērijas ir lieliskas spēles. Iebildumi man ir pret šim žanram raksturīgo satura vakuumu – tiesa, stāsts un kāda dziļāka jēga šīm spēlēm it kā nebūtu arī nepieciešama, jo žanrs jau iz saviem sākumiem spiež tīri uz game-play prieku (Doom un stāsts? Ka tik ne ar! Vai spēle tamdēļ bija slikta? Nebūt ne!) – prieku šķaidīt smadzenes un prieku brīvi vazāties pa spēles pasauli, priecāties par tās (cerams) brīvi aplūkojamo estētiku. Taču ar Darkwatch ir nedaudz citādi – jā, saknē tas ir kārtīgs FPS ar vesternos ierasto ieroču daudzumu, un ar šo aspektu viss ir kā tam jābūt iekš FPS.
Taču šī spēle ir tālu no žanra ierastības un tā defaultās paredzamības – Darkwatch pieliek klāt kaudzi Steampunk (ņam, ņam) un Horror estētikas, un pat nedaudz stāstu - radot pasauli, kura man nedaudz asociējas ar Lukjaņenko sardzes sērijas darbiem, precīzāk – filmām. Jau pats nosaukums suģestē ko līdzīgu un filmu/spēles nosaukumam pievienojas daļa settinga – vampīri un to spēja skatīt pasauli caur citādu redzes opciju – Blood Vision – neliels zoom efekts un sarkans ekrāns, rotāts ar pulsējošiem, sarkaniem asinsvadiem un blur efektu. Pielietošanas mērķis – redzēt savācamos un nošaujamos, kuri izceļas iekš Blood Vision – izcils game-play elements, kas izpaužas kā neliels snaipermodes efekts, taču spēlē ir arī vienkārši optiskās – vesternsteampunk iedvesmotās - snaiperšautenes! Vēl šīs spēles dizaina estētika asociējas ar tādiem meistardarbiem kā filmu Wild Wild West (1999 - Sci-Fi + Steampunk + humorisko vērtību dēļ), filmu Westworld (1973 - nedaudz settinga), Twisted Metal videospēļu sērijas (viens variants iekš Darkwatch + Army Of Darkness (1992) filma šī paša apsvēruma dēļ), Van Helsing filmas (2004 – tēls un misija). Apmēram no šāda izklaides insdustrijas produktu klāsta var izveidot aptuvenu Darkwatch fotorobotu – skaidrība ko sagaidīt no spēles vismaz ir ieskicēta. ( Let's mount up! )

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

Šāds iedalījums noteikti, ka ir tendēts uz aplamību pusi un aplamības rodas leņķī, no kura skatās uz šo ļoti cienījamo mūzikas žanru. Ja skatāmies iz tāda cilvēka pozīcijām, kurš nezina vairāk par radio repertuāru - baiss būs pat Karl Sanders, Robert Rich un Arcana. Bet, ja esam iekš šī mūzikas žanra, cienām tā atvēsinošo, baiso un izolējošo dabu, Lustmord un citi spēcīgi Dark Ambient mūziķi ir labs audiospilvens pirms gulētiešanas. Lai nu kā - pagaidām esmu uzdūries šādām Dark Ambient bandām, kuras atzīstu par baisām esam:

- Enemite - Ķīniešu Dark Ambient - ceļojums tumšās Āzijas skaņās;
- Amaka Hahina - nepieradināti, netīri un tumši;
- Karjalan Sissit - Martial/Death Industrial/Dark Ambient/Orchestral žanru pārstāvis - rada visnotaļ SHīgas un izteikti lieliskas skaņu pasāžas bez melanholijas piedevas - ūberlaba manta;
- Dead Man's Hill - Death industrial/Martial/Ambient - ļoti atgādina Legacy Of Kain videospēļu sērijas OST;
- Akira Yamaoka darbi pie Silent Hill videospēļu sērijas;
- Fatal Frame videospēļu sērijas OST - obligāti ņemama manta;
- Quake I OST, kurā Trent Reznor (NIN) darbi, ieturēti baisa minimālisma gaumē;
- Broken Notes - mūziķu apvienība, kura spēlējās SH gaumē, remiksējot un darinot savus darbus;
- Sui Generis Umbra - gabals Comayhem ir iznīcinoši baiss;
- Lustmord - komentārus? Viens no žanra pamatlicējiem - ārkārtīgi tumšs, baudāms - sevišķi albums Stalker. Arī tā agrīnajā formātā kā Isolrubin BK;
- The Axis Of Perdition albums Urfe - baisa audiogrāmata ar kaudzi Dark Ambient un nedaudz Black Metal (~2 dziesmās).

Protams, nepretendēju uz labāko bandu izlasi - šis ir subjektīvs skatījums uz tēmu, kuras antišaurpierībai ir tiešs sakars ar to, ko esmu baudījis. Tamdēļ lūk, saruna par tēmu: http://www.last.fm/group/Dark+Ambient/forum/11980/_/482406

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )

Vazājoties pa PSRS gala Aukstā kara ēras mantojuma telpām, var mēģināt iztēloties sevi dzīvojam kādā PSRS patvertnē - sevišķi, ja esi lasījis kādu no Civilās aizsardzības grāmatiņām. Ja ne - lielākajās patvertnēs ir arī izvietoti informatīvi plakāti ar nepieciešamāko informāciju. Bet kā ir (bija) ar otrā gala Aukstā kara politiku? PSRS sargājās no ASV, savukārt ASV no PSRS, loģiski. Un par ASV patvertņu būšanām var paskatīties šajā Aukstā kara ēras ASV dokumentālajā filmā par to, kā un ko darīt, ja rodas nepieciešamība izmantot patvertnes. ( Nuk'em )

Šī ir viena ellīgi laba un baisa mūzika - un tieši baisums ir tas, kas piesaista. Klausoties šīs izcilās dāmas audio ierakstus, pārņem psihotiskas un teju instinktīvas bailes, taču reizē arī dievinājums un apbrīna par sasniegto audiālo pasauli. Bet tas tā ir ne visās dziesmās - ir šai arī tradicionālākas gōtdziesmas iz Darkwave gala.

Taču kompozīcija Comayhem un tās klips - tas man lika iepazīt viņas daiļradi un par vilšanos var aizmirst!
http://www.youtube.com/watch?v=lxR-VaDBcHE

Līdzīgi ir ar kompozīciju Psychomachia. Creepy ^^

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )