Diapozitīvs

Braucam ar privāto auto uz mājām no Portugāles. Naktsmājas kā vienmēr tēmējam uz nejaušības principa Polijā, pusceļā ±. Braucam un pa ceļam bij. draudzenes mammai piezvana viņas draudzene. Lalalā, tralalā, kur esi un ko dari, vai negribat pa nakti palikt Francijā, pilī? :o

Braucam ar privāto auto uz mājām no Portugāles, nomainās šoferu pāris un turpinam klausīties Dean Koontz audiogrāmatu The Face. Darbība Holividas slavenības savrupmājā, izceļ melnbaltus kino zvaigžņu portretus un privātu retro auto kolekciju. Braucam un klausāmies, kādas tik tur šausmeņu mistērijas nenotiek - baigi interesanti! Nākamā pietura: Francijas lauki naktī.

Piebraucam pie tāda kā naktī šķietoša mežiņa, atveras vārti. Iebraucam pils pagalmā, auto lukturu gaismā paspīd uz glītā grants celiņa noparkoti retro auto. Ir nakts, dodamies uzreiz uz kalpu māju gulēt. Mūs abus ved augšā uz 2. stāvu. Kāpņu telpā gar sienām ir melnbalti Holivudas zvaigžņu portreti.


Nākamajā dienā izbraucu ar limuzīnu, lai gan man vispār nav tiesību heheh.

Lūk, šobrīd norit Death Metal koncerts un aklais saloka spieķīti, ielec mošpitā, ielec circlepitā.

Uzņemos atbildību par to, ka esmu rādījis ļoti negantu piemēru!

Esmu daļēji vai pilnībā vainojams pie tā, ka skola tagad ir spiesta klausīties jauniešus trenējamies rīkles dziedājumos.
Arī es to skaitā - šodien man bija jāklausās, kā tualetē aiz mana kabineta sienas pagāni savākušies defekācijas rituālus pavadīt ar ziemeļniecisku vokalizēšanu. Tas nešķita pieņemami, ka tādas kultūras izpausmes notiek bez manis, tāpēc aši paķēru savu kafiju no galda, atvēru tualetes durvis un mans skatiens atdūrās pret trim sejām, kas, ieraudzījušas pieaugušo, mazliet satrūkušās rādījās:
- *iemalkoju kafiju, ievēroju māksliniecisku pauzi* Es nāku priekšnesumu klausīties, lūdzu turpināt! Gribas labāk dzirdēt to cīņu ar Brūno lāci!
*jaunieši rājiena vietā dabūjuši ko citu, apjukuši sāk rēkt*
- Turpiniet, turpiniet - izklausījās pēc diezgan episkas epizodes! Noteicu un tad vēlreiz sniedzu aplamo piemēru, kura dēļ skolā tagad nekārtības - demonstratīvi uzmetu visiem labi zināmo divpirkstu kombināciju, lūpas izvērpu invertētā smaidā un ar krūšu balsi nogrowloju, pieliekot klāt mazliet rīkles dziedājumu galu un teatrālisma.
*jaunieši rēc vēl vairāk un es ar savu kafiju izeju no tualetes telpas*

Pirmo reizi šo slikto piemēru sniedzu skolas Svētku zālē, gatavojot tehniku pasākumam un laika gaitā ir bijušas problēmas sevi savaldīt - epizodes ir atkārtojušās. Apņemos šādi mazāk nerīkoties!


P.S.
Zem zilā džemperīša man šodien ir Saturn's Husk krekliņš, bet galvā skan Rob Zombie - F.T.W. 84, kas skaisti enerģizē un vēsta:
"Fuck the world, fuck it all - is this what you're waiting for? Fuck the world, fuck it all - this is 1984!"

Metāls \m/

P.P.S.
Paldies par spoguli komentos! Tas gan man par izbrīnu izrādījās divpusējs - parāda gan manu (kritika uztverta), gan arī pašu spoguļa turētāju portretu MI tehnoloģiju laikā :)

Riktīgi rēcīgi un mīļi ir tad, kad šodien eju uz klases telpu novērst projektora savienojuma problēmu, atveru durvis un visa klase:
- IIvooo! Vuuhuu!
- Laba diena, jaunieši!
- Voohoo!

Saskatos ar skolotāju, sasmaidamies.
Pieeju pie kompja un skatos, skolotāja malacīte visu pareizi saslēgusi, bet joka pēc stingrāk iespraužu signāla vadu. Kompis nomuzicē un projektorā parādās bilde.

Klase:
- Vuuhuu, Iiivoo! Paaldies!
*es tāds panākumu žestiņu ar kopā saliktām rokām*, saskatos ar skolotāju un sarēcam jau visi*
Klase:
- Visu labu!
- Patīkamu dienu jums ar!
*aizveru durvis, bet ļembasts vēl kādu laiciņu gaitenī dzirdams*

Šie, lūk, ir patīkami dvēs'les glāsti, nevis programmēti bota glaimi. Made my week! :)

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.

Izkāpju no vilciena, eju mierīgi savās gaitās un dzirdu, ka kāds kaut kur agresīvi kādu sauc un brauc virsū - konkrēti nav dzirdams, bet pēc toņa vien skaidrs - gan valoda, gan mērķis. Spicēju ausis un skatos: iet savās gaitās īsa auguma apaļš vīrelis ar mugursomu. Pie tās - piestiprināts Ukrainas karodziņš un pēc izskata rūdīts zeks/alkoholiķis rīta stundā nodarbojas ar atklātu politiski motivēta fiziska konflikta meklēšanu uz līdzenas vietas.

Esam tuvumā vēl 3 vīri - priekšā viens lielāks par mani un mazliet sāņus otrs - jaunietis. Visi vērojam notiekošo eskalāciju un domāju - vai tik nebūs jāiejaucas. Tikko padomājis to, skatos, ka augumā pārākais zeks jau tuvojas pavisam blakus - priekšā esošais vīrs iejaucas - panāku un apstājos arī es, apstājas arī jaunietis. Zeks stāv uz vietas, stāvam arī mēs: ( ... tālāk ... )

Runājot par ķertām sievietēm - dienu pirms Origo čigānietes, sarunas laikā ar drušku atcerējos šādu piemēru iz dzīves:

Ap 16 gadu vecumu paziņa man piedāvā aizbraukt uz Jelgavu ar viņu pie draudzenes. Vasara, nekā labāka mazpilsētā tāpat nav, ko darīt. Sēžamies mašīnā un draudzenes mamma stūrē - pēc laiciņa esam jau kāda daudzdzīvokļu nama istabā, kaut ko tur sēžam savā nodabā, tusējam. Muča aizbrauc ģēlās un paliekam vieni. Izdomājam, ka jāiet uz veikalu pēc vīna un cīgām. Ejam tur tā trijatā, pļāpājam un tad Zane sāk pēkšņi uzvesties. Runā aplamības, ka esot šai nazis un duršot, nelaidīšot atpakaļ iekšā, ja nebūs pišanās. Es tāds hihi un haha, tikmēr draudzene turpina šai būt blakus un pārāk neiebilst pret situāciju, ieņēmusi novērojošu pozīciju. To pamanu un saprotu - provokācijām neļaujos, ievēroju distanci un necenšos ko šādu uztvert nopietni, lai gan skaidrs, ka veidojas kaut kāda situācija.( ... tālāk ... )

Eju uz savu dienišķo vilcienu un uz gājēju pārejas dzirdu labi nostādītu pavēloša toņa sievietes balsi kaut ko deklamējot par čigāniem kaut ko.
Nu, neko, kam negadās. Bet balss interesanta! Eju stacijā un man tūdaļ aiz muguras tā pati balss: "Ko grūstaties, grūstīsies te man!"

Tiktāl viss kārtībā. Soļus 42 tālāk jau atkal skaļi un izteiksmīgi:
"Skataties, latvietis drāž čigānieti! Skat, kāda reklāma Latvijai! Drāž gan mutē, pīzdā, gan pakaļā!"

Manāmi uzjautrināts atskatos - tur drīzāk solārija apbižota baltā, nevis čigāniete. Bet lai jau tas prieks cilvēkam tiek.
Un, lai nu kā tur būtu - made my day.