Diapozitīvs

Tas ir tad, kad:

I
Ejot kādā pamestā ēkā, lai tiktu uz jumta, sajust gremošanas sistēmas galaproduktu specifisko smārdu un jumta vietā - pie slēgtajām durvīm uz bēniņiem - saņemtu svaigu un aromātisku ekskramentu kalniņu. Šoreiz tur nebija narkomāns, kas teiktu, ka durvis ir slēgtas. Bet varbūt tieši viņš savu personību un viedokli par savu dzīvi bija manifestējis šajā brūnajā čupiņā uz kāpņu telpas pēdējās platformas, kas tik graciozi spīdēja smokošo bradātāju lukturu gaismās? Diemžēl (vai par laimi) neesmu sevišķs koprofīls, tamdēļ čupiņa netika pagodināta ar analogo fotogrāfiju;

II
Objektā teritorijā tiek līsts pāri žogam, kas atrodas: a) 20m no policijas iecirkņa; b) apmēram tikpat metrus no infrasarkanā spektra policijas novērošanas kameras, kas pavērsta pret mums; c) pie ielas, kur garām braukā sabiedriskais transports un staigā daudz cilvēku. Blakus pagāja, kad līdām pāri. Objekts sevi parādīja visnotaļ necienīgi – pieejami bija vien pagrabi un kādas ēkas nostūrītis, kurā, spriežot pēc visapkārt esošajām uzlīmēm, bijis zvejas lietu veikals. Patīkamā UE smarža pārņēma mūs, taču to nevar nofotografēt. Tātad, bilžu no šejienes nav. Nākamreiz goda vārds jāņem līdzi burciņa, kuru attaisīt objektā, pavicināt un tad aiztaisīt. Tad mājās uzlipināt uzlīmi ar uzrakstu, kas vēstītu caurspīdīgā burciņas satura izcelsmi. Objekta teritorija skaisti dekorējās ar vairāku kaķēnu zaigojošajām acīm, kuras iznira no luktura staros izgaismotās nekurienes – ļoti estētiks baudījumas ar nelielu baudāmo šausmiņu pieskaņu;

III
Objekts tiek iekarots, ejot uz to caur bāru. Kad iziets cauri iekštelpām, nonākam ārpusē – smēķēšanas un ārdzeršanas zonā. Tad pa Ramirent tipa nožogojuma apakšu tiek pastumtas mantas – somas un statīvi. Tiek pacelts žogs un līsts apakšā, un nozusts ēkā. Un šo visu pavada pavērtu mutu skatieni, kas tiek raidīti no to bāra apmeklētāju puses, kas šeit sēž pie galdiņiem, baudot bāra būšanas. Izstaigājām pieejamo ēku, nofotografēju eleganti izgaismoto nabaklab ēkas otrā stāva koridoru, kā arī cilvēkus pie minētā Ramirent filtra, kas filtrē parastos apmeklētājus no (pār)drošiem bradātājiem. Pēc katras knipsēšanas blociņā fiksēju attiecīgos ekspozīcijas datus. Pēcāk devāmies ārā, atkārtojot žoga procesiju. Šādi arī pabeidzām bradājumu, nedaudz netīrākiem ieejot atpakaļ realitātē caur bāra iekštelpām un tad nozūdot no notikumu vietām caur nepietiekami tumšajiem Rīgas parkiem.
 

Aicinājums iebrist patvertnē, kas atrodas vienu māju tālāk, nudien bija vilinošs. Un vēl fakts, ka brišanai nepieciešama himza! Bradājums tika veikts un secinu: brist sūdos (applūduma avots: plīsusi kanalizācija), zinot to, ka tev ne sūda nenotiks (infekcijas 'n shit), nepavisam nav sūdīgi, lai gan visapkārt esošā sūdu smaka vandalizē bridēja degunu un psihi. Bet visuglābjošais respirators, kurš ir iekļaujams jebkura digera ceļojuma komplektā, paglāba no intensīvās humanoīdu izkārnījumu smakas, tā vietā piedāvājot aplam patīkamo un vieglo dekādēm vecās zaļās gumijas aromātu. Patīkams simbolisms objektā: vircā mētājās grāmatu kaudzes un pirmais, kas ienāca prātā: "šī nudien ir pavisam sūdīga literatūra!"
Kā jau attēlos redzams, pēc bradājuma ieturējām pornogrāfisku mazgāšanās sesiju vannas istabā. Beigu galā - sievišķis dušā, tērpta tikai pieticīgā digeru peldkostīmā, ieziež sevi ar tualetes podu dezinfekcijas līdzekli! ehh... Daile un romance!

Sapirkos aparātus "ПЕЛЕНГ 500АФ" un "ЛЭТИ-60М" (katru atsevišķam darbiņam - 1. māk diapozitīvus, 2. māk diafilmas) un tad nu palēnām krājas man dažādi diapozitīvi/diafilmas no dažādām vietām - Latvijas Televīzijas, privātpersonām, kā arī dažiem objektiem. Piedāvāju nolūrēt tos, klikojot uz šo pleilisti, vai arī atsevišķi:

Latvijas PSR diapozitīvi;
Диафильм - На строительной площадке;
Abandoned porcelain factory, - 35mm reversal film slides;
Лэти-60М diaprojector/re versal film/slide projector.
 

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.

Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh.( Zagļi zog zagumiņu )
 

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Prоvodņiкa teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.( ... tālāk ... )