Varēja būt arī tā - 5. Aprīlis 2005

Skatījos vakar Brūveres TVportretu par Bisenieku. Laikam drusku sapratu, kas viņā TĀDS.
Tas bija taisot pirmo ceļvedi vai to vienīgā nr. žurnālu, kad mani visvairāk saistīja process, ne rezultāts, un attiecības, kas virmoja ap visu to. Jo īpaši man patika strādāt ar literāro redaktori – tekstu gludinātāju. Valodiņa dzirkstīja, humors sprēgāja – bija jautri. Un sirsnīgi. Mēs bijām jauni, enerģiski un sprigani. Un man bija sajūta, ka visa šī atmosfēra un to veidojošo cilvēku dzīves pieder man, ka visi ar to dzīvo 25 h dienā vismaz 8 dienas nedēļā. Es no citiem gaidīju to, ko atdevu tam pats. Un tad pamanīju, ka redaktore sākusi aizrauties ar kādu citu projektu – citu vidi, citiem cilvēkiem. Uzzināju – viņa strādājot pie Fausta tulkojuma. Tās esot fantastiskas naktis ar radošiem strīdiem, vīnu, formulējumu meklējumiem, salīdzinošu Raiņa analīzi un negausīgu uzbudinājumu, kas īstenībā bija pārpūles un sprindzinājuma stress. Izdedzinošs Sērfings. Nu jā, mums bija tikai tulamors.. Tā nevērīgi apprasījos, ar ko tad kopdarbs? – Ar Bisenieku. Ne mazākās jausmas par tādu, bet kļuvu ellīgi greizsirdīgs. – Un cik tad šim gadu? – Pāri sešdesmit. Drusku atslābu – tad jau vecs.. – Nē, draudziņ, vecs esi tu. Viņš ir jauns. Viņš ir jaunāks par mums visiem.
Papildinājums:
Nākamajā vasarā viņa atnesa to Fausta svaigi izdoto eksemplāru ar tulkotāja personīgo pateicības ierakstu. Tā 'bībele' palika pie manis kantorī. Pārceļoties es grāmatu atstāju skapī. Tā māja tagad nojaukta.
Neesmu lasījis Faustu un nelasīšu arī, visticamāk.