Kādu dienu Zintish nolēma kļūt par tirānu. Lai kļūtu par tirānu, bija nepieciešams apmeklēt īpašus Tirānijas Kursus, kuri par laimi Dziļmeža apmācības centrā tieši bija atvērušies. Lūk, arī attiecīgais kabinets, tieši starp pasaules valdniekiem un jaunajiem agresoriem!
Kabinetā pie galda sēdēja noraizējies Apogs, kurš bargi uzlūkoja Zintish no savu "Versace" saulesbriļļu apakšas. Blakus rakstāmmašīnu klabināja sekretārs Varāns.

- Vai ir patiesa vēlēšanās paverdzināt tautas?, interesējās Apogs no pagaldes izvilkdams nelielu koferīti.
- Vēlos asiņaini valdīt, stingri atbildēja Zintish, apsēzdamies mīkstā ādas krēslā.
- Varān! Materiālus!, pēkšņi ieķērcās Apogs. Varāns trīcēdams ieslēdza projektoru. Uz ekrāna pie sienas parādījās pirmais diapozitīvs.
- Mēs vēlamies jūs informēt par pašreizējiem rezultātiem!, autoritāri noburkšķēja Apogs.

Pirmajā attēlā dažādu pļavas ziedu un katusu sabiedrībā atradās Rasbainieks ar izkapti rokās. Rasbainieks cieši skatījās uz divām gladiolām, kas bija pazemīgi noliekušas savas galvas.
- Totāla disciplīna!, svinīgi noteica Apogs. - Varān, nākošo!
Nākamajā slaidā Tītars valdīja pār ķerru. Ķerra, kas lāgā negribēja braukt pa dubļaino gravu, tika spārdīta ar kājām, dauzīta ar cibu, bet finālā pakārta pie virves nelielas eglītes galotnē.
- Pilnīga paklausība!, lepni nogrozījās Apogs. - Varān, tālāk!
Ekrānā parādījās netālu mītošā Alfrēda Žabrāna mājsaimniecība, precīzāk, kūts. Kūtī dega sveces, uz grīdas sārti mirgoja pentagramma, un, cik varēja spriest, uz laktas atradās dēmoniski klukstošu vistu koris. Vairākām vistām galvas slēpa baltas kapuces. Pats Alfrēds ar palīgstrādnieci Rasmu bija nokrituši uz ceļiem un vērās siles virzienā, uz kuras bija nostājies Cūķis ar 2005-ā gada kalendāru rokās. Alfrēda un Maijas skatieni izstaroja pazemību un nolemtību.
- Mūsu pirmais absolvents!, pieklaudzināja pie galda Apogs. - Nu kā, pierakstamies! Pātagas, ķīmija un benzīns mūsu, maiņas spāņu zābaki jānes pašam.

Zintish kā transā klusējot pamāja ar galvu un pierakstījās.

Miglainajā pirmdienas rītā krogā "Auns un negods" valdīja miegainība, un pa logu izgaroja pēdējie vakardienas cigarešu dūmi.
Pāri ceļam Lācis savā garāžā virs bedres bija iestūmis savas ragavas un pie sevis kaut ko dungodams mainīja kreiso slieci.
Zhagata pie tālā galdiņa strēba kafiju un lasīja vietējā speciālizdevuma "Nav" speciālpielikumu "Nekā nav".
Krogā griestu stūrī iestiprinātais televizors translēja kulināro raidījumu "Kunkulis", kurā Vāvere demonstrēja, kā vispareizāk no pakas iebērt traukā miltus.

Zhagata pāršķīra lappusi. Nomaldījusies sniegpārsla iekārtojās uz palodzes un izkusa.
"Visi eži miegā...", no mūzikas automāta laikrāža tikšķus centās pārmākt vienmuļš dramnbeiss.
Lācis garāžā meklēja pa kabatām cigaretes. Pār meža galotnēm aizslīdēja mākoņu karavāna.

Un tieši pulksten deviņos un trīs minūtēs Vilks aizdedzināja Pārmales spirta noliktavu.
Mūzikas automāts apklusa, Lācis ar savu labi trenēto organismu ietesās garāžas durvīs, Zhagata nometa avīzi, pa ceļu atskaites rokā vicinādams skrēja Āzis, televizora ekrāns pēkšņi kļuva balts - tur no aizkustinājuma Vāvere bija kamerā iegāzusi visu miltu paku.
"Je Ne Regrette Rien" - no Pārmales puses pār laukiem un mežiem skanēja nestabila dziedāšana.

- Uz kurieni vēl tagad?!, pussešos no rīta modinātājpulksteņa tarkšķēšanas apstulbinātā Līne atvēra acis un paskatījās pa kreisi. Blakusaļģēs stāvēja pilnā nozieguma uniformā satērpies Līnis - dzeltena beisbola cepurīte, divas paciņas ar cigaretēm, koks ar aizdomīgu auklu.
- Mēs taču sarunājām?!, pazemīgā balsī ierunājās Līnis un pamāja uz to Līņu ģimenes kolektīvās iedzīves daļu, kas skaitījās kā priekšnams. Tur cieši saspiedušies kopā astes kustināja sirmūsainais Sams, divi jaunie brāļi Vimbas, kā arī ar svītrkoda tetovējumu uz muguras greznojies Elektriskais Zutis, kas nekaunīgi skatījās uz pasauli caur akvamarīna krāsā tonētajām saulesbrillēm.
- Māt, neapbižo, ierunājās Sams. Mēs šodien uz Mamutiem, sezona ir sākusies. Apsolam morāli nesabrukt un atpūsties dabā.
- Tfu, nospļāvās Līne, iesaiņojot kāpurmaizes folijā. Kaut jūs jupis parautu ar visu savu gumijas submarīni...

Gumijas submarīne "Alfrēds Piektais" jau gaidīja aiz durvīm visu rītausmas kvintetu, lai sāktu ceļu uz morālās atpūtas vietu. Miglas acs ar savām skropstām liegi skāra meldrus. Pirmie saules stari meta gaismas skrejceļus pāri ūdens virsmai. Spāres iemēģināja savus spēkus sprintā. Lielā Skrejupe bija atmodusies. Cauri ūdensrožu lapām izspraucās no hokeja nūjas un binokļa izgatavots periskops.
- Nu, ir?!
Mamuts sēdēja laivā svinīgs, skumjš un norūpējies. Viņš skatījās uz metālisku priekšmetu savā rokā un ik pa laikam nopūtās.
- Pārvietošanās objekta iegrime četrdesmit centimetri, ar kalkulatoru reķināja viens no brāļiem Vimbām, - tātad aptuveni simtdesmit kilogramus smags eksemplārs. Koordinācija seši no desmit.
- Sākt iebarošanu!, pieceļoties no alus kastes nokomandēja Sams ar viltīgu dzirkstelīti acīs aplūkojot ar sarkanu mārkeri pasvītrotās vietas no ikgadējā izdevuma "Mamuta lietas, ieradumi un vājības".

Mamuts neticēja savām acīm. Metra attālumā no laivas uzpeldēja avīzes lapa, kurā bija ieķērušies trīs glīti vizuļi. Vēl pēc metra - žurnāls "Karstā vasara" ar nepārprotamu attēlu uz vāka. Vēl nedaudz tālāk pēkšņi uzradās boja ar piesietu mobilo telefonu. Pagājušā gada, bet tomēr. Mamuta peldamobjekts it kā negribot uzsāka kustību pa maršrutu, metāliskais objekts rokā aizmirsās, bundža ar sliekām palika uz laivas malas.

Nekas neliecināja par to, ka brīdī, kad Mamuts pastiepsies pār bortu, lai satvertu žurnāla "Karstā vasara" stūri, pasaulē varētu notikt arhitektoniska rakstura izmaiņas - taču tās notika! Pēkšņi pasaule kļuva daudz straujāka - acu priekšā pazibēja gan boja, gan submarīne "Alfrēds Piektais", gan Elektriskais Zutis ar elektroniskiem svariem un bloknotu, gan rīta spāres un vienmēr gaišzilās Dziļmeža debesis. Kad horizonts atgriezās, šķita, ka tas viss ir noticis tālu sen, kādā citā dzīvē.

- ...simts desmit kilogrami, stāstīja vakarā Līnis savai laulātajai, aizrautīgi kustinot žaunas akvavizora priekšā. Prāvs eksemplārs!
Līne grozīja uz iesma uzdurtās sliekas un samērā labvēlīgi šķielēja uz veco. Morāli tomēr taču nesabruka!

Ld saspringti skatījās, kā svārsts lēnām šūpojas no labās puses uz kreiso, no labās uz kreiso. Viņai pretī sēdēja Dziļmežā populārais hipnotizētājs Ūpis un deva vadošos norādījumus. Ld šķita, ka viņa lēnām ietinas siltā vatētā pēlī, acis aizvērās, tikai no ārpuses skanēja tāla balss.
- Ko tu redzi, ū?
- Redzu milzīgu pēc siena smaržojošu pļavu. Dzirdu sienāžus čirkstinot. Gluži kā bērnībā, kad...
- Bajāns, kaut kur tālumā nopūtās Ūpis.
- Redzu garausi Zaķi cilpojam pa taku ar marmelādes konfekšu kasti ķepās. Zaķis svilpo...
Ūpis nožāvājās.
- Tagad zaķim pār ceļu pārskrien pele, pele skrien Zemozolu virzienā, taču pēkšņi pagriežas...
- Uz rietumiem?!, pēkšņi atdzīvojās Ūpis.
- Nē, vēl mazliet pa kreisi. Tagad apošņā sēni, paceļ purniņu
- Atpakaļ neskatās? Svars virs 80 gramiem?, ēterā ielauzās eksaltēti jautājumi.
- Tagad mēģina atkārpīt vaļā sūnu, tagad atkal ieraudzīja čiekuru, Ld mierīgi turpināja vēstījumu.
- Protams! Pusmuciņa, divkāršais aksels, un aizejam pikējumā no 140 grādiem!, kaut kur skanēja šņācieni, Manevrs! Ieejam virāžā no sešdesmit pieciem!
- ...čiekurs par smagu, tāpēc...vai, kur pelīte palika?, Ld pēkšņi atvēra acis.
Svārsts vairs nekustējās. Galda otrā pusē sēdēja svētlaimē atlūzušais Ūpis.

Bagdarama sēdēja policijas iecirkņa vestibilā un ar apskaidrotu skatienu vērās likumsargu iekārtotajā alā. Uz galda stāvēja rakstāmmašīna, kurai bija izlūzusi puse taustiņu. Pie sienas karājās Dziļmeža karogs - sakrustotas bises, divgalvains ūpis un traktora zobrats uz zaļi dzeltena fona. Smaržoja pēc bērzlapēm un tintes.
Vecākais Jenots atrotīja piedurknes un sāka diktēt.
- Protokols numur septiņdesmit viens bē. Nesankcionētas rituālas darbības pie Pārmiega paugura. Nesankcionētas taču?, viņš pārjautāja otrajam Jenotam.
- Protams, ka nesankcionētas. Pie mums neviens jau neko nesankcionē, jaunākais Jenots izdarīja atzīmi protokolā.
- Bodībudisma sludināšana. Vilks ar Lāci staigā apkārt pauguram noskūtām galvām. Kaut kas krimināls, nopūtās vecākais.
- To, ka Vilks kārtības sargiem uzrēca "om mane padme hrrrrrum!", reģistrēt?, pārjautāja jaunākais.
- Nereģistrē. To mēs kaut kā paši...
- Lācis apgalvo, ka esot gaismas stars...tā, kur te...lūk, gaismas stars tumšās okeāna dzīlēs, jaunākais Jenots turpināja drukāt. Benzīna varavīksne peļķē. Četrsimt divdesmit luksu.
Bagdarama ar apskaidrotu skatienu vērās godarakstos pie sienas. Iecirkņa stūrī stāvēja izcīnītais meža policijas kauss vindsērfingā.

Vēsts par to, ka Nord precēsies ar ārzemnieku aplidoja Dziļmežu ar taifūna enerģiju. Pat puskurlais Zalktis, kuru dzīvē interesēja tikai Keno izloze un eksistenciālais teleseriāls "Tagad iesim pagulēt", bija satraucies tādā mērā, ka aizklīda līdz bufetei pēc jaunākajām baumām. Un tur jau tās arī bija: Āpsis nervozi pieslējies uz pakaļķepām aizrautīgi kaut ko čukstēja ausī Stirniņai. Pēdējā mirkšķināja acis neticamā ātrumā un ik pa brīdi nogrozīja savu pārgudro galvu. Līgavainim bija jāierodas vakarā, tādēļ pie Nord mājiņas visi tuvāko koku zari un citas stratēģiskās pozīcijas tika aizņemtas jau priekšlaicīgi.
Pagalmā iebrauca dzeltens sporta kombains ar numuriem "GRAVACOOL-001" No pavērtā loga sparīgi ducināja pēdējais dīdžeja Stigaskinga veikums - pāļu dzinēja mikss ar gateri. Atvērās durvis un ar lēnīgām kustībām no tā izlīda Krokodils. Saules zaķēnus visapkārt meta viņa nevainojami motoreļļā ieziestā veloķēde ap kaklu, kā arī "Rolex" platīna termometrs padusē. Krokodils bija perfekts.
- Va vellos, no gravas vispirms izlidoja izsmēķis, bet pēc tam izlīda arī pati Vilka galva. - Viņš taču ir...frants.
- Frants, frants!, kaut kur pa kreisi atskanēja Zalkša šņākšana. Teleseriālā "Tagad iesim pagulēt" šādus personāžus nerādīja.
No namiņa iznāca Nord ķiršsārtā kleitā un uzlika roku Krokodilam uz pleca.
- Virziens: Venēcija!, nokomandēja Nord. Virziens: dubultais espresso un īsta pasta ar gaileņu mērci!
- Smalki gondoljēro ar saksaula airiem, atplauka smaidā Krokodils. - Viņi vēl dzied dziesmas....
- San Marko bazilika!, izčukstēja Nord, Akadēmijas galerija!. Dārgais, mums taču būs bērni?
- Būs, būs, attrauca Krokodils, viņiem tur pat ir veselas divas nometnes pie jūras, es pats redzēju...
Abi iekāpa sporta komabainā.
"Adrijas karaliene, Adrijas karaliene" - atplūda melodija no atvērtā loga.

Svarīgais kultūras notikums "Dzejas dienas Dziļmežā" aptuveni divdesmit minūšu laikā pārtapa dzīves prozas vakarā kroga "Auns un negods" dzīlēs, un par to neviens nebrīnījās. Citizen Erased stāvēja ar megafonu publikas priekšā pilnībā gatavībā organizēt revolucionārās literatūras kustību. Pirmajās rindās knosījās trīs Susuri ar moleskīniem ķepiņās, Stirniņa ar kļavu lapu vainagu galvā, kā arī estēts Bebrs, kas mēģināja saprast dzīves tumšākos noslēpumus.
- Pa vienam, pa vienam!, sauca Citizen, sakārtojot lakatiņu. Katram tiks dots vārds! Lūdzu, kas pirmais uz priekšlasījumiem?

Nedaudz sakautrējies un ar vienu aci caur monokli šķielēdams uz Susuriem publikas priekšā pēkšņi parādījās smalkā kostīmā uzcirties Āzis. Āzis izvilka no kabatas lapiņu, nopūtās un piecirtis nagu pie grīdas sāka strauji deklamēt:
"Vai līst lietus vai snieg sniegi
Vai zem ļipas klaiņo sals
Dod mums cerības un prieku
Aleksandrs Bibergals."

Atskanēja šaušalīgas ovācijas. Zvēri kā negudri pielēca kājās un sāka sparīgi aplaudēt. Kāds pat apgāza kausu ar medalu. Āzis nokrekšķinājās un turpināja.
"Šodien pļavas arēnā
Pārkāpšu es tabu
Platmalnieces bikšturos
Korsetē un žabo!"

Šķita, ka troksnis nonesīs no zemeslodes gan konferansjē, gan oratoru, gan pašu traktieri "Auns un negods". Stirniņa uzmauca savu vainagu Āzim uz viena raga. Kurmis pat centās uzmest triumfatoru gaisā, tomēr gravitācijas spēks un Āža svars pretojās vispārējai sajūsmai. Citizen Erased pasūtīja pie bāra letes kārtējos 50 gramus tekilas.

- Principi?, jautāja Vilks, parakstot dokumentus. - Jā, man ir principi.
- Man arī!, atbildēja Dute, iebāžot parakstītos dokumentos kabatā.
- Ja man ir jāmirst, tad tā būs pēdējā pasaka, skumji noteica Vilks.
- Iespējams, atbildēja Dute, izvelkot revolveri no rokassomiņas
- Es vēlos uzrakstīt atvadu vēstuli tuviniekiem!, iegaudojās Vilks, mesdamies pie rakstāmgalda papīriem
- Te ir tava atvadu vēstule, teica Dute un nosp...

Seno Zemozolu ciemā aizliegts bija viss. Tur nedrīkstēja kārt žāvēt drēbes tik augstajos elektrības vados, skatīties uz pītajiem krēsliem, skaļi šķaudīt vienatnē istabā. Nedrīkstēja vispār neko.
- Apči!, reiz nošķaudījās Kaķuks, un likumvīri jau bija klāt. Tā un tā, tūlīt atradīsies attiecīgie likuma panti.
Kā izrādījās, diemžēl, viņi nedrīkstēja apcietināt Kaķuku, jo tad pašiem nāktos atrasties zem aresta divas nedēļas. Plus nedēļa par nesankcionētu braukšanu policijas mašīnā - visiem. Sankcionēti braukt nebija iespējams. Nemaz jau nerunājot par to, ka kādam pārvietoties vispār bija aizliegts, tas draudēja ar četrām dienām karcerī.
Tas viss nekādi neattiecās uz Seno Zemozolu parkiem, kur varēja darīt visu, arī vietējā vikāra skatījumā - visneķītrākās lietas.

Reiz Vilks uzstājās ANO sēdē ar runu par tekošajām un šalkojošajām lietām Dziļmežā. Viņam asistēja Māriņa. Vilks runāja un nelabi smaidīja.
- Dāmas un kungi, ar visu to es gribu pateikt, ka..., uzsāka Vilks
- Mums ir vienalga, nobeidza Māriņa
- Šābrīža pasaules situācija ir ne...
- Nesaprotama, sacīja Māriņa
- Mēs jau, protams - noplātīja ķepas Vilks
- Labprāt, Māriņa turpināja starot
- Bet, Vilks novērsa degunu grīdā
- Nu jā, nobeidza Māriņa.

Tā bija pirmā un vienīgā Dziļmeža uzstāšanās ANO sēdē.

Nrk vienmēr nāca miegs. Tas nāca visur, kur vien iespējams, tāpēc Nrk žāvājās pie pirmās iespējas. Miegs nāca visur - darbā, mājās, veikalā. Reiz Nrk aizmiga lielveikala rindā, ne ilgi, uz minūtēm desmit, pamodās - a ratiņi ar precēm rokās jau ir citi kaut kādi, Nrk sacēla traci un atdeva preces lielveikala administratoram. Vai arī reiz Nrk iemiga ANO ģenerālasamblejas sēdē, kurā katrs runātājs centās atkārtot iepriekšējā oratora sacīto un pamodās nākamajā ANO ģenerālasamblejas sēdē jau pēc diviem mēnešiem, kur viss bija tas pats, lai arī sapņoja viņa par jūru un saldējumu.
Nrk centās iesūdzēt monotonos politiķus tiesā par goda un sapņa aizskāršanu, taču aizmiga arī tur, kad kolumbiešu diplomāts 500 lappušu ilgā almanahā centās skaidrot, ka nekur taču nav vainīgs.
- Neesi vainīgs, noburkšķēja Nrk aizverot acis un klusiņām pārvācoties uz Bermudu salām.

- Un tagad - špagats!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā sestdienas kimono, instruēja Zimbabvi jau no četriem vakarā
Zimbabve nespēja pacelt kājas, kurām Dižkalna galā ķieģeļus bija piesējis personīgi Lūsis pats.
- Atceries!, Lūsis bakstīja ar ķepu sev deniņos, - viss notiek šeit! Šeit!
- Tur?, pārjautāja Zimbabve, - man viss notiek šeit!
Un mēģināja pakustināt kājas.
Lūsis nopūtās. Atsējis ķieģeļus no Zimbabves kājām viņš nerādījās trīs dienas, kamēr ceturtajā viņa stāv beidzot pavīdēja augstienē ar Kalašņikova automātu rokās. Nākamās divas dienas pagāja jaunā instruktāža.
- Šeit! Viss notiek šeit!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā trešdienas kimono, rādīja ar ķepu uz aptveri.
- Tur? Man viss notiek šeit!, Zimbabve centīgi spaidīja automāta gaili.

Kādu dienu Rasbainieks Dziļmeža zvēriem mācīja, kā pareizi ir jāstāda puķes. Tas bija īpašs Seminārs, un Rasbainieks bija pat atnesusi atsevišķas kastītes ar paraugiem, kā arī citiem atribūtiem. Zvēru acis fascinēti bija piekaltas mazajam grābeklītim, kura nozīmi bija sarežģīti izprast, viss tik daudz un uzreiz.
- Tātad strelēciju mēs audzinam šādi, stāstīja Rasbainieks, domīgi pastaigājoties auditorijas priekšā.
- Es šito...nesaprotu..., burkšķēja Vilks, viņas taču tāpat aug un tikai...šito...ēteru bojā.
- Aiztaisi muti!, pēkšņi ieaurojās Rasbainieks, iekraujot ar puķuzirnīšu paraugu pelēcim pa galvu. - Ej izgulies! Tātad, ja salīdzinam strelēciju ar puķuzirnīšiem vai margrietiņām, tad saules ir nepieciešams nedaudz mazāk...
Pelēcis drusku apdullis klaiņoja apkārt simpozijam.
- Tiešām mazāk, negaidīti noteica Stirniņa, sagremojot puķuzirnīšu eksponāta atlikumu, - es pat teiktu, ka...
Šajā brīdī nākamā kastīte ar paraugu devās svētceļojumā uz Stirniņas pārgudro galvu.
- Puķes - tas ir, lai būtu smuki!, stingri noteica Rasbainieks, skatoties visiem acīs.
Zvēri paskatījās uz apdullušajiem Vilku un Stirniņu, un atzina, ka tas viss izskatās patiešām itin glīti.

Kā gadījās, kā ne, bet reiz Dejavu braukāja ar velosipēdu pa meža nomali un ļoti nepareizi apbrauca priedi, nogriežot ceļu zaķim. Zaķis uzreiz nozibēja krūmos, tomēr uzreiz klāt savās dzeltenajās vestītēs bija abi Jenoti, kas sāka stādīt protokolu, kaut arī cietušais jau sen kā bija trīs kilometru attālumā.
- Jāsauc apdrošinātāji, līksmi burkšķēja pirmais Jenots, izdarot nesaprotamas atzīmes uz bērza tāss.
- Bremzēšanas ceļš - neskaidrs. Jāveic testi uz atkarībām, piekrītoši ar galvu māja otrs.
- Aptieciņa it kā ir līdzi, ķepas sānos iespieda pirmais, lūkojoties uz ceļmallapām stigas malā.
- Ugunsdzēšamais aprāts?, tramīgi skatījās apkārt otrs Jenots. - Ugunsdzēšamais aparāts līdzi ir?
- Nu, atmeta ar ķepu pirmais. - Ja katrs no mums te klejotu ar ugunsdzēšamo aparātu...
Tā, lūk, Dejavu Dziļmeža pamalē gandrīz atņēma braukšanas tiesības.

Reiz Milkies, kas pirms tam Dziļmežā bija eksportējis firmu Adibas un Sonny eksportpreces, nolēma nodarboties ar savas neatkarīgās programmatūras izveidi, tik vienkāršu, lai pat Vilkam, kas Linuksu no Bonuksa lāgā neprata atšķirt, viss uzreiz būtu skaidrs. Kā pirmā projekta lakstīgala no Milkies rokām izspurdza programma Google Kaps, domāta nekrofīliem un puķu zagļiem. Tālāk sekoja varena programma meža agresīvākajiem zvēriem Mordpress, kurā varēja diezgan īsā laikā noskaidrot, kam un kādos apstākļos ir iespējams ar ķepu uzšaut, un kam nē.
Kad Alnis bija pirmoreiz pievienojies seksuāli sociālajam tīklam Riesta Liga, viņš sāka nopietni aizdomāties par pasaules būtību un zvaigznēm visapkārt, lai arī viņam jau sen bija profils Vaimanuvaispeisā.

Vilks stāvēja stadiona tribīnē un nervozi pīpēja. Pastkartes skatījās uz laukumu ar skeptisku cerību pilnu skatienu. Lūsis bija iekodies sava kluba šallē. Lapsa dzēra kabatā noslēpto kokteili. Lāča ķepa bija iekrampējusies krēslā.
- Gols!, pēkšņi noaurojās stadions.
- Gols!, līksmi cigareti zemē nometa Vilks
- Gols!, savu roku pret debesīm izslēja Pastkartes
- Beidzot!, no šalles atlaidās Lūsis
- Ir!, Lapsa ielika kabatā kokteili.
- Saņemiet!, teica Lācis kosmosam.

Kādu dienu Spotty sēdēja birztalā un sarunājās ar Lapseni. Spotty gribēja saprast, ar ko Lapsene īsti nodarbojas.
- Lapsene, ar ko tu īsti nodarbojies?, jautāja Spotty
- Es zogu, atbildēja Lapsene
- Tas ir kā - zodz?, nesaprata Spotty
- Nu ne tā, ka īsti zogu...bet zogu un nogalinu, atbildēja Lapsene
= Zodz un nogalini, galīgā neizpratnē jautāja Spotty
- Redzi, kad Dievs radīja pasauli, tas radīja bites, nektāru, un mani, kas to zog un nogalina bites. Domā, man tas viss ir tā vienkārši?, jautāja Lapsene

Reiz Mako pagalmam nolēma uzbrukt Lielupes pirāti. Pirātu bija samērā maz, taču tie bija apņēmīgi un turēja dunčus zobos kā paši nelabie. Viņi vēl nebija izlēmuši, ko laupīt - ledusskapi, logu stiklus vai pašus iemītniekus, tādēļ Mako pagalmā tie ieradās emocionālas diskusijas karstumā.
- Nodedzinam šķūni, nozogam skursteni!, aģitēja viens pirāts.
- Atslēdzam elektrību, noindējam suni, oponēja otrs.
Viņi turpināja strīdēties pat tad, kad pats namejs ieradās sētā ar motorzāģi rokās, un sāka metodiski likvidēt dažādas iebrucēju ķermeņu daļas.
- Noliksim granātu uz lieveņa!, sacīja pirāts brīdī, kad Mako viņam nozāģēja kreiso kāju.
- Neaizmirsti savākt diskus!, auroja pirātu kaptenis, miermīlīgi šķiroties no galvas.
- Tev ir jāpiekrīt mūsu noteikumiem!, centās pārliecināt pēdējais iebrucējs, raugoties, kā Mako uz kaut kurieni nes burku ar napalmu.

- Rutīna mani nogalina, vēlāk vakarā žēlojās Mako policijas inspektoram Lācim.

"Uzmanību, uzmanību!", dienas pašā viducī pēkšņi atskanēja trauksmaina balss no Dziļmeža Radio augstpriežu skaļruņiem, "mežā pazudis cilvēks vārdā Antuanete! Atkārtojam - pazudis cilvēks vārdā Antuanete! Atradējam pienākas atlaižu kupons modes veikalā un..."
Tālāk jau neviens vairs neklausījās, viss mežs sarosījās, pameta savus ikdienas darbus un aizdesoja meklēt Antuaneti.
Pret vakaru Antuaneti jau bija atraduši visi, kam nav slinkums, Vilks lielījās, ka uzgājis esot veselas trīs, taču visgudrākais izrādījās Āpsis, kas teica, ka nekādu Antuaneti neesot atradis un turpināšot meklēt, ja vajadzēs, arī visu atlikušo nedēļas daļu, jo cilvēku glābšana esot viņa svēta prioritāte.

No sākuma to pat īsti neviens nepamanīja, taču 14 gadu vecumā Pērkons jau bija kļuvis par īstu Terminatoru - pārējie tad lāgā vēl nezināja, ko tas īsti nozīmē un iztēlojās sazin ko. Taču fakts paliek fakts , 15.marta rītā, pulksten 7:40, Pērkons devās nevis uz skolu, bet gan paņēmis līdzi metālisku termosu un trīs folijā ietītas sviestmaizes uz dzelzceļa termināla pusi. Pa ceļam tika izrauti daži koki, sašķaidīti divi preses kioski, dūmojoši pēdu nospiedumi uz asfalta, un vispār likās, ka pāri ielām ir gājis termītu bars. Terminālā Pērkons izmeta sviestmaizes miskastē, apēda foliju, un no turienes nokļuva Polijā.

No Lodzas pilsētas sāka pienākt savdabīgas ziņas: esot ieradies sudrabpelēkais revolucionārs Aršils Term-Ogaņesjans, astoņpadsmit tonnas smags, kas esot iegāzies vietējā metropolitēnā un izmetis no turienes ārā visus vilcienus ar vai bez pasažieriem, un uz jautājumu, vai viņam vispār nav sirds krūtīs, atbildējis: "Es šādu terminu nepazīstu" un ielaidis raķeti televīzijas tornī.

Vēl satraucošāki notikumi atgadījās Parīzē, kad pār bijušajiem Elizejas laukiem pārgāja pāri cilvēks, kurš ar vārdiem "Pariž, že term" nozuda kaut kur pilsētas vidienē. Oficiālajām iestādēm atkal nācās apgāztās mašīnas un degošos namus skaidrot ar arābu dumpīgo jaunatni, taču jau pēc divām nedēļām aktieris Švarcnēgers atteicas no aktiera karjeras, jo viņa palīgi ierunājās, ka Terminators Pērkons patiesībā ir nemirstīgs un ieteica izlasīt par kauju pie Termopilām.