Dūmi negribīgi līda ārā no skursteņiem, mēness kautrīgi sadila līdz trešajai fāzei, un pat jāņtārpiņi tovakar nespīdēja tik spoži, kā ierasts. Pāri egļu galotnēm plūda slikti noskaņotas mandolīnas nevērīgi paņemti akordi. Tas nozīmēja tikai vienu – Vilks kārtējo reizi bija nelaimīgi iemīlējies Līdakā. Šīs vienvirziena attiecības uzsākās jau ziemā, kad pelēcis mēģināja izmānīt Līdaku no aizsalušās Straujupes, iebāžot āliņģī asti. Līdaka žestu nenovērtēja. Kopš februāra Vilks tika atraidīts 52 reizes, un šaušalīgā statistika turpināja pieaugt ģeometriskā progresijā. Greizi paņemtais „fa” grieza pa iedzīvotāju sirdīm ar sarūsējušu naglu.
- Viss pāries, galvenais cilvēks-cilvēkam vajag būt. Respektīvi, vilkam, blakus savā „Wintersports” cepurītē papirosu kūpināja Alnis.
- Es zināju, ka tā ir slikta pasaka, nopūtās Vilks un aizgāja ar autogēnu ozolā iededzināt lamuvārdu.

Bebrs nebija tik filozofisks. Viņš no teorijas ierosināja pāriet pie praktiskās stratēģijas, un no Aļņa papirosiem - pie pikapa tehnologa Lordramex.
- Nebrauks viņa ar pikapu, nebrauks, atkal galvu purināja Vilks, es jau mēģināju. Solīju sameklēt motocikletam jaunu blakusvāģi arī, viss velti... Tomēr uz Lordramex kantori aizdevās.

Tehnologs kabinetā sēdēja divu televizoru un trīs žurnālu kompānijā. "Stop!", viņš iesaucās, kad Vilks mēģināja pārkāpt pāri slieksnim, "Tā, tā, tā. Kas te mums ir? Edipa māktais monoerotiskais konglomerētās motivācijas komplekss ar novirzi ar antisuicidālām tendencēm uz dzidro." Pēdējo vārdu Lordramex izrunāja nazāli un ar plato 'o'. Vilks īsumā izklāstīja savas problēmas. "Tās nav problēmas!", sasita plaukstas Lordramex, "tas ir elementārs pašanalīzes trūkums!". "Es varu nodot", slējās kājās Vilks. "Nevajag, nevajag", attrauca Lordramex, "lūk, sāksim no sākuma! Mūsu tehnoloģijas balstās uz akadēmiskās bāzes", viņš pamāja ar galvu žurnāliem un televizoriem. "Pirmkārt, jūs sakāt, ka izpildāt pie objekta dziesmu. Vai drīkstētu zināt, kas tā ir par dziesmu? Tu, trakā purva zivs? Tas ir slikti, ārkārtīgi slikti, jo šī dziesma nav starptautiskā ētera apritē! Šādi jūs tikai piezemējat objekta pašnovērtējumu, caur kuru rezignējas arī jūsu fluīdais personiskums. Nepieciešams internacionāls grāvējs-atomsirdlauzis. Kā Titānikā. Tālāk. Esmu novērojis no populārzinātniski romantiskām pārraidēm, ka galvenajam varonim, tas ir jums - jūs taču esat galvenais varonis? - ļoti palīdz fakts, ja viņš uz kādu laiku nonāk komā. Komā gulošs romantiķis aizkustina vairāk kā praktizējošs mačo. Un vēl. Nedaudz šarma un noslēpumainības. Teiksim, franču akcents. Man palīdz.", pasmaidīja Lordramex. Pelēcis aizvēra bloknotu, eleganti nospļāvās un devās uz mājām skaņot mandolīnu.

Piektdienas vakarā Līdaka kā ierasts izslēja savu galvu no upes un aprija zaļu un slinku spāri. Krastā stāvēja Vilks. Viņa rokās atradās mandolīna.
Vī dont nīd nou edjukeišan. Vī dont nīd nou self kontrol, skanēja pari upei
Zers lots of hazard in ze klāsrūm, Līdaka ieplēta acis
Hei! Dīdžej! Līv ze kids aloun, pie krasta upē iegrima submarīnes "Alfrēds Piektais" periskops
Ololololo, anazer dik in ze vol.
Nobeidzis savu vēstījumu Vilks ar vārdiem "Au rezervuār!" apgāzās vēkšpēdus. Līdaka tvēra ar asti pie sirds.

- Tā!, komandēja Marule, tātad vispirms tu iesi no žoga līdz grāvim un pēc tam no grāvja līdz žogam. Apmēram pa vidu tu atpogāsi savu džinsu kreklu un nodemonstrēsi varonīgi spavaino krūtežu. Skaidrs?
Bebrs nopūtās un ieskatījās scenārija lapā. Viņš cerēja, ka viņš saprata. Stilistu trīs stundas ar fēnu ieveidotā krūteža deva papildus pārliecību.
- Un tālāk, Marule norādīja uz Āzi, tu metīsi viņam ar akmeni. Un tad no krūmiem iznāks perverts beretē... Ŗuperts Everets, žēli atskaņoja no treilera.
- Jā, Ruperts Everets. Un vēlreiz, no sākuma, karmena, rotors...

- Tas ir pāri maniem spēkiem, Džodij, ar izteiksmi burtus un vārdus izrunāja Āzis
- Ej kaut vai pakaries. Varbūt laikam tomēr, viņu papildināja Bebrs
- Neņem galvā, bērniņ. Kas augstu lec, tas zemu krīt, vēl cītīgāk turpināja Āzis
- Nepaturi to sevī, Bebrs sāka jūtami uztraukties. Džinsu krekla pogas negribēja vērties vaļā. Bebrs izvilka pa šķirbu dažas spalvas.
- Es saprotu, ka tu kaut ko zini, nu jau diezgan monotoni skaitīja Āzis un pārmetoši paskatījās uz Maruli.

- Kas ir? Es divas trešdaļas scenārija nospēru no Koeniem! Divas trešdaļas! Tas nevar būt slikts scenārijs! Un kur ir buberts everests?!! Ŗuperts Everets, žēli atskanēja no treilera.
- Jā, kur ir Ruperts Everets?

- Tu dod man cietu laiku, Āzis turpināja ar pilnīgi stiklainu skatienu

- Kurš ir tulkojis ar promptu? Kurš, es jautāju?!, Marule bija pilnīgi pārskaitusies.

Un sajaucās debesis ar zemi un pašķīda ūdeņi no vulkāniem un piens no upēm. Dziļmeža iedzīvotāji visu vīkendu bija gaidījuši pastardienu. Un nu pastardiena beidzot bija klāt. Ar zināmu ieinteresētību visi vērās te mākoņos, te Straujupes miglā. Otrajai atnākšanai būtu jāatsvaidzina monotonā dienas rutīna un, iespējams, nedaudz jāpalielina "Auna un negoda" monetārais apgrozījums tūrisma sezonā. Stirniņa rokās turēja sālsmaizi un orhideju virteni, ko aplikt atnācējam ap kaklu.

Un tur jau viņš nāca, basajām kājām liegi skarot ūdens virsmu, garā virskreklā ar arfu rokās. Pēc minūtes tomēr kļuva skaidrs, ka pirmais iespaids ir bijis nedaudz maldīgs, un kāju īpašnieks patiesībā ir tērpies melnā kimono, bet viņa rokās atrodas nevis arfa, bet gan akustiskā ģitāra. "No jesļi jest v karmaņe pačka sigaret...", caur miglu līdz publikai atplūda melodijas. "Aloha!", nevietā iesaucās Stirniņa, taču viņu neviens nesadzirdēja, jo visu uzmanība nu bija pievērsta otrjai upes pusei. Tur pār ūdens virsmu lēni slāja vēl viens gājējs, kas bija tērpies viscaur baltā kimono ar apzeltītu jostu. Jostas īpašnieka matu cekuls bija draudīgi saslējies virs raga brillēm. Profesionāli novērtējis briļļu apdari pat Alnis saprata, ka tieši šobrīd, iespējams, ir sākusies izšķirošā cīņa uz zemeslodes starp labo un ļauno. Vai arī starp kādām divām citām vērtībām.

- Ououououou, vosjmiklassņica, aaaa, devās uzbrukumā ringa melnā stūra pārstāvis.
- Du-bi-du-du-du-du-bi-du, viņam dudināja preti baltais flangs. Stirniņai saļima kājas.
- Un ko es tev teicu?, atskanēja barga balss no debesīm. Kristīgie demokrāti, kristīgie demokrāti! Vai tavi PR speciālisti vispār aptver grafiti nozīmi kampaņā?
- Un ko tu iesaki?, viņam pretojās nedaudz miermīlīgāks tembrs. Iet no antikristīgajiem?
- No antikristīgajiem jau iet Džastins! Meklē jaunas platformas!
- Vsjo ņe tak i vsjo ņe to, kogda tvoja ģevuška boļna, turpināja skanēt pār upi. Bluuuu suīīīd šūūūz, Dziļmeža zvēri kā magnetizēti grozīja galvas no vienas puses uz otru.
- Caurspīdīgi budžeti, uzticami kontributori, saports kapos un kārtējo reizi pajāti praimeriji, turpinājās kritika debesīs.
- Gāz! Tagad!, atskanēja no otra krasta.

Jan ar Krokodilu bija nolēmuši pirmās pavasara foreles piebeigt ar elektrību. Eksaltētais akumulators bija sagaidījis savu brīdi. Kakafoniskais koncerts pārtrūka.
- Rekaunts!, noskanēja no debesīm.

Reiz Kihelkonna veda vietējās pamatskolas bērnus ekskursijā pa Dziļmežu. Te, lūk, profesora Mežacūkas iknedēļas arheoloģiskie izrakumi, te kroga "Auns un negods" pamatakmens ar motocikleta blakusvāģa driskām, te Salvadora Dalī muzejs, kurā Salvadors Dalī ir pie reizes kādu laiku arī dzīvojis un sarakstījis slaveno latviešu dziesmu par nestabilitāti.

Grupa devās muzejā. Necilās un askētiskās istabas stūrī auga divi koki. Uz galda mētājās aifons ar vidū izgrauztu caurumu. "Iekšienes bērzi. Un tur Vilks reiz mēģināja sekot dižā maestro pēdās". Bērni godbijīgi atkāpās no aifona. Kihelkonna noklepojās un turpināja iepazīsitnāšanu ar ekspozīciju pagalmā.

"Un tagad iesim ārā, kur Salvadors uz soliņa pīpēdams rakstīja slaveno latviešu dziesmu par nestabilitāti. Pirmkārt, pievērsiet uzmanību āra bērzam, kas atšķirībā no iekšējās impērijas bērziem aug ārpus telpām". Uz pārējo miermīlīgo un majestātisko koku fona bērzs bija vienīgais, kas šūpojās vējā - no labās uz kreiso pusi kā pulksteņa atsvars. Vienā no zariem atradās vālodzes ligzda. Divus zarus zemāk - no pūpoliem savīts šūpulis, kurā prezbiterāniskie vālodžu vecāki bija izolējuši savas atvases. Atvases sēdēja šūpulī un arī līgojās, tikai pretēji bērza virzienam, no kreisās uz labo pusi. Ja pievērsa vēl lielāku uzmanību konstrukcijai, tad līgojās arī pats bērza zars, no augšas uz apakšu. Bērniem sāka griezties galva.

via torch

es uzrakstīju satriecoši labu pasaku par marķīzu.
nekad nebiju domājis, ka varu kaut kā labi uzrakstīt savas pārdomas par seksu, bet uzrakstīju ar vienkārši afigennu draivu.
man bija izvēle - rakstīt par varu vai par bailēm. es izvēlējos rakstīt par bailēm.
kad pārlasīju, elektrība šāva smadzenēs.
tas bija labākais, ko es jebkad biju uzrakstījis.
un pēc tam, verot ciet daudzos logus, es, protams, nevietā nospiedu don't save.

vispirms es sapratu, ka mēģināt rakstīt otrreiz ir bezjēdzīgi - tas būtu kā salīdzināt seksu ar seksa surogātu, tas vairs nebūtu tas, pat ja es rakstītu tos pašus burtus tajos pašos teikumos.
pasakai par marķīzu vispār ir jābūt tādai - lai meitenes pēc šīs pasakas domātu par seksu, nevis lasītu par to.

Vilks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kā tas ir, ka reizēm nekas nesanāk.
Aiz mākslīgā aizsega gulošais Lācis izmeta krāsu granātu uz labu laimi - tāpat netrāpīs.

Ierakumu otrajā pusē atradās ārkārtīgi mobilais Dunduks.
Viņš nesaprata, kāpēc tagad tā vienkārši nevar uzvarēt Vilku un Lāci, lai vēlāk aizietu ar viņiem iedzert alu - abi Dziļmeža pārstāvji atteicās padoties, kaut arī viņiem izredžu bija mazāk par nulli.

"Veči!", reizēm mēdza iesaukties Dunduks, iznākot atklātā vidē, "varbūt es kādu nošaušu un tad...". Kā tad. Klusums. Tikai pēc divdesmit minūtēm atlidoja krāsu granāta.
Dunduks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kas gan tā ir par spēli, kurā nav iespējams uzvarēt.

Kādu vakaru Zuzanna Dziļmežā pastaigājās kopā ar Vārnu un cigaretēm.
- Zini, teica Zuzanna, reiz bija tā, ka es ieskatījos atvērtā kanalizācijas lūkā un ieraudzīju pasauli no otras puses. Respektīvi, es ieraudzīju tur Austrāliju.
- Un?!, ziņkārīgi taujāja Vārna, tu redzēji tur jahtas, debesskrāpjus, palmas, vai ne?!
- Nē, teica Zuzanna, es redzēju pasauli vertikāli. Es redzēju debesskrāpjus, jā, bet redzēju tos no pašiem pamatiem. Pirmais, ko es redzēju - tie bija namu pagrabi. Pēc tam - cilvēku pēdas. Potītes. Ceļgali. Vīriešu locekļi, bet otrādāk. Sieviešu vagīnas, bet otrādāk. Māju stāvi, agrīnais sirmums matos...un tā līdz palmām un saulei.
- Klau, teica Vārna, nekad vairs nemēģini to atkārtot.

Kādu dienu Zintish nolēma kļūt par tirānu. Lai kļūtu par tirānu, bija nepieciešams apmeklēt īpašus Tirānijas Kursus, kuri par laimi Dziļmeža apmācības centrā tieši bija atvērušies. Lūk, arī attiecīgais kabinets, tieši starp pasaules valdniekiem un jaunajiem agresoriem!
Kabinetā pie galda sēdēja noraizējies Apogs, kurš bargi uzlūkoja Zintish no savu "Versace" saulesbriļļu apakšas. Blakus rakstāmmašīnu klabināja sekretārs Varāns.

- Vai ir patiesa vēlēšanās paverdzināt tautas?, interesējās Apogs no pagaldes izvilkdams nelielu koferīti.
- Vēlos asiņaini valdīt, stingri atbildēja Zintish, apsēzdamies mīkstā ādas krēslā.
- Varān! Materiālus!, pēkšņi ieķērcās Apogs. Varāns trīcēdams ieslēdza projektoru. Uz ekrāna pie sienas parādījās pirmais diapozitīvs.
- Mēs vēlamies jūs informēt par pašreizējiem rezultātiem!, autoritāri noburkšķēja Apogs.

Pirmajā attēlā dažādu pļavas ziedu un katusu sabiedrībā atradās Rasbainieks ar izkapti rokās. Rasbainieks cieši skatījās uz divām gladiolām, kas bija pazemīgi noliekušas savas galvas.
- Totāla disciplīna!, svinīgi noteica Apogs. - Varān, nākošo!
Nākamajā slaidā Tītars valdīja pār ķerru. Ķerra, kas lāgā negribēja braukt pa dubļaino gravu, tika spārdīta ar kājām, dauzīta ar cibu, bet finālā pakārta pie virves nelielas eglītes galotnē.
- Pilnīga paklausība!, lepni nogrozījās Apogs. - Varān, tālāk!
Ekrānā parādījās netālu mītošā Alfrēda Žabrāna mājsaimniecība, precīzāk, kūts. Kūtī dega sveces, uz grīdas sārti mirgoja pentagramma, un, cik varēja spriest, uz laktas atradās dēmoniski klukstošu vistu koris. Vairākām vistām galvas slēpa baltas kapuces. Pats Alfrēds ar palīgstrādnieci Rasmu bija nokrituši uz ceļiem un vērās siles virzienā, uz kuras bija nostājies Cūķis ar 2005-ā gada kalendāru rokās. Alfrēda un Rasmas skatieni izstaroja pazemību un nolemtību.
- Mūsu pirmais absolvents!, pieklaudzināja pie galda Apogs. - Nu kā, pierakstamies! Pātagas, ķīmija un benzīns mūsu, maiņas spāņu zābaki jānes pašam.

Zintish kā transā klusējot pamāja ar galvu un pierakstījās.

Miglainajā pirmdienas rītā krogā "Auns un negods" valdīja miegainība, un pa logu izgaroja pēdējie vakardienas cigarešu dūmi.
Pāri ceļam Lācis savā garāžā virs bedres bija iestūmis savas ragavas un pie sevis kaut ko dungodams mainīja kreiso slieci.
Zhagata pie tālā galdiņa strēba kafiju un lasīja vietējā speciālizdevuma "Nav" speciālpielikumu "Nekā nav".
Krogā griestu stūrī iestiprinātais televizors translēja kulināro raidījumu "Kunkulis", kurā Vāvere demonstrēja, kā vispareizāk no pakas iebērt traukā miltus.

Zhagata pāršķīra lappusi. Nomaldījusies sniegpārsla iekārtojās uz palodzes un izkusa.
"Visi eži miegā...", no mūzikas automāta laikrāža tikšķus centās pārmākt vienmuļš dramnbeiss.
Lācis garāžā meklēja pa kabatām cigaretes. Pār meža galotnēm aizslīdēja mākoņu karavāna.

Un tieši pulksten deviņos un trīs minūtēs Vilks aizdedzināja Pārmales spirta noliktavu.
Mūzikas automāts apklusa, Lācis ar savu labi trenēto organismu ietesās garāžas durvīs, Zhagata nometa avīzi, pa ceļu atskaites rokā vicinādams skrēja Āzis, televizora ekrāns pēkšņi kļuva balts - tur no aizkustinājuma Vāvere bija kamerā iegāzusi visu miltu paku.
"Je Ne Regrette Rien" - no Pārmales puses pār laukiem un mežiem skanēja nestabila dziedāšana.

- Uz kurieni vēl tagad?!, pussešos no rīta modinātājpulksteņa tarkšķēšanas apstulbinātā Līne atvēra acis un paskatījās pa kreisi. Blakusaļģēs stāvēja pilnā nozieguma uniformā satērpies Līnis - dzeltena beisbola cepurīte, divas paciņas ar cigaretēm, koks ar aizdomīgu auklu.
- Mēs taču sarunājām?!, pazemīgā balsī ierunājās Līnis un pamāja uz to Līņu ģimenes kolektīvās iedzīves daļu, kas skaitījās kā priekšnams. Tur cieši saspiedušies kopā astes kustināja sirmūsainais Sams, divi jaunie brāļi Vimbas, kā arī ar svītrkoda tetovējumu uz muguras greznojies Elektriskais Zutis, kas nekaunīgi skatījās uz pasauli caur akvamarīna krāsā tonētajām saulesbrillēm.
- Māt, neapbižo, ierunājās Sams. Mēs šodien uz Mamutiem, sezona ir sākusies. Apsolam morāli nesabrukt un atpūsties dabā.
- Tfu, nospļāvās Līne, iesaiņojot kāpurmaizes folijā. Kaut jūs jupis parautu ar visu savu gumijas submarīni...

Gumijas submarīne "Alfrēds Piektais" jau gaidīja aiz durvīm visu rītausmas kvintetu, lai sāktu ceļu uz morālās atpūtas vietu. Miglas acs ar savām skropstām liegi skāra meldrus. Pirmie saules stari meta gaismas skrejceļus pāri ūdens virsmai. Spāres iemēģināja savus spēkus sprintā. Lielā Skrejupe bija atmodusies. Cauri ūdensrožu lapām izspraucās no hokeja nūjas un binokļa izgatavots periskops.
- Nu, ir?!
Mamuts sēdēja laivā svinīgs, skumjš un norūpējies. Viņš skatījās uz metālisku priekšmetu savā rokā un ik pa laikam nopūtās.
- Pārvietošanās objekta iegrime četrdesmit centimetri, ar kalkulatoru reķināja viens no brāļiem Vimbām, - tātad aptuveni simtdesmit kilogramus smags eksemplārs. Koordinācija seši no desmit.
- Sākt iebarošanu!, pieceļoties no alus kastes nokomandēja Sams ar viltīgu dzirkstelīti acīs aplūkojot ar sarkanu mārkeri pasvītrotās vietas no ikgadējā izdevuma "Mamuta lietas, ieradumi un vājības".

Mamuts neticēja savām acīm. Metra attālumā no laivas uzpeldēja avīzes lapa, kurā bija ieķērušies trīs glīti vizuļi. Vēl pēc metra - žurnāls "Karstā vasara" ar nepārprotamu attēlu uz vāka. Vēl nedaudz tālāk pēkšņi uzradās boja ar piesietu mobilo telefonu. Pagājušā gada, bet tomēr. Mamuta peldamobjekts it kā negribot uzsāka kustību pa maršrutu, metāliskais objekts rokā aizmirsās, bundža ar sliekām palika uz laivas malas.

Nekas neliecināja par to, ka brīdī, kad Mamuts pastiepsies pār bortu, lai satvertu žurnāla "Karstā vasara" stūri, pasaulē varētu notikt arhitektoniska rakstura izmaiņas - taču tās notika! Pēkšņi pasaule kļuva daudz straujāka - acu priekšā pazibēja gan boja, gan submarīne "Alfrēds Piektais", gan Elektriskais Zutis ar elektroniskiem svariem un bloknotu, gan rīta spāres un vienmēr gaišzilās Dziļmeža debesis. Kad horizonts atgriezās, šķita, ka tas viss ir noticis tālu sen, kādā citā dzīvē.

- ...simts desmit kilogrami, stāstīja vakarā Līnis savai laulātajai, aizrautīgi kustinot žaunas akvavizora priekšā. Prāvs eksemplārs!
Līne grozīja uz iesma uzdurtās sliekas un samērā labvēlīgi šķielēja uz veco. Morāli tomēr taču nesabruka!

Ld saspringti skatījās, kā svārsts lēnām šūpojas no labās puses uz kreiso, no labās uz kreiso. Viņai pretī sēdēja Dziļmežā populārais hipnotizētājs Ūpis un deva vadošos norādījumus. Ld šķita, ka viņa lēnām ietinas siltā vatētā pēlī, acis aizvērās, tikai no ārpuses skanēja tāla balss.
- Ko tu redzi, ū?
- Redzu milzīgu pēc siena smaržojošu pļavu. Dzirdu sienāžus čirkstinot. Gluži kā bērnībā, kad...
- Bajāns, kaut kur tālumā nopūtās Ūpis.
- Redzu garausi Zaķi cilpojam pa taku ar marmelādes konfekšu kasti ķepās. Zaķis svilpo...
Ūpis nožāvājās.
- Tagad zaķim pār ceļu pārskrien pele, pele skrien Zemozolu virzienā, taču pēkšņi pagriežas...
- Uz rietumiem?!, pēkšņi atdzīvojās Ūpis.
- Nē, vēl mazliet pa kreisi. Tagad apošņā sēni, paceļ purniņu
- Atpakaļ neskatās? Svars virs 80 gramiem?, ēterā ielauzās eksaltēti jautājumi.
- Tagad mēģina atkārpīt vaļā sūnu, tagad atkal ieraudzīja čiekuru, Ld mierīgi turpināja vēstījumu.
- Protams! Pusmuciņa, divkāršais aksels, un aizejam pikējumā no 140 grādiem!, kaut kur skanēja šņācieni, Manevrs! Ieejam virāžā no sešdesmit pieciem!
- ...čiekurs par smagu, tāpēc...vai, kur pelīte palika?, Ld pēkšņi atvēra acis.
Svārsts vairs nekustējās. Galda otrā pusē sēdēja svētlaimē atlūzušais Ūpis.

Bagdarama sēdēja policijas iecirkņa vestibilā un ar apskaidrotu skatienu vērās likumsargu iekārtotajā alā. Uz galda stāvēja rakstāmmašīna, kurai bija izlūzusi puse taustiņu. Pie sienas karājās Dziļmeža karogs - sakrustotas bises, divgalvains ūpis un traktora zobrats uz zaļi dzeltena fona. Smaržoja pēc bērzlapēm un tintes.
Vecākais Jenots atrotīja piedurknes un sāka diktēt.
- Protokols numur septiņdesmit viens bē. Nesankcionētas rituālas darbības pie Pārmiega paugura. Nesankcionētas taču?, viņš pārjautāja otrajam Jenotam.
- Protams, ka nesankcionētas. Pie mums neviens jau neko nesankcionē, jaunākais Jenots izdarīja atzīmi protokolā.
- Bodībudisma sludināšana. Vilks ar Lāci staigā apkārt pauguram noskūtām galvām. Kaut kas krimināls, nopūtās vecākais.
- To, ka Vilks kārtības sargiem uzrēca "om mane padme hrrrrrum!", reģistrēt?, pārjautāja jaunākais.
- Nereģistrē. To mēs kaut kā paši...
- Lācis apgalvo, ka esot gaismas stars...tā, kur te...lūk, gaismas stars tumšās okeāna dzīlēs, jaunākais Jenots turpināja drukāt. Benzīna varavīksne peļķē. Četrsimt divdesmit luksu.
Bagdarama ar apskaidrotu skatienu vērās godarakstos pie sienas. Iecirkņa stūrī stāvēja izcīnītais meža policijas kauss vindsērfingā.

Vēsts par to, ka Nord precēsies ar ārzemnieku aplidoja Dziļmežu ar taifūna enerģiju. Pat puskurlais Zalktis, kuru dzīvē interesēja tikai Keno izloze un eksistenciālais teleseriāls "Tagad iesim pagulēt", bija satraucies tādā mērā, ka aizklīda līdz bufetei pēc jaunākajām baumām. Un tur jau tās arī bija: Āpsis nervozi pieslējies uz pakaļķepām aizrautīgi kaut ko čukstēja ausī Stirniņai. Pēdējā mirkšķināja acis neticamā ātrumā un ik pa brīdi nogrozīja savu pārgudro galvu. Līgavainim bija jāierodas vakarā, tādēļ pie Nord mājiņas visi tuvāko koku zari un citas stratēģiskās pozīcijas tika aizņemtas jau priekšlaicīgi.
Pagalmā iebrauca dzeltens sporta kombains ar numuriem "GRAVACOOL-001" No pavērtā loga sparīgi ducināja pēdējais dīdžeja Stigaskinga veikums - pāļu dzinēja mikss ar gateri. Atvērās durvis un ar lēnīgām kustībām no tā izlīda Krokodils. Saules zaķēnus visapkārt meta viņa nevainojami motoreļļā ieziestā veloķēde ap kaklu, kā arī "Rolex" platīna termometrs padusē. Krokodils bija perfekts.
- Va vellos, no gravas vispirms izlidoja izsmēķis, bet pēc tam izlīda arī pati Vilka galva. - Viņš taču ir...frants.
- Frants, frants!, kaut kur pa kreisi atskanēja Zalkša šņākšana. Teleseriālā "Tagad iesim pagulēt" šādus personāžus nerādīja.
No namiņa iznāca Nord ķiršsārtā kleitā un uzlika roku Krokodilam uz pleca.
- Virziens: Venēcija!, nokomandēja Nord. Virziens: dubultais espresso un īsta pasta ar gaileņu mērci!
- Smalki gondoljēro ar saksaula airiem, atplauka smaidā Krokodils. - Viņi vēl dzied dziesmas....
- San Marko bazilika!, izčukstēja Nord, Akadēmijas galerija!. Dārgais, mums taču būs bērni?
- Būs, būs, attrauca Krokodils, viņiem tur pat ir veselas divas nometnes pie jūras, es pats redzēju...
Abi iekāpa sporta komabainā.
"Adrijas karaliene, Adrijas karaliene" - atplūda melodija no atvērtā loga.

Svarīgais kultūras notikums "Dzejas dienas Dziļmežā" aptuveni divdesmit minūšu laikā pārtapa dzīves prozas vakarā kroga "Auns un negods" dzīlēs, un par to neviens nebrīnījās. Citizen Erased stāvēja ar megafonu publikas priekšā pilnībā gatavībā organizēt revolucionārās literatūras kustību. Pirmajās rindās knosījās trīs Susuri ar moleskīniem ķepiņās, Stirniņa ar kļavu lapu vainagu galvā, kā arī estēts Bebrs, kas mēģināja saprast dzīves tumšākos noslēpumus.
- Pa vienam, pa vienam!, sauca Citizen, sakārtojot lakatiņu. Katram tiks dots vārds! Lūdzu, kas pirmais uz priekšlasījumiem?

Nedaudz sakautrējies un ar vienu aci caur monokli šķielēdams uz Susuriem publikas priekšā pēkšņi parādījās smalkā kostīmā uzcirties Āzis. Āzis izvilka no kabatas lapiņu, nopūtās un piecirtis nagu pie grīdas sāka strauji deklamēt:
"Vai līst lietus vai snieg sniegi
Vai zem ļipas klaiņo sals
Dod mums cerības un prieku
Aleksandrs Bibergals."

Atskanēja šaušalīgas ovācijas. Zvēri kā negudri pielēca kājās un sāka sparīgi aplaudēt. Kāds pat apgāza kausu ar medalu. Āzis nokrekšķinājās un turpināja.
"Šodien pļavas arēnā
Pārkāpšu es tabu
Platmalnieces bikšturos
Korsetē un žabo!"

Šķita, ka troksnis nonesīs no zemeslodes gan konferansjē, gan oratoru, gan pašu traktieri "Auns un negods". Stirniņa uzmauca savu vainagu Āzim uz viena raga. Kurmis pat centās uzmest triumfatoru gaisā, tomēr gravitācijas spēks un Āža svars pretojās vispārējai sajūsmai. Citizen Erased pasūtīja pie bāra letes kārtējos 50 gramus tekilas.

- Principi?, jautāja Vilks, parakstot dokumentus. - Jā, man ir principi.
- Man arī!, atbildēja Dute, iebāžot parakstītos dokumentos kabatā.
- Ja man ir jāmirst, tad tā būs pēdējā pasaka, skumji noteica Vilks.
- Iespējams, atbildēja Dute, izvelkot revolveri no rokassomiņas
- Es vēlos uzrakstīt atvadu vēstuli tuviniekiem!, iegaudojās Vilks, mesdamies pie rakstāmgalda papīriem
- Te ir tava atvadu vēstule, teica Dute un nosp...

Seno Zemozolu ciemā aizliegts bija viss. Tur nedrīkstēja kārt žāvēt drēbes tik augstajos elektrības vados, skatīties uz pītajiem krēsliem, skaļi šķaudīt vienatnē istabā. Nedrīkstēja vispār neko.
- Apči!, reiz nošķaudījās Kaķuks, un likumvīri jau bija klāt. Tā un tā, tūlīt atradīsies attiecīgie likuma panti.
Kā izrādījās, diemžēl, viņi nedrīkstēja apcietināt Kaķuku, jo tad pašiem nāktos atrasties zem aresta divas nedēļas. Plus nedēļa par nesankcionētu braukšanu policijas mašīnā - visiem. Sankcionēti braukt nebija iespējams. Nemaz jau nerunājot par to, ka kādam pārvietoties vispār bija aizliegts, tas draudēja ar četrām dienām karcerī.
Tas viss nekādi neattiecās uz Seno Zemozolu parkiem, kur varēja darīt visu, arī vietējā vikāra skatījumā - visneķītrākās lietas.

Reiz Vilks uzstājās ANO sēdē ar runu par tekošajām un šalkojošajām lietām Dziļmežā. Viņam asistēja Māriņa. Vilks runāja un nelabi smaidīja.
- Dāmas un kungi, ar visu to es gribu pateikt, ka..., uzsāka Vilks
- Mums ir vienalga, nobeidza Māriņa
- Šābrīža pasaules situācija ir ne...
- Nesaprotama, sacīja Māriņa
- Mēs jau, protams - noplātīja ķepas Vilks
- Labprāt, Māriņa turpināja starot
- Bet, Vilks novērsa degunu grīdā
- Nu jā, nobeidza Māriņa.

Tā bija pirmā un vienīgā Dziļmeža uzstāšanās ANO sēdē.

Nrk vienmēr nāca miegs. Tas nāca visur, kur vien iespējams, tāpēc Nrk žāvājās pie pirmās iespējas. Miegs nāca visur - darbā, mājās, veikalā. Reiz Nrk aizmiga lielveikala rindā, ne ilgi, uz minūtēm desmit, pamodās - a ratiņi ar precēm rokās jau ir citi kaut kādi, Nrk sacēla traci un atdeva preces lielveikala administratoram. Vai arī reiz Nrk iemiga ANO ģenerālasamblejas sēdē, kurā katrs runātājs centās atkārtot iepriekšējā oratora sacīto un pamodās nākamajā ANO ģenerālasamblejas sēdē jau pēc diviem mēnešiem, kur viss bija tas pats, lai arī sapņoja viņa par jūru un saldējumu.
Nrk centās iesūdzēt monotonos politiķus tiesā par goda un sapņa aizskāršanu, taču aizmiga arī tur, kad kolumbiešu diplomāts 500 lappušu ilgā almanahā centās skaidrot, ka nekur taču nav vainīgs.
- Neesi vainīgs, noburkšķēja Nrk aizverot acis un klusiņām pārvācoties uz Bermudu salām.

- Un tagad - špagats!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā sestdienas kimono, instruēja Zimbabvi jau no četriem vakarā
Zimbabve nespēja pacelt kājas, kurām Dižkalna galā ķieģeļus bija piesējis personīgi Lūsis pats.
- Atceries!, Lūsis bakstīja ar ķepu sev deniņos, - viss notiek šeit! Šeit!
- Tur?, pārjautāja Zimbabve, - man viss notiek šeit!
Un mēģināja pakustināt kājas.
Lūsis nopūtās. Atsējis ķieģeļus no Zimbabves kājām viņš nerādījās trīs dienas, kamēr ceturtajā viņa stāv beidzot pavīdēja augstienē ar Kalašņikova automātu rokās. Nākamās divas dienas pagāja jaunā instruktāža.
- Šeit! Viss notiek šeit!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā trešdienas kimono, rādīja ar ķepu uz aptveri.
- Tur? Man viss notiek šeit!, Zimbabve centīgi spaidīja automāta gaili.