Diapozitīvs

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.
 

Urban Exploration – aktivitāšu kopums, kuru raksturo dažādas to piekopšanas starta metodes jeb tehnikas, proti: nelegāla iekļūšana jeb trespassing; legāla iekļūšana teritorijā jeb tūrisms; nelegāla ieiešana teritorijā, kas nav norobežota un kuru nesargā - jeb pastaiga parkā. Ir arī dažs labs ekstrēmāks paņēmiens, t.i., iekļūšana nakts laikā, lietojot lavīšanās un klusas uzvešanās ne visai ētiskos paņēmienu - citiem vārdiem, infiltrācija. Kamēr dažs labs lieto teju tikai tos, kas nesatur nekādu riska faktoru, es nesmādēju nevienu paņēmienu. Beigu galā svarīga ir pieredze, kura gūta objektā, izteikta gan fotogrāfijās gan to gūšanas sarežģītībā, u.tml. Šādā aspektā katra no šīm metodēm sniedz savējādu pieredzi! Šoreiz, biedri, par vienu no, manuprāt, interesantākajām metodēm, kas savu spiedzes dozu pastāvīgi ievada no paša starta līdz pat finišam: trespassing.

Sanāca online sarakste ar mākslinieciski orientētu cilvēku, kas ļoti vēlējās pabūt iekš porcelāna tieši dienas laikā. Gaisma tomēr ir tas, kas veido fotogrāfijas. Ja tās nav, nav arī foto. Sarunas laikā konstatēju, ka pats no savām 3 apmeklējuma reizēm ne reizi neesmu bijis dienas laikā, kas rezultēja iekš tā, ka nav nevienas fotogrāfijas, kas atspoguļotu ražotās produkcijas klāstu, jo, redzies, trespassing ietvaros zibspuldzi un spēcīgas lukturu gaismas nav veselīgi lietot – ilgas ekspozīcijas gan var veidot cik tik uziet. Sapratu arī to, ka neesmu tur bijis ar fotokameru tipu, kuru pamatā lietoju pēdējā laikā, proti, analogo filmu kameru. Pavisam analogo. Un manuālo. Elektronika vien tik, cik eksponometrs (vai nu Selēna, vai barošanas elementa darbināts).
Turklāt sen man kārojās īstenot vienu pašnospraustu uzdevumu ar retrospektīvu dabu. T.i., manā rīcībā ir diapozitīvi, kas saglabājušies no rūpnīcas darbības laikiem. Īsi pēc to pirmreizējās apskates nodomāju, ka bezgala izcili būtu mēģināt reproducēt šajos diapozitīvos redzamās vietas! Pagrūts uzdevums, kuru sarežģī ne tikai tas fakts, ka diapozitīvos redzamais objekta interjers ir pilnībā demontēts, bet arī fakts, ka objekta teritorijā atrodas ~20 ēkas, kuras ir vidēji trīs stāvus augstas. Tā nu nepacietīgā rindiņā sakrājās vairāki iemesli iet vēlreiz. Apskaidroju dāmai situāciju ar nelegālo iekļūšanu un sarunājām, ka pievienošos ar. Norunājām agru svētdienas rītu, cerot, ka neviena tad tur nebūs...
( 1. Diena )
( 2. Diena )
 

- Rīt būs +16 grādi laukā
- Tad jau jāmauc obligāti būs bradāt!
- Kur?
- HVZ...

Pienāk +16 grādu diena un izdomāju – papīrene ezera malā būtu kak raz – industrija ļoti labi draudzējas ar vakara saules gaismu un industrija ir tieši tas, pēc kā mans UE dzinulis tiecās. Vēlāk uzzināju, ka objektā ir arī patvertnes! Yummy! Stiprai pēcpusdienas saulei spīdot, iekāpām nolādētajā, nolādēti karstajā sabiedriskajā un tīkami ripojām uz objekta pusi, cepoties saules staros un vērojot skaistās pilsētas ēkas un kā tās lēnām sarūk, sarūk, sarūk, līdz pazūd pavisam, dodot telpu mežiem un maziem ciemiņiem/viensētām. Esam pie objekta un dodamies tā teritorijā – no kaimiņu mājas skan tusovkas skaņas, kas nedaudz cērt ausīs, bojājot atmosfēras padarīšanu. Bet ko darīt – kaimiņus neviens neizvēlas, tie paši uzrodas.
Izvelku ar fotofilmiņu pabaroto spoguleni un ieejam vienā no angāriem. Jup, kā jau domāju – gaisma ir pārāk maz. ISO400 filmiņa iekš f/1.8 grib eksponēties 1/15s, lai iegūtu korektu ekspozīciju. Bet, ņemot vērā lēcas fokusa garumu un to fifīgo likumiņu, slēdža ātrums, fočējot no rokas, nedrīkst būt ilgāks par lēcas fokusa garumu. T.i., 50mm lēca prasa, lai tā eksponētos vismaz iekš 1/50, lai neparādītos fokusa zudums kameras trīcēšanas dēļ. 1/25 jau ir par lēnu. Kur nu vēl 1/15. Ko tas nozīmē? Šo: "Velc fakin statīvu no somas ārā!" Domāts -> sacīts -> darīts. Uzstādu to, piemetu trosīti un nu esmu gatavs iemūžināt skaistumu: pamests, izdedzis un nedaudz pabrucināts angārs ar izsistām logu rūtīm un konstrukciju nesošām kolonnām/stabiem. Pa logu rūtīm iespīd rietošā saule, mezdama gaismas plankumiņus uz putekļainās, netīrās, piedrazotās un visādi citādi tīkamās grīdas – ņam! Īpaši daudz uz vietas nekavējāmies, lai paspētu iekļauties saulesgaismas ciklā. Bet arī caurskriešana nesanāk. Nepavisam ne. Veltam fotogrāfijai labu laiku – tādu, kāds pienākas. Tiesa, man ar filmiņaparātu vedās ātrāk, jo paļāvos uz filmiņas lielo dinamisko diapazonu un necentos noķert to pašu īstāko ZELTA ekspozīcijas laiku. Tā vietā centos paļauties uz kameras TTL eksponometru un zonēšanas principu, ar ekspozīcijas laiku spēlējot sev par labu. Redzēs vai būs sanācis. Līdzi esošajai dāmai gan bij digitāls verķis, līdz ar to uz vietas tika vērtētas ekspozīcijas un izdarītas korekcijas, pārfočējot kompozīcijas vismaz 3-10x. Tas patērē daudz laika, nudien! ( UE, mazafaka! )
 

Par spīti klepum un slimības sajūtai, norunāju bradājumu... Liriska atkāpe: jāpieradinās lietot internacionālo “UE.” No termina “bradāt” gribas atkratīties, lielā mērā patiecoties bradajumi.lv viegli ietekmējamajai administrācijai un visam debilajam grauzti.lv Vs bradajumi.lv karam. Beigu galā redzu sevi kā individuālistu bez nepieciešamības kaut kur piederēt – nav man ne mazākās vēlmes spēlēties debilās organizācijās.
Šodien devos tajā ar diviem biedriem uz vispārzināmo objektu LMR. Kamdēļ? Gribējās palūrēt uz tā nojaukšanas progresu no iekšienes, augšas, apakšas un vēl visādiem dīvainiem leņķiem. Gribēju iespējams, ka pēdējo reizi pabaudīt masīvo angāru industriālo atmosfēru pirms arī pēdējie divi pazūd zem nojaukšanas tehnikas veseriem un kāpurķēdēm. Konstatējumi: daudzas sienas izgāztas – sevišķi ārējās, kur nu logu vietā ir caurums; no visiem angāriem palikuši ir vien divi – trešajam, kas būtu pa vidu, norauts jumts un galējā siena un viss nolīdzināts ar kāpurķēžu nospiedumiem. Pārējais +/- bez izmaiņām kopš pēdējā apmeklējuma novembra vidū. ( miris, bet nomodā )
 

Bezdarbnieks saņem savu pirmo bezdarbnieku pabalstu (tizls nosaukums – tā ir mana nauda, kura tikusi ņemta no manas amata algas tieši šādiem un ne tikai šādiem gadījumiem, nevis kaut kāds nepelnīts pabalsts), samaksā visus rēķinus un var tievēt tālāk, kasot pautus. Bet nē – nopirku diapozitīvo filmiņu, ievietoju to iekš FED-5s un jau tad zināju, ka nākamajā dienā jāiet ar to pafotografēt. Tā arī tika darīts – braukājot ar velo, biju noskatījis dažus objektus, kuri no malas izskatījās par prastām pamestām dzīvojamajām ēkām, kas UE valodā nozīmē lielu potenciālā no fun faktora devu.
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.( UE, mazafaka! )
 

Panesās prāts pagrābstīties gar citām Industrial šķautnēm, ne tikai iekš Metal ietērpto – aizvandījos līdz vienai no manām favorītzemēm: Japānai, kurā reiz darbojās supergrupa Flying Testicle. Ne tikai nosaukums ir amizanti graindīgs, bet arī sajūsma, ko šie radīja ar šo savu 1993. gada albumu. Turklāt mūziķis tagad neiebilst par to, ka albums pieejams netā par pliku velti, pamatojoties uz to, ka albums ir sen ārpus ražošanas. Albums ir te: http://gayrod.blogspot.com/2007/05/flying-testicle-space-desia-1993.html

No šī albuma aumaļām gāžas ārā tīkami strukturēts Industriāls troksnis, - dažādas izcelsmes saplēstas skaņas, kuras atkārtojas, pastāvīgi mainoties un nodrošinot harmonijām līdzīgus priekšmetus, izraisot absolūtu destrukciju un postapokaliptisku skaņas vīziju, kuras radīšanai tiek izmantots plašs sintizēto skaņu apjoms, kā arī elektriskā ģitāra un sitamie instrumenti. Troksnis/kakofonija, kurš sākotnēji var šķist bezjēdzīgs, tajā pat laikā veidots no tīkamu skaņu lēruma; troksnis, kurā iegrimstot, tiek sasniegta pneimatiskā Nirvāna, tiek lejupielādēta daudz plašāka izpratne par universu + bonusā: apgūstam jaunu programmēšanas valodu, kas ļauj dešifrēt zīdītāju steam-vagīnu mehāniskās darbības pamatprincipus.
Spēcīga manta, bez šaubām!

Uzskrēju virsū arī Merzbow – šis Japānas Noise mūziķis esot izdevis vairāk kā 200 relīzes vismaz 50 albumos uz 2000. gadu. Būs jātiek pie 2000. gada kompilācijas Merzbox, kurā apvienoti 50 Merzbow albumi!