Sūrreālisms - Post a comment

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors?
Tas jau būtu tā kā par daudz. Taču, lai turpinātu uzturēties šai objektā, nākas līst sensoram sejā. Un tas nemaz nekautrējās par to – tā lampiņa nepietvīka. Miris. Vai arī nav nemaz bijis dzīvs? Kāpjot augstāk, secinu, ka zombijsensori paliek zem manis, augšstāvos to vairs nav. Bet nu, arī redzēt te īsti nav, ko. Nekā interesanta, aci piesaistoša. Vien tas, ka rociņas pašas no sevis sākušas mazliet trīcēt. Beigu galā visādi sensoriņi te, apsargāta teritorija, ierobežots laiks, vēss, mani labi redz no blakus biroja... Ar tādu kā jautrību piefiksēju šo rociņu uzvedību. Nu neko, turpināju ēkas apsekošanu. Tās rezultāts: viena bilde trešajā stāvā, otra uz jumta. Vairs tur darīt nebija ko, lasījos prom, kacinot atkal sensorus.

Ārā mani sagaidīja kāda sieviete ar jautājumu par to, ko fotografēju. Norādīju, ka šo ēku, jo hobijs tāds. Viņa minēja, lai es paskatoties iekš biznesa centra neta lapas, ka tur esot mazliet par šo ēku. Minēja arī viņa, ka tā ir Latvijā vai Baltijā pirmā dzelzsbetona celtne, un, ka to drīz restaurēšot. Interesanti!
Sakravāju mantiņas un devos pie Daugavas uzēst. Maizītes un tēju. Kad biju mazliet iekodis, devos atpakaļ biznesa centra teritorijā. Ievēroju, ka ēkā kāds ir!!! Precīzāk – uz tās jumta. He, sensori tomēr nav miruši? Vai arī tā ir sakritība? Vīrietis tur augšā bija ar virvi. Laida to pa vienu ēkas stūri lejā. Atsēja to pret jumta barjerām, līdz pazuda no mana skatiena manas virzības dēļ. Loģiskais spriedums – sasiet atsējušos maskēšanas tīklu, laižoties pakāpeniski gar fasādi uz leju. Akrobāts tāds.

Tātad – dienas laikā tur nav, ko darīt. Diennakts tumšais posms gan varētu būt interesantāks. Tad vismaz ieliņas labāk izskatītos, varētu kādu ilgo tukšās atmosfēras ekspozīciju, Vecrīgas un tiltu panorāmiņu, bailīgāk ar būtu ^^

Jā, paskatījos netā un redzēju patīkamas bildes. Tantei bija taisnība – ēka šķiet atjaunošanas vērta.
http://www.mbcentrs.lv/#/lv/par-mums/teritorijas-vesture/

Jā, skatoties uz ražošanas telpu bildēm, rodas skumja par to, ka reti (vai vispār kāds?) mūsdienu darba devējs ražošanas sfērā sniedz tik skaistus darba apstākļus - gaišs, tīrs, kruta ražojamā lieta, skaists interjers! Mjaaaau. Atvainojos, [growl]arrrrrggh![/growl]

A mana bildīte vai abas kur? Nezinu, kaut kad, kad attīstīsies. Uz lielā ekrāna, jo diapozitīvs. Pavisam vēlāk arī netijā.

Tagad gan varu doties pačučēt industriāli tendēta Dark Ambient pavadījumā ^^