Kaķu tētis
Feb. 17th, 2026 | 02:23
Kas: : disfigurator
Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.
Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!
Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...
Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!
Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.