Diapozitīvs - Digitālais noniecinājums

TLDR: digitālais iznīcina cilvēku dekādēm koptās prasmes. Progress bieži ir regress ērtuma vārdā un zemāk ir to iztirzājošs prātuļojums.

Filmas fotogrāfija nebija un nav imūna pret satura manipulācijām, taču rediģēšana tādā kvalitātes līmenī, kas pārliecinātu skatītāju par attēlā redzamo - prasīja smalkus spečukus un speciālas profesionālās ietaises. Augsti kvalificēts retušas darbs ar oriģinālajiem negatīviem milzu palielinājumā - jāsalāgo toņi, pustoņi, astotdaļtoņi, ar roku jāuzzīmē tur neesošs un jāprot to izdarīt fotoreālistiski. Montāža un kolāža. Ļoti augsts ieejas slieksnis - random cilvēks pāri netiek.
Pārādījās fotošops, tas atvēra durvis vieglai manipulācijai. Viens no tehnoloģijas pretargumentiem - tagad visi var visu notēlot, vajagzīgs tik jauns kompis un jaunā programmas versija. Visu tavā vietā izdarīs programma, tev jābūt tikai idejai un bik zināšanām, kur ko klikot. Neko no oriģinālā faila sapist īsti nevar - zemāk kvalificēts darbs, jo jebkurš var nospiest pogu. Ieejas slieksnis jau krietni zemāk nolaidies. Mazliet vēlāk vēsturē - fotošops ar MI un mazliet vēl vēlāk - MI, kas pats taisa bildes uz sazagto bilžu rēķina. Pastāsti botam, ko gribi un voilla - slieksnis ir ar teju negatīvu vērtību. Ne te vairs ticamības, ne meistarības aspekti.
Fotogrāfija devalvēta, vairs pat īsti netiek drukāta. Viss dzimst un mirst interneta tumšajos kambaros. Ja kaut kas tiek drukāts, tad biežāk ar inkjet printeriem, kas prasa perfektu skatīšanās leņķi, lai pustoņi nesāktu vietām apgriezties par negatīviem, radot dīvainus vizuālos efektus, kurus analogā drukāšanas metode sudraba daļiņu fotopapīrā nekad neradītu... Ne viss jaunais ir labāks par veco un kaut kur vajadzētu beigties apziņai, ka ērtībai jāuzvar.

Līdzīgi arī ar mūziku, manuprāt.

Kad tavs arods ir ņemties gan teorētiski, gan praktiski gar fizisku materiālu un tā ierobežojumiem, tas uzreiz pieprasa nesalīdzināmi augstāku prasmju un disciplīnas līmeni. Kad tehnoloģija šķietami šo pratību atceļ, rezultāts ir tieši tāds, kādu varētu sagaidīt - reti kaut kas ir fiziska ieraksta vērts, nav pat īsti radīts dvēseles ņurcīšanai, bet gan tūlītējam patēriņam un nāvei interneta tumšajos kambaros. Un tad vidi sāk piesārņot MI radīti savārstījumi ar vēl sliktāku skaņu un saturu...
Plates šim ir labs indikators.
Plates digitālajā mūzikas radīšanas procesā ļoti atspoguļo šo prasmju līmeņa krišanos, cilvēkiem tās radot ar totālu paļaušanos uz digitālo haļavu, nevis savām ausīm un profesionālu darbu. Pirms digitālā mūzikas radīšanas ceļa nebija iespējams, ka dzirdēsi savādi zāģējošas augšas mūzikā nepietiekama sampling rate dēļ. Bet tagad - reti, kura plate ir ar bāreņasardzidrām augšām, jo studijas oriģināls bieži vien ir digitālāis formāts, kas pietiekami bieži nepieraksta notiekošo, tādējādi radot robus audio signāla augšu pierakstā, kas izklausās pēc birstoša stikla uz smiltīm klātas tērauda plāksnes - pretīgi, griež un cērt ausīs, neatbilst realitātei, kurā esam bijuši gana bieži, lai zinātu perfekti, kā jāizklausās bungu šķīvīšiem un sievietes balss samtainajiem šņāceņiem. Kā zīda audums pret rīta sauli, nekādi ne asāk.
Bet ļoti bieži ir asi un slikti, jo nevienam ar savām ausīm kaut kā neienāca prātā nočekot, vai uz minimumu vērstā matemātika izpildās dabā...

Un no tā nākas secināt ko?
Ka digitālā apstrāde vairāk tolerē huiņu un nepārtraukti laiž kvalitātes latiņu arvien zemāk. Un, kad šo zemās kvalitātes darbu līkrocīši padod uz plašu rūpnīcu - perfekti dzirdēsi, kāpēc cilvēki zākā digitālo apstrādi un apraud aizgājušo tīro analogo ceļu - progress ņēma un sapisa augsto kvalitātes latiņu jeb Fidelity.

Raudāšana par aizgājušo dzirdama sevišķi skaidri, kad sastopies ar realitāti:
- digitālie avoti visbiežāk tiek taisīti dinamiski plakani, lai gan spēj tik daudz, ko vairāk un labāk. Iespiežot šādu plakanu mūziku platē tūdaļ aiz plaši elpojoša ieraksta - rodas jautājums, kā to vispār un kāpēc dara?!
- digitālie avoti nepieraksta visu audio spektrā notiekošo: CD skaņu reproducē vien ar 16 bitu skaļuma intensitātes un 44kHz viļņa pieraksta biežumu, bet FLAC jau uzlabo lietas - 24 bit skaļuma vienības un 48kHz, bet ne vienmēr. Kas šis viss ir? Tie ir kompromisi: ar kādu izšķirtspēju un cik bieži mēs pierakstīsim audio notiekošo, lai ausis vairs nedzirdētu minimālā pieraksta kropļojumus. Kompaktdisks vērtību izzīda no mērījumiem laboratorijās un 2x pareizinot drošībai. FLAC iedod vairāk vietas vēl precīzākam darbam - svarīgi apstrādes posmā;
- labi taisīta plate ir agnostiska pret šo skaņas viļņa matemātisku pierakstu, jo neveido mūziku no atsevišķiem diskrētiem punktiem. Līdz ar ko - analogajos laikos plašu klausītāji klausījās kvalitatīvāku ierakstu, nekā to dod mums - digitālajām paaudzēm. Un digitālās paaudzes nemaz nezina, ka kaut ko zaudē, jo visbiežāk nav uzgājuši salīdzinājumu, kas noņemtu sadauzītās rozā brilles no acīm. Dzīvo laimīgi tonētā, bet prastu ērtību dēļ saplēstā pasaulē un nezina labāk...

Un tad rodas situācijas, ka pret digitālo plakanumu, kas bieži izriet no Loudness Wars, zāles ir analogs medijs, kas šādi māsterotu audio nepavilktu un izmestu adatu no gropes. Lai tas nenotiktu - jāsabalansē muzons, netīši to diezgan masīvi procesā uzlabojot. Jo mūzika nav tikai par to, kas skan. Mūzika ir par klusumu starp notīm, par klusuma skaļumu. Kad visu laiku brēc, brēciens ātri zaudē savu iespaidu, normalizē visu bēdīgākā virzienā. Kad kliedz reti, bet trāpīgi - satrūkstas visa miesa un paliek lieta atmiņā!
Un tad rodas situācijas, ka pret digitālo augšu haļavu, māksliniekiem nonākot līdz plašu pasūtījumam, ir jātaisa jauns albuma māsteris, kas vispilnīgāk izmantotu vinila ierobežojumus, procesā jau atkal masīvi uzlabojot skaņu, saliekot visu dinamiku un sampling rate pa plauktiņiem. Digitālais process nav slikts. Tas ir izcils, kad pie tā strādā izglītoti cilvēki ar taisnām rokām. Reizē un kā jau minēts - digitālā haļava iznīcina vakardienas koptās prasmes un šādi spečuki šķiet, ka paliek arvien mazāk.

Jo kā gan var slavēt darbus ierakstos, kas rēķināti uz apmāna minimumu (kompaktdiska 16 bit un 44kHz) un rezultātā bieži skan ievērojami kropli? Man plauktā ir plates, kas skan tieši tikpat slikti kā to kompaktdisku versijas. Man plauktā ir plates, kas skan labāk par disku un FLAC. Ja grib, tad, redz var! Bet, ja kādreiz augšu kroplis bija kas nedzirdēts, tad tagad - teju retums ir baigi tīras augšas. Un, ja ir, tad visbiežāk tās sasptopu tieši platēs! Sevišķi tajās, kas izdotas pirms digitālā slopifikatora izgudrošanas. Loģiski - ja tēmē uz apmāna minimumu, tad minimumu tikai arī sasniegsi. Un straumēšanas servisi cik gadus minimuma minimumu piedāvā un saucas par mūzikas platformām? Ehhhh.


Līdz ar ko nākas secināt, ka digitāls ir nenovēršami slopa eneibleris, kas cilvēcei par labu nenāk. Analogs ir zāles pret šo cūkošanos.
Analogs audzē cilvēka prasmes, bet digitāls - tās izsūc un nogrūž uzņēmēju serveros, tik sūcot no sabiedrības labumu, pretim dodot brīvības un pārpilnības sajūtu. Brīvība ar ierobežojumiem, saki? Neierobežots slopa daudzums un kvalitātes krišanās kopumā? Aaha, tieši tā! Un šķiet, ka cilvēki to bik kaut kur saprot - cik tad ilgi var ciest to digitālo tukšuma brāķi, kvalitātes latiņu podā nolaidēju? Un daļa sabiedrības paņem filmas fočiku, paņem plašu atskaņotāju, nomaina "vied"tālruni pret vienkāršu, bez aplikācijām...


P.S.
Tikmēr man galīgi nav priecīgi ap sirdi, ka Ingaru no Sovvaļnīka ar cietu seju informēju, ka viņa lolotā plate ir brāķis, ka augšas - it sevišķi Crash šķīvis, skan vienkārši pēc bleķa miskastes viesuļvētrā. Un Ingaram to nav priecīgi klausīties - cilvēks ir samaksājis, bet izdarītais darbs, kuru veicis ķipa Latvijas top inženieris, ir smags brāķis. Tikpat slikti, cik diskā, tikpat slikti FLACā un platē - izdarīju mājasdarbu un iepriku visas albuma versijas, lai godīgi saskatītu, kur sākusies problēma. Nekāda darba goda labā studijā? Tikai slopiņa tiražēšana dažādos formātos?!
Ieteicu šim nākamreiz ziemeļniekus pakustināt - Dan Swano, piemēram, mūsu bandai vai divām uztaisījis labu plati vai divas. Sovvaļnīkam iegrieza gan jau "garāžā" tapināta "māstera" kvalitātes jautājums, bet nu - mūzikas industrija kam domāta, ja ne šādu brāķu novēršanai? Vai tā ir tikai garāžas amatieru ceptā izplatītājs/piķa nokāsējs, vai tomēr tur jābūt profiņiem, kas mūziķiem palīdzētu godam noiet fiziska materiāla radīšanas ceļu? Ej nu sazini, kāds ir tās šodienas mērķis.
Bet pārāk bieži manis nopirktās plates cieš no līdzīgas simptomātikas, kuras avots ir digitālā ceļā radīts slopiņš. Nav forši.

P.P.S.
Pērkot albumus, Bandcamp var pašpikot digitālās versijas cipariņus. Ja FLAC dod 24/48, tad, visticamāk, problēmas augšās arī plates versijā būs krietni mazākas vai nekādas, jo pašā sākumā jau šauj pāri CD standartam. Ja banda tur piedāvā tikai 16/41 FLAC, značit CD mērķis ir bijis augstākais levelis, uz ko studijā tēmēts: jau diezgan riskē izdot 30+ EUR par brāķi jeb matemātiku, kas knapi apmierina mūzikas gardēža prasības un bieži dabā iemieso minētās augšu problēmas. Un, tā kā augšas kompaktdiskos nav pierakstītas perfekti vai arī pilna info nav jau sākotnēji tur eksistējusi izvēlētā digitālā māstera parametru dēļ (sakropļojies viss kā desmit reižu pārsaglabātā JPG failā ar augstu kompresiju...) - no šī arī izriet viss Digitālais aukstumiņš Vs Analogais siltumiņš, kas ir +- poētiski un mazapzināti apzīmētāji tieši augšu skanējumam.

Ja vien visi tēmētu uz vismaz 24/48 (vai pat 32/96 un augstāk - radīšanas un slaideru bakstīšanas posmā), tad jau sākotnēji būtu foolproof digitālais māsteris, bet...
Bet (un nez kāpēc) bieži par mērķi tiek likts 40 gadus vecas tehnoloģijas minimums, nevis nākotnei drošs maksimums. Domāšana greiza jau pamatos, jo digitālais to atļauj un nesit pa nagiem uzreiz, vai arī... Tāpēc, ka digitālā haļava iznīcina meistarus. Vai arī tāpēc, ka paši aiz sava skaļuma kariņa nedzird vairs īsti detaļas. Vai arī nepamana signālu, kas nepietiekamās māstera sākotnējās izšķirtspējas dēļ ar katru pārsaglabāšanu kompresijā iznīcinās?!... Gan jau visa kopums un pamīši. Bet standarts viennozīmīgi krities - dārgi jāmaksā par augstu brāķa iespējamību.

Novērojums balstīts paša mazajā plašu kolekcijā, kur lietas paliek atmiņā caur augstās cenas un saņemtās kvalitātes attiecību prizmu. Un ir dīvaini apzināties, ka digitālais formāts, kas spēj vairāk un precīzāk, tiek lietots, lai bieži uztaisītu brāķi, kura iemesls nav kaut kāda fiziskā analogā nesēja ierobežojumi - ka prosta ņem un veic nekvalitatīvu darbu laikā, kad instrumenti un tehnoloģija ir vispieejamākā. Bet nu, nekā dīvaina beigu galā - visu nosaka cilvēka prasmes, nevis prosta tehnoloģija. Un, ja prasmju nav, nav arī rezultāta...
Un tāpēc ir tā, kā dabā ir - eksistē brīnišķīgas plates un pretīgi kompaktdiski tajā pašā laikā, kad eksistē pretīgi taisītas plates un nevainojami kompaktdiski. Digitāls automātiski nenozīmē "advancēts" un "perfekts". Analogs uzreiz nenozīmē, ka pilns ar fona trokšņiem un slikta dinamika. Visu izsaka darbs, nevis tehnoloģija.

Analogais ir prasīgāks pret lietotāju un ražotāju. Un, kad šādi prasīgie visu saliek pa plauktiņiem kā nākas - plašu skaņa, filmas foto un kinolentas vienkārši un sasodīti lieliski spārda pa jūtiņām!


UWAGA - skaņuplates ir red pill!
Kad ausis ir pagurušas no mūzikas industrijas digitālās nolaidības pret augšām, tad ārstēšanos var veikt ar mūsu pašu Jersikas studijas izcilajām platēm - augsta darba kultūra un bieži pilnībā analoga apstrādes ķēde no A līdz Z. Un to dzird, nenormāli silda sirdi. Par Jersikas platēm tik tiešām nav žēl 40 Einārus nolocīt - cena, kuru jau GZ spiestie brāķi sāk prasīt. Ehhh. Standarts krītas, bet cenas - aug. Kad beidzot pasaule kļūs normāla, respektējoša?
Ja uzraudzības galavārds piederētu Jersikai, Music On Vinyl un Abbey Road Studios - jau dzīvotu mēs labākā pasaulē, jo, pērkot šo studiju darbus, tik tiešām jūti, kur katrs no tiem ~40EUR ir aizgājis - darbā un baudā, nevis izkūpējis gaisā kā pārturēts un sāpošs rīta pirdiens.

https://www.youtube.com/watch?v=5NOw9APLoh8