Diapozitīvs

Bradāšana - šai nodarbei teju katru nedēļu var izgudrot jaunu definīciju. Šīsnedēļas varētu būt tāda: „Bradāšana: hobijs, kura reālo darbību (dabā) aktivitāšu izpausmes bradātāju nereti sliecas novest likuma sētas otrajā pusē.” Beigu galā tas pat lukturim ir skaidrs, ka šķērsot nožogotu teritoriju nav īsti pastaiga parkā. Līdz ar to manuprāt loģiska ir mana pozīcija par šī hobija reklamēšanas absurdumu. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kādēļ konkrēta pilsētvides pētniecības biedrība savās PR aktivitātēs, manuprāt, nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma. Kāpēc? Jo, ja kāds nišas hobijs tiek celts preses saulītē, tas sliecas radīt rezonansi dažādos sabiedrības slāņos. Ja kāds jautājums tiek plaši sabiedrībā aktualizēts - beigu galā tas nonāk arī līdz atbildīgajām personām (īpašnieki, apsardze), kas sacelto potenciālo ažiotāžu viennozīmīgi traktēs kā drošības pasākumu stiprināšanu (ar lielgabalu pa zvirbuļiem, lai izolētu unikālu gadījumu), šādi apgrūtinot pilsētvides pētnieka aktivitātes dabā. Un arguments, ka popularizēšana veicina atpazīstamību, kas savukārt veicina legālas ielaišanas potenciāla augšanu, dabā vienkārši nedarbojas. Apsargam ir dots uzdevums sargāt, nelaist nevienu pašu - par to apsargs atbild ar savu darbu, vārdu un arī mantu. Teritorijās parasti notiek saimnieciska darbība, tāpēc arī teritoriju īpašnieki, rēķinoties ar zemes nomnieku/kantoru īpašnieku konfidencialitātes tiesībām, atsakās laist iekšā. Beigu galā, ja arī kādu ielaiž pamestajos korpusos, atbildība par tur notiekošo īpašumu un apmeklētāju dzīvībām gulstas uz viņu pleciem, par spīti dokumentam, ar kuru bradātājs noraksta visu atbildību par savu rīcību uz sevi. Nevēlas cilvēki šādu atbildības nastu sev uz kakla, tāpēc arī nelaiž iekšā avārijas stāvoklī esošās ēkās. Un nekāda atpazīstamība tur neko nemainīs.

Taču pirms neilga laika sazinājās ar mani Latvijas Radio pārstāvis ar vēlmi uztaisīt sižetu 39. kabinetam. Tad nu nācās apsvērt augstākminētās lietas, izvērtējot potenciālo labumu un sliktumu, kas gūstams no šāda sižeta. Prātā virkne jautājumu un apcerējumu: no vienas puses tas ir hobija īss izklāsts, no otras - arī to var skatīt kā reklamējošu darbību? Un vispār - kāpēc vispār šāda uz naža asmens balansējoša hobija atpazīstamība būtu jāveicina, ja tā dabā reāli neatvieglo bradāšanas aktivitātes? Atbildība no īpašnieku/atbildīgo personu pleciem maģiskā kārtā nenokrīt tikai tāpēc, ka tu sevi pasludini par pilsētvides pētniecības aktīvistu. Bet, ja tautai uzskatāmā veidā parāda, ka eksistē indivīdu kopa, kura mērķtiecīgi lien pamestos objektos - manuprāt, tā uzreiz ķersies pie naglām, āmuriem un perimetru sensoriem. Nav taču nepiederošām personām ko tur darīt, ne tā? Cik gan reižu nav nācies apsargiem skaidrot kas ir urbex un ko gribam tajā sasodītajā pamestajā ēkā. Dažreiz panākumi ir, bet pamatā nav. Kur beigu galā šis sižets nonāks? Kādam mērķim tas tiek gatavots? Lai nu kā, dodos mazliet papētīt to 39. kabinetā notiekošo. ( Radiobradājums )
 

Mēģinot atcerēties visus objektus, kuros no laika gala esmu apzināti bradājis vai veicis bradāšanai līdzīgas darbības, atminējos teju duci!
Par bradāšanas sākumu var uzskatīt dažādas darbības. Piem., a) ieiešana kādā celtnē un pilna tās apskate (stāvu pa stāvam), vai arī b) pirmā lukturīša iegāde, lai izpētītu kādu pamestu vietu. Ja A variants liecina par kaut kādu interesi, tad B jau ir kas specifiskāks un vedina domāt par padziļinātu interesi.
Lūk.

Saldū Lielajā ielā bija dīvaina būve. Tās iekšienē, ja pareizi atceros ~20(!) gadus vecus notikumus, veda slīpa, pusaizbērta eja, kas varētu būt lietojama īstenībā arī kā rampa. Kad mēs ar brāli, divi cilvēkbērni būdami, mērojām šo slīpo plakni lejup, dienasgaisma progresīvi ar katru soli izzuda. Ieejot iekšā, acīm pavērās akmens mūris un velvēti griesti ar balstiem, kas turēja jumtu. Pēc skata - izteiksmīgi kolosāli pēc pagraba smaržojošs ~200 kvadrātmetru plašums. Pirmajā apmeklējumā gan ilgi neizdevās palikt - sākām jokoties ar spoku stāstiem. Un, kā jau tas mēdz notikt šādos apstākļos, joki pārvēršas bailēs. Mukām prom.

Man bija āķis lūpā - vieta šķita kā no cita laika. Ar pavisam citu tā ritējumu. Tai bija sava balss, kas vilināja atkārtot apmeklējumu. Un tai bija ne tikai balss - arī smarža un īstu akmeņu mūri ar ķieģeļu velvēm! Iespējams, ka šī bija pirmā reize, kad redzēju tādu celtniecības risinājumu un tas man šķita grandiozs esam, bet es pats - maziņš šī spēka priekšā.
( Trespass here, it's silly fun! )
 

Uzlūkojot šo bildi, kuru tomēr nolēmu ieskenēt, atceros kādu stāstu no bērnības. Bilde atgādina par mani un manu brāli. Bijām kādus deviņus gadus veci un, acīm redzot, garlaikojāmies pie krustmātes. Tad devāmies laukā un izdomājām aiziet uz netālu esošo stroiku, kur ceļ daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku. Patiesību sakot, būvniecība tur kādu laiku bija apturēta, bet ceļamkrāns, cementa mucas un cita celtniecības tehnika stāvēja vēl uz vietas. Ķieģeļu-paneļu tipa ēka ar sarkanu mūri, kuru Elga gan jau zinātu apsaukāt sērijas numurā.
Par šo ēku saldenieki zināja teikt ne vienu vien spoku stāstu, beigu galā ne jau velti - ēka tika celta uz otrā pasaules kara kritušo vāciešu kapiem, par ko vesela ažiotāža bija dzimtajā pilsētā. Viens no spilgtākajiem spoku stāstiem: Uz ārējās ķieģeļu sienas, kas vērsta pret ielu, regulāri sāka parādīties pleķis, kas atgādināja izplūdušu un abstrahētu cilvēka figūru: galva, kas mazliet nošķiebta uz vienu pusi, rumpis, kas vēja nests aizslīdējis mazliet uz sāniem un ekstremitātes, gluži kā atrautas un sakropļotas. Izskatījās, ka šai figūrai rokās bija automāts - gatavības pozīcijā. Pleķis tur bija gan lietus, gan sausā laikā. Tauta runāja: draudīgo pozu ieņēmušais kareivis uz sienas apliecināja, ka šeit apglabātie, kuru atdusas vieta apgānīta, cīnīsies par savām tiesībām uz mieru ar jebkuru, kas pārkāpj viņu teritoriju.( ... tālāk ... )
 

Lūk, kāpēc man ne visai patīk tērēt laiku, enerģiju un naudu, lai sarunātu bridienu kādā objektā. Nesenais gadījums: mēs, neliela kompānija, kā jau normāli cilvēki, kas nodarbojas ar pieklājīgu trespassingu, pārlīdām pāri kādas šķietami pamestas industriālās teritorijas žogam. Skatāmies, ka netālu stāv normāls mersis un vēl drazas kaut kādas. Izskatās, ka ir apsardze. Domājam: lauks te tāpat ir pārskatāms kā uz delnas - davai, iesim pieteikties pie apsarga un uzprasīsim, vai drīkstam pabradāt. Pieejam un apsargam (neoficiāls, bez uniformas) ar vienu aizduļķojošos aci sejā šoks un mazs izbīlis. Uz mūsu runām šis nereaģē un izturās tā, it kā būtu sabijies un ātrāk gribētu no mums tikt vaļā. Atkratoties no viņa, tomēr izspiedām info kur kā ko darīt - nāciet pirmdien, runājiet ar otro apsargu. Aizejam.
Atnākam - jauns puika (zem 30), arī bez uniformas. Uzņēmums značit nelikumīgi nodarbina. Bet par to pofig, galvenais sarunāt ģēlu. Lūk, iegūstam telefona Nr. Zvanu - savieno ar ārzemēm. Pastāstu ko gribam, pretim dzirdu kārtējo "tur nav, ko darīt" un "nav kultūrvēsturiski", bet tomēr adresāts izrādās laipns un sarunājam, ka viņš atmetīs man SMS ar uzņēmuma vadītājas (vai tamlīdzīgi) telefona Nr. Pēc kādām 30min, braucot jau uz citu, uz pusi pliekanāku objektu, saņemu SMS ar telefona Nr. Zvanu. Paceļ - "jā, lūdzu, tikai iepriekš gribētu faksētu oficiālu iesniegumu brīvā formā". Nav problēmu, saku. Piesaku aptuveni sestdienu uz 14:00. Lūk, smadzeņoju un rakstu, un uzcepu beigu galā to, manuprāt, tīri glītu un pārdomātu. Tad parakstījām un nesu uz pastu. Samaksāju par faksu 0,48Ls un gaidījām sestdienu. Piektdien saņemu zvanu no faksa adresāta: "jā, ok, nāciet, bet iekšā gan nevarēs iet un, lūdzu, ievērojiet mūsu prasības objektā". Nopūšos, bet domāju - jāaiziet ir, beigu galā nevar šādu čakarēšanos atmest ar nepiepildītu roku un gan jau, ka varēs iešmaukt ēkās. Beigu galā - ja sarunāts, jāaiziet vismaz apostīt un nopētīt situāciju. Pienāk sestdiena un biedrs Maita atmet ar roku, jo neesot tā vērts. Mēs ar cienīto gan aizbraucam.
Sagaida mūs trešais apsargs - izskatās mazliet pēc zeka un protams, ka bez formas. Ielaiž iekšā un saka, ka vilksies līdzi. Tā nu arī staigājām, pļāpājām un mēģinājām visādi teikt, ka iekštelpās, ja domā ar galvu, uz tās nekas nekrīt. Bet bez augļiem. Toties cilvēks izrādījās tīri zinošs un ar cienījamu humora izjūtu. BET.

1) Pieklājīgi trespasseri redz, ka objekts apsargāts - pieiet pie apsarga papļāpāt. Rezultāts 0/5;
2) Aizejam citu dienu, dabūjām numurus. Rezultāts 2/5;
3) Zvani uz diviem tel. Nr. Rezultāts 3/5;
4) Sarunā, uzraksti iesniegumu, aizfaksē. Rezultāts 3/5;
5) Aizej, dabū piespiedu gidu un tomēr netiekam interesantākajā daļā. Rezultāts 1/5.

Vai šāds čakars ir tā vērts? Atkarīgs no rezultātiem, protams. Ja cilvēki ir spriestspējīgi un zina, ka neeksistē normatīvais akts (vai arī parādiet man to, lūdzu), kas viņiem piespiedu kārtā uzliktu atbildību par cilvēkiem (nedarbiniekiem un citādi nesaistītiem ar uzņēmējdarbību konkrētā objektā), kas iesniegumā atbildību noņēmuši no viņu pleciem... Ja cilvēki netēlotu mammas, norādot pieredzējušiem urbexeriem, kas bijuši krietni nolaistākās ēkās, kur var un kur nevar iet... Ja iesniegums rezultētos iekš tā, ka atver vārtus un laiž pastaigāties brīvā vaļā (porcelāns un RGK, piemēram), tad tas būtu tā vērts, protams. Bet konkrētais gadījums? Kā izlūkpasākums: jā. Kā interesanta pieredze: daļēji. Kā bradājums: SKUJU! Bet nu, vismaz dažas filmas fočenes un viena HTC Sensation bilde kabatā. Tas tā, ja cenšamies uz lietām skatīties kaut cik pozitīvi

Hail trespasser!
 

Lai netā nedublētu lietas un ņemot vērā to, ka šeitan tomēr man dikti šaurs lasītāju loks, intro no bradājuma un pārējais tad linkā.

Kā iepriekš tiku minējis, objekts manu bridējaci vilināja kopš kāda 2000. gada, kad, braucot tur garām ar starppilsētu un mazliet vēlāk ar RS autobusu, manīju gar žoga iekšpusi stratēģiski izvietotus tornīšus un platformas ar vīriem tajos. Vīru rokās – letāli automātiņi… Interese īstenotā objekta apmeklējumā materializējās tikai šomēnes, sarunājot apmeklējumu ar objekta teritorijā esošajiem saimnieciskās darbības veicējiem.
Bradājuma laikā acis glāstīja ar dzeloņdrātīm nodrošināts perimetrs, kurš sevī ietvēra ēku, kuras vēderā spīguļoja dažādi telpu nosaukumi, piemēram: „111. Neizmantota telpa”; „207. Kriminālizmeklēšanas nodaļa”; „407. Sardzes norīkojuma tualete”; „413. Arestēto karavīru ēdnīca”; „414. Sardzes personālsastāva ēdnīca”; „1. Viennīca” u.tml. Aizturēto kameru blokā ir arī „Aizturēto virsniekvietnieku kamera” un „Aizturēto virsnieku kamera”. Kādas kameras durvis no iekšpuses rotā vājš, specifiskā gaismas leņķī manāms uzraksts ar zīmuli: „Свобода это рай” (Brīvība – tā ir paradīze), kas droši vien ir 1989. gada filmas С.Э.Р – Свобода это рай (1989) referencīte. Turpinājums te
 

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.
( ~4km pazemes tuneļu!!! )