bagdarama
Bagdarama sēdēja policijas iecirkņa vestibilā un ar apskaidrotu skatienu vērās likumsargu iekārtotajā alā. Uz galda stāvēja rakstāmmašīna, kurai bija izlūzusi puse taustiņu. Pie sienas karājās Dziļmeža karogs - sakrustotas bises, divgalvains ūpis un traktora zobrats uz zaļi dzeltena fona. Smaržoja pēc bērzlapēm un tintes.
Vecākais Jenots atrotīja piedurknes un sāka diktēt.
- Protokols numur septiņdesmit viens bē. Nesankcionētas rituālas darbības pie Pārmiega paugura. Nesankcionētas taču?, viņš pārjautāja otrajam Jenotam.
- Protams, ka nesankcionētas. Pie mums neviens jau neko nesankcionē, jaunākais Jenots izdarīja atzīmi protokolā.
- Bodībudisma sludināšana. Vilks ar Lāci staigā apkārt pauguram noskūtām galvām. Kaut kas krimināls, nopūtās vecākais.
- To, ka Vilks kārtības sargiem uzrēca "om mane padme hrrrrrum!", reģistrēt?, pārjautāja jaunākais.
- Nereģistrē. To mēs kaut kā paši...
- Lācis apgalvo, ka esot gaismas stars...tā, kur te...lūk, gaismas stars tumšās okeāna dzīlēs, jaunākais Jenots turpināja drukāt. Benzīna varavīksne peļķē. Četrsimt divdesmit luksu.
Bagdarama ar apskaidrotu skatienu vērās godarakstos pie sienas. Iecirkņa stūrī stāvēja izcīnītais meža policijas kauss vindsērfingā.