Kādu dienu Rasbainieks Dziļmeža zvēriem mācīja, kā pareizi ir jāstāda puķes. Tas bija īpašs Seminārs, un Rasbainieks bija pat atnesusi atsevišķas kastītes ar paraugiem, kā arī citiem atribūtiem. Zvēru acis fascinēti bija piekaltas mazajam grābeklītim, kura nozīmi bija sarežģīti izprast, viss tik daudz un uzreiz.
- Tātad strelēciju mēs audzinam šādi, stāstīja Rasbainieks, domīgi pastaigājoties auditorijas priekšā.
- Es šito...nesaprotu..., burkšķēja Vilks, viņas taču tāpat aug un tikai...šito...ēteru bojā.
- Aiztaisi muti!, pēkšņi ieaurojās Rasbainieks, iekraujot ar puķuzirnīšu paraugu pelēcim pa galvu. - Ej izgulies! Tātad, ja salīdzinam strelēciju ar puķuzirnīšiem vai margrietiņām, tad saules ir nepieciešams nedaudz mazāk...
Pelēcis drusku apdullis klaiņoja apkārt simpozijam.
- Tiešām mazāk, negaidīti noteica Stirniņa, sagremojot puķuzirnīšu eksponāta atlikumu, - es pat teiktu, ka...
Šajā brīdī nākamā kastīte ar paraugu devās svētceļojumā uz Stirniņas pārgudro galvu.
- Puķes - tas ir, lai būtu smuki!, stingri noteica Rasbainieks, skatoties visiem acīs.
Zvēri paskatījās uz apdullušajiem Vilku un Stirniņu, un atzina, ka tas viss izskatās patiešām itin glīti.

Kā gadījās, kā ne, bet reiz Dejavu braukāja ar velosipēdu pa meža nomali un ļoti nepareizi apbrauca priedi, nogriežot ceļu zaķim. Zaķis uzreiz nozibēja krūmos, tomēr uzreiz klāt savās dzeltenajās vestītēs bija abi Jenoti, kas sāka stādīt protokolu, kaut arī cietušais jau sen kā bija trīs kilometru attālumā.
- Jāsauc apdrošinātāji, līksmi burkšķēja pirmais Jenots, izdarot nesaprotamas atzīmes uz bērza tāss.
- Bremzēšanas ceļš - neskaidrs. Jāveic testi uz atkarībām, piekrītoši ar galvu māja otrs.
- Aptieciņa it kā ir līdzi, ķepas sānos iespieda pirmais, lūkojoties uz ceļmallapām stigas malā.
- Ugunsdzēšamais aprāts?, tramīgi skatījās apkārt otrs Jenots. - Ugunsdzēšamais aparāts līdzi ir?
- Nu, atmeta ar ķepu pirmais. - Ja katrs no mums te klejotu ar ugunsdzēšamo aparātu...
Tā, lūk, Dejavu Dziļmeža pamalē gandrīz atņēma braukšanas tiesības.

Reiz Milkies, kas pirms tam Dziļmežā bija eksportējis firmu Adibas un Sonny eksportpreces, nolēma nodarboties ar savas neatkarīgās programmatūras izveidi, tik vienkāršu, lai pat Vilkam, kas Linuksu no Bonuksa lāgā neprata atšķirt, viss uzreiz būtu skaidrs. Kā pirmā projekta lakstīgala no Milkies rokām izspurdza programma Google Kaps, domāta nekrofīliem un puķu zagļiem. Tālāk sekoja varena programma meža agresīvākajiem zvēriem Mordpress, kurā varēja diezgan īsā laikā noskaidrot, kam un kādos apstākļos ir iespējams ar ķepu uzšaut, un kam nē.
Kad Alnis bija pirmoreiz pievienojies seksuāli sociālajam tīklam Riesta Liga, viņš sāka nopietni aizdomāties par pasaules būtību un zvaigznēm visapkārt, lai arī viņam jau sen bija profils Vaimanuvaispeisā.

Vilks stāvēja stadiona tribīnē un nervozi pīpēja. Pastkartes skatījās uz laukumu ar skeptisku cerību pilnu skatienu. Lūsis bija iekodies sava kluba šallē. Lapsa dzēra kabatā noslēpto kokteili. Lāča ķepa bija iekrampējusies krēslā.
- Gols!, pēkšņi noaurojās stadions.
- Gols!, līksmi cigareti zemē nometa Vilks
- Gols!, savu roku pret debesīm izslēja Pastkartes
- Beidzot!, no šalles atlaidās Lūsis
- Ir!, Lapsa ielika kabatā kokteili.
- Saņemiet!, teica Lācis kosmosam.

Kādu dienu Spotty sēdēja birztalā un sarunājās ar Lapseni. Spotty gribēja saprast, ar ko Lapsene īsti nodarbojas.
- Lapsene, ar ko tu īsti nodarbojies?, jautāja Spotty
- Es zogu, atbildēja Lapsene
- Tas ir kā - zodz?, nesaprata Spotty
- Nu ne tā, ka īsti zogu...bet zogu un nogalinu, atbildēja Lapsene
= Zodz un nogalini, galīgā neizpratnē jautāja Spotty
- Redzi, kad Dievs radīja pasauli, tas radīja bites, nektāru, un mani, kas to zog un nogalina bites. Domā, man tas viss ir tā vienkārši?, jautāja Lapsene

Reiz Mako pagalmam nolēma uzbrukt Lielupes pirāti. Pirātu bija samērā maz, taču tie bija apņēmīgi un turēja dunčus zobos kā paši nelabie. Viņi vēl nebija izlēmuši, ko laupīt - ledusskapi, logu stiklus vai pašus iemītniekus, tādēļ Mako pagalmā tie ieradās emocionālas diskusijas karstumā.
- Nodedzinam šķūni, nozogam skursteni!, aģitēja viens pirāts.
- Atslēdzam elektrību, noindējam suni, oponēja otrs.
Viņi turpināja strīdēties pat tad, kad pats namejs ieradās sētā ar motorzāģi rokās, un sāka metodiski likvidēt dažādas iebrucēju ķermeņu daļas.
- Noliksim granātu uz lieveņa!, sacīja pirāts brīdī, kad Mako viņam nozāģēja kreiso kāju.
- Neaizmirsti savākt diskus!, auroja pirātu kaptenis, miermīlīgi šķiroties no galvas.
- Tev ir jāpiekrīt mūsu noteikumiem!, centās pārliecināt pēdējais iebrucējs, raugoties, kā Mako uz kaut kurieni nes burku ar napalmu.

- Rutīna mani nogalina, vēlāk vakarā žēlojās Mako policijas inspektoram Lācim.

"Uzmanību, uzmanību!", dienas pašā viducī pēkšņi atskanēja trauksmaina balss no Dziļmeža Radio augstpriežu skaļruņiem, "mežā pazudis cilvēks vārdā Antuanete! Atkārtojam - pazudis cilvēks vārdā Antuanete! Atradējam pienākas atlaižu kupons modes veikalā un..."
Tālāk jau neviens vairs neklausījās, viss mežs sarosījās, pameta savus ikdienas darbus un aizdesoja meklēt Antuaneti.
Pret vakaru Antuaneti jau bija atraduši visi, kam nav slinkums, Vilks lielījās, ka uzgājis esot veselas trīs, taču visgudrākais izrādījās Āpsis, kas teica, ka nekādu Antuaneti neesot atradis un turpināšot meklēt, ja vajadzēs, arī visu atlikušo nedēļas daļu, jo cilvēku glābšana esot viņa svēta prioritāte.

No sākuma to pat īsti neviens nepamanīja, taču 14 gadu vecumā Pērkons jau bija kļuvis par īstu Terminatoru - pārējie tad lāgā vēl nezināja, ko tas īsti nozīmē un iztēlojās sazin ko. Taču fakts paliek fakts , 15.marta rītā, pulksten 7:40, Pērkons devās nevis uz skolu, bet gan paņēmis līdzi metālisku termosu un trīs folijā ietītas sviestmaizes uz dzelzceļa termināla pusi. Pa ceļam tika izrauti daži koki, sašķaidīti divi preses kioski, dūmojoši pēdu nospiedumi uz asfalta, un vispār likās, ka pāri ielām ir gājis termītu bars. Terminālā Pērkons izmeta sviestmaizes miskastē, apēda foliju, un no turienes nokļuva Polijā.

No Lodzas pilsētas sāka pienākt savdabīgas ziņas: esot ieradies sudrabpelēkais revolucionārs Aršils Term-Ogaņesjans, astoņpadsmit tonnas smags, kas esot iegāzies vietējā metropolitēnā un izmetis no turienes ārā visus vilcienus ar vai bez pasažieriem, un uz jautājumu, vai viņam vispār nav sirds krūtīs, atbildējis: "Es šādu terminu nepazīstu" un ielaidis raķeti televīzijas tornī.

Vēl satraucošāki notikumi atgadījās Parīzē, kad pār bijušajiem Elizejas laukiem pārgāja pāri cilvēks, kurš ar vārdiem "Pariž, že term" nozuda kaut kur pilsētas vidienē. Oficiālajām iestādēm atkal nācās apgāztās mašīnas un degošos namus skaidrot ar arābu dumpīgo jaunatni, taču jau pēc divām nedēļām aktieris Švarcnēgers atteicas no aktiera karjeras, jo viņa palīgi ierunājās, ka Terminators Pērkons patiesībā ir nemirstīgs un ieteica izlasīt par kauju pie Termopilām.

Reiz Kinskis kopā ar Bebru sēdēja vietējā neitrālās teritorijas traktierī "Auns un negods" un malkoja dubulto espresso. Bebrs Kinskim stāstīja par ogu nosaukumu izcelsmi.
- Redzi, mums tas viss saistās ar romantiskiem stāstiem, mīlestībām, drāmām un alkotripiem. Lūk, paskaties, lācenes. Tās nosauca par lācenēm tad, kad Lācis jaunībā no šīm ogām pats personiski bija izgatavojis liķieri savai cienītajai vārda dienā.
- Smalki, piezīmēja Kinskis
- Vai arī kazenes. Ar tām Kaza reiz devās bildināt Āzi, tā pie viņiem tur ir pieņemts. Piezvanīja pie durvīm, divreiz parāva aiz bārdas un uzspieda lielo zagsa zīmogu tieši starp ragiem.
- Un zemenes?, jautāja Kinskis. - Kāda episka drāma no zemesvēžu dzimtas?
- O, nē, attrauca Bebrs, pavisam cita opera. Reiz Vilks no "Auna un negoda" algas dienā nakts vidū nolēma doties mājās pie dzīvesbiedres ar kaut kur saraustītiem zāļu kumšķiem padusē, taču nogāzās zemē desmit soļus tieši aiz sabiedriskās dzirdināšanas iestādes. Godīgi sakot, arī dzērvenes no tās reizes ir panesušās.
- Bet brūklenes?
- Āpsis savulaik bija apsēsts ar "Hameleonu rotaļām", visu alu ar Brūkas posteriem bija izlīmējis, bail pat atcerēties.
- Un zilenes?, nelikās mierā Kinskis, - Par zilenēm pastāsti!
Bebrs pēkšņi pieklusināja balsi un sāka čukstēt pāri visam galdam.
- Jā, jā, zilenes un mellenes...pirms dažiem gadiem Lūsis bija atbraucis ar kinoamatieru grupu...interraciālais gejporno...šo tu nevienam nestāsti. Tu labāk pastāsti, a kādas jums tur aug ogas?
- Mums?, aizdomājās Kinskis, - Nu...jāņogas...
- Jāņogas?, pēkšņi no sarunas biedra strauji atvirzījās Bebrs.
- Sarkanās un baltās!, apstiprināja Kinskis.

Kādu dienu Džeina Dziļmežā rīkoja rokfestivālu "Negaiss Krūmos - 2008", kurā piedalīties uzaicināja ne tikai vietējos kolektīvus "Čuguna Vilks", "Ze-Stārķs" un tarakānu boibendu "Bumsa", bet arī viesmāksliniekus no ārzemēm, elektrotrešerus-programmētājus "Nepiš Kod" ar pašu Sliņķi pie bungām, kontrabasa, ģitāras, sintezatora, kā arī citām fonogrammas ierīcēm. Vokālists Paviāns bez četrzvaigžņu palmas (nācās izrakstīt no botāniskā dārza) savā raiderī bija minējis arī, ka nebūtu slikti, ja strautā tiktu izkaisīti flaijeri ar aicinājumiem pirkt "Nepiš Kod" jaunāko plati, un ūdensrozēm nokaisītu VIP taciņu.
- Likteņa pabērni saucas, burkšķēja Džeina ar akvareļiem piekrāsojot ūdensrozes zelta krāsā.
Kaut kur tālumā iesildījās "Čuguna Vilks", un līdz viņai aizplūda līdera repotais: "mežs tas ir liktenis, mēs esam pabiras / kabatā čeesmit piektais kalibrs / mēs nākam no hiphopa, gravas un repa / tetovējums "nāve" uz manas ķepas / no vistām un sivēniem zem siltā jumta / mēs aizstāvēsim sevi līdz pēdējai stundai..."

Piektdienas vakarā Vilks tradicionāli uzvilka izejamos džinsus un ieradās vietējā krogā, lai pasūtītu pie bārmeņa Kaplača sev tikpat tradicionālo kokteili "ļipas aromāts" ar salmiņu, sarkanajiem pipariem, divām peldošām frikadelēm un glāzes malā uzspraustu sūnas gabaliņu.
- Nu, kā viš i?, saimnieciski noprasīja Vilks, iemetot mūzikas automātā 50 santīmus, no kurienes nekavējoties atskanēja "Friday I'm In Love"
Kaplacis, kratot kokteili, nolūkojās Vilkā ar diezgan nogurušu skatienu
- Atkal ar Stirniņu dejosiet uz galdiem? Atkal rakstīsiet ar krāsu baloniņu nepieklājīgus vārdus ārā uz celma? Atkal būs jāsauc jenoti un jākasa no griestiem nost Lāča piektdienas plovs?, viņš uzdeva diezgan konkrētus jautājumus.
- Nekādā gadījumā, novērsa skatienu Vilks. - Tu taču mūs zini.
- Tur jau tā lieta, ka es jūs lieliski zinu!, Kaplacis dusmīgi iemeta frikadeli kokteilī.

Kādu dienu Glupais, kas darbā bija ticis pie sava kārtējā atvaļinājuma, nolēma apmeklēt Paradīzi, par iespaidiem noteikti pastāstot savā blogā. Firma "Šmits un partneres" solīja nedēļas laikā  atpūtu uz četrzvaigžņu mākoņa, ekskursijas pa ievērojamām vietām un 36-grādīgu nektāru ar ētera garšu.
Lūk, kā izskatījās pieraksti.
14.jūl. Atbraucām. Pie mākoņa maz strādāts, divreiz kāja iekrita kaut kādā caurumā, un visu vakaru gar logiem trokšņoja lidmašīnas, fakts.  Teicu portjē, vai tad tiešām nevar notriekt, viņš saka , ka Ellē Sātans esot  nobeidzis jau divsimt  šahtjorus, vienalga rokoties, nekāda glābiņa.
15 jūl. Bijām Paradīzes dārzā. Neko sev, Pūres līmenis.  Āboli vēl nav nogatavojušies, piemineklis Čūskai vispār nožogots.
16.jūl. Apmeklējām Imigrācijas dienestu. Te labprāt ielaiž ar tranzītvīzām, bet uz palestīniešiem skatās ar aizdomām. Vakarā dosimies pēc vietējā nektāra.
17.jūl. Mākonis ir lielisks, es apskāvu veselus divus gabalus, iemetu ar vīnogu kauliņu lidmašīnai, un rītdien mūs ar palestīniešiem sūta atpakaļ! Žēl, ka atvaļinājums beidzas.

Vietējā Dziļmeža bibliotēkā jau kuro gadu valdīja korupcija, un visi to zināja. Korumpētais bibliotekārs Āpsis par nelieliem materiāliem labumiem - īrisa konfekti vai velosipēda dakšu - pieturēja labākos darbus īpaši atlasītai publikai, tādēļ Spike bija ļoti izbrīnīts par radušos situāciju. Lūk, Vilks lasa grāmatu, kur uz vāka uzzīmēti divī vīri saulesbrillēs un blondīnes kāja rēgojas laukā no automašīnas bagāžnieka, Lācim, savukārt, uz vāka kapteinis, ar roku aizsedzis no saules acis lūkojas tālēs, un pirāts ar dunci mugurā guļ fonā, bet par to, kas bija uzzīmēts uz vāka Lapsas grāmatai, vispār nav pieņemts pieklājīgā sabiedrībā skaļi runāt. Bet kā Spike aiziet uz bibliotēku - Āpsis ar noslēpumainu skatienu izvelk no plaukta noputējušu izdevumu, Aļģimantas Pavļēvičus "Kur dzied zemzari", uz vāka vispār nekas saprotams nav uzzīmēts.

Tādēļ Spike nolēma likvidēt šo netaisnību, lai spēcīga literatūra būtu visiem, un sāka zīmēt komiksus. Pirmais garadarbs saucās "Zvērīgais Kāmis" - tas bija par Kāmi, kas neko īpašu nedarīja, tikai izmantoja superspēju palikt divreiz lielākam apmēros, tomēr arī šis fakts citos kāmjos iedvesa pamatīgu respektu un Dziļmežā aizgāja uz urrā. Tālāk sekoja fundamentālais darbs "Apdullinošie Tītari atgriežas atkal un vēlreiz - 4" (nosaukums skanēja vareni, un pirmās trīs daļas Spike sirdī apņēmās sacerēt kaut kad vēlāk), Tītaru vadoni ar tēraudzilo skatienu un elektroniski radioaktīvo guzu Dziļmežs apsprieda turpat vai visu vasaras nogali, kamēr bibliotekārs Āpsis nevienam nevajadzīgo saulesbriļļu un kapteiņa sabiedrībā pārdomāja savu uzvedību pie lielā bibliotēkas galda.

Reiz dzīvoja karalis, kuram bija trīs dēli - divi gudri, bet trešais Fxp, kas pēc mitoloģijas bija dumjš, bet pēc paziņu viedokļa rubīja fišku. Karalis, kuram tāpat nebija ko darīt, izlikās ka tūlīt mirs nost, tādēļ aizsūtīja visu trijotni meklēt sev katram līgavu, un pats ar lielu interesi katru dienu šķirstīja dzelteno presi. Līgava, pēc viņa domām, gulēja Pakistānas valsts Nangas Parbata kalnā, kur varēja nokļūt tikai izredzētie.
Visi trīs vietējā ciemā noīrēja transporta līdzekļus.
Vispirms Nangas Parbata kalnā uzjāja pirmais tēva dēls, kuram zirgs vidū nobeidzās no skābekļa trūkuma, un viņš pats aizlēpās aiz akmens, gaidot glābējus Sanbernārus.
Otrs tēva dēls kalnā devās ar lauksaimniecības kombainu, kas ir spējīgs savā ceļā noārdīt visus šķēršļus, taču maršrutu beidza Grīnpīsa aktīvistu ķetnās, jo pēc dažiem mēnešiem bija saārdījis visu teritoriju tā, ka vietējie iedzīvotāji grozīja galvas, un teica, ka neesot neko tādu dzīvē redzējuši.
"Aļo!", kalna pakājē ieaurojās Fxp, "es te pa lietu, vārdsakot!"
"Uz kurieni tu esi sataisījies, svešiniek?!", no vietējā ciema pēkšņi iznāca visskaistākā meitene pasaulē.

Kad Dziļmežā atvērās jaunā teātra sezona, kā pirmo uzvedumu tika nolemts iestudēt "Alisi Brīnumzemē", tikai pēc publikas pieprasījuma režisorei Rabarbermaizei nācās pārrakstīt visas galvenās scēnas, kas pēc zvēru un teātra kritiķes Vardes domām, nu nekādi neatbilda vispārējiem priekšstatiem un pasaules standartiem. Daži azartiskākie teatrāļi vispār gribēja sūtīt rakstnieku Kerolu kodēties, taču kompromiss tika atrasts - Alises lomu uzticēja Mežacūkai, kas truša alā, ja arī iesprūstu, tad vismaz prastu izkārpīties uz priekšu, Češīras kaķa loma tika uzticēta Lācim, kuram bija ļoti sapampusi galva pēc Birztalas Svētkiem, hercogienes lomā tika nozīmēts Ūpis.
Rabarbermaizes pārstrādātais sižets arī solīja neticamus pavērsienus: vispirms Mežacūka no helikoptera tiek iemesta pa logu cilvēku hipermārketa trešajā stāvā, kur Trusis meklē sev "Levis" džinsas un nevar atrast, bet tālāk jau tiek dzerta tēja kopā ar ceļu policistiem (lomās - Jenoti) Jūrmalas šosejas malā, līdz uz tās parādās kāršu gejpraids, kas spēlē kriketu ar mežsarga Osvalda galvu. Kā vēlāk atzīmēja savā recenzijā teātra kritiķe Varde, šajā eposā ir skaudri jaušams Dziļmeža režijas skolas piesitiens.

Kādā novembra vakarā Čaj sēdēja uz celma, pīpēja un sprieda ar Vilku par reliģiskām tēmām.
- Lūk, kāpēc jums ir jāķer Zaķi?, jautāja Chaj. - Jūs viņus taču tāpat noķert nevarat.
- Tā nav taisnība, Vilks pavirpināja rokās čiekuru, - Redzi, sensenos laikos reiz vilku bars ķēra zaķu baru, zaķi iespruka gravā, bet tad zaķi pārlēca pāri strautam, un sāka rādīt uz vilkiem ar pirkstiem. Taču pēkšņi strauta ūdeņi pašķīrās, un divas garaušus mēs noķērām kā likts!
- Zili brīnumi, grozīja galvu Chaj.
- Ha! Tu pat iedomāties nevari. Pats galvenais Vilks pat kokā prata uzkāpt!, vēstīja Vilks
- Kāpēc?, apmulsa Chaj
- Mīlestības vārdā!
Un Vilks izvilka no kabatas grāmatu ar minēto nosaukumu.

Reiz Patai bija tik ļoti noriebušies darba kolēģi ar savām koorporatīvajām ballītēm, ka kārtējā koorporatīvajā ballītē viņa nolēma kantori iznīcināt uz visiem laikiem. Pa kluso piebērusi visiem kokteiļiem un dzērieniem viagru un citus pa televizoru un internetu reklamējamus preparātus, Pata ar apmierinājumu noskatījās, kā kolēģi pat lāgā nepaguvuši viens ar otru apsveicināties, nozūd nomaļos kantora kaktos - jau pēc pāris stundām telpā nebija palicis neviena cilvēka, un Pata vienā mierā apēda vientuļi stāvošās kūkas.
Nākamajā rītā kolēģi kautrējās cits citam acīs paskatīties, arī šefs visu dienu raudzījās rakstāmgalda atvilknē, atlūgumi gūlās uz galda viens pēc otra, bet Pata palika kantorī vienīgā un galvenā - pēc mēneša viņa jau bija aizpildījusi visas štata vietas ar draugiem, radiem un paziņām, bet tas viss līdz nākamajai koorporatīvajai ballītei.

Kādu dienu Tante gatavojās savam kārtējam banketam izcept viltotā zaķa kotleti, taču nebija īsti skaidrs, kur lai izrauj viltoto zaķi. Kā viņai izstāstīja pazīstams vēsturnieks, Otrā pasaules kara laikā pie partizāniem nokļuvušais Vilks reiz esot izlicies par Zaķi, bet tas viss bija ļoti neskaidrs un miglā tīts. Tomēr Tante, kuru apkārtnē pazina kā ļoti neatlaidīgu personu, nelikās mierā:
- Gribu visu zināt par viltoto zaķi! Atveriet čekas maisus! Spīdziniet diplomātus!, viņa klausulē vēstīja kaut kādam Ārlietu ministrijas atašejam. A atašejs neko padarīt nevar, jo Tante arī pie viņiem rīko banketus, un tas ir daudz svarīgāk par visām starptautiskajām attiecībām.
Noskaidrojās, ka viss saistībā ar minēto personu ir ļoti aizšifrēts: Vilks, kas izlikās par Zaķi nav nekāds Vilks, bet gan Nīlzirgs, kurš 1953.gadā aizbēga uz Argentīnu, kur pārtapa par Varānu, bet ar Iguānas pasi, 1967. gadā gāza valdību Salvadorā jau kā Antilope, 1982.gadā atsūtījis humanitāro palīdzību uz Dziļmežu kā Strauss. Un nekādu tālāko ziņu.
Tante nospļāvās, samala gaļasmašīnā trīs cīsiņus kopā ar avīzi "5 minūtes", bet rūgtums un neizsapņots sapnis sirdī palika.

Reiz Peacemaker sēdēja upes krastā un tripoja kopā ar Krokodilu. Peacemaker tripoja tāpēc, ka jātripo, bet Krokodils tripoja tāpēc, ka viņš, lūk, tā pa dzīvi visu laiku tripo.
Viņi sēdēja, klusēja, un pēkšņi Krokodilam skābe ielika galvā.
- Klau!, viņš jautāja, - Kāpēc tev ir tāds vārds, Pīsmeikers? Pīsmeikers Kalniņš?

Kādu pavasara rītu Dziļmežā ieradās uzvalkā un kaklasaitē tērpies televīzijas pārstāvis Brookings, kurš megafonā skaļi paziņoja, ka tagad rīkos vietējo realitātes šovu, lai nāk un piesakās, kas grib. Pieteicās, protams, visi, kam nebija slinkums, pat Odze izlīda no purva un aizpildīja anketu. Brookings telešovā trīs dienas gudroja visiem dalībniekiem palamas: Vilks bija, saprotams, Pelēcis, Lācis bija Resnais, Odze bija Marlēna un Zaķis bija Žiperis. Jau pirmajā dienā, ielaisti slēgtā tipa stigā ar telekamerām visapkārt, no ikdienas rutīnas pārgurušie zvēri nekavējoties pārlaimīgi aizmiga, Lācis vispār nolikās migā uz četriem mēnešiem.
Reizi pa reizei kāds tika pamodināts, lai atbildētu uz Jautājumiem vai arī saņemtu pārtiku, taču visumā šovs noritēja samērā mierīgi.
Vienīgais, kas nepieteicās atrakcijām, bija Zīlīte, jo kādam taču bija arī jābalso par mīļākajiem personāžiem, tādēļ viņa kā vienīgā skatītāja arī saņēma visas aktīvākā balsotāja balvas, viss zars bija aizkrauts ar IKEA mēbelēm, televizoriem, ledusskapjiem un mikroviļņu krāsnīm. Bet šovā uzvarēja, protams, Lācis, kurš ne ar vienu nestrīdējās, bija visumā pozitīvs un automātiski tika pārtransformēts uz realitātes šova sīkvelu.