smirdīgie latviešu sieri
Lai gan siera kluci vienā piegājienā apēdu pirms pusstundas, tomēr pirksti joprojām satraucoši ož. Ik pa brīdim tos tuvinu degunam un atkal un atkal atsaucu prātā izbijušās greznības mirkļus, kad pusmārciņa luksusa izgaro slēgtā telpā kā tāda mūžīgi sildoša krāsniņa, kā starojošs urāna rūdas gabals ar nebeidzamu labuma izbeigšanās periodu.
Atjauninot pārtikas krājumus dižveikalā, grozoties pie piena produktu vitrīnas, nespēju paiet garām cieši satītām un nopakotām "Latvijas" siera paciņām. Nekavējoši vienu iekļāvu nepieciešamās iztikas un nealiekamā raciona grozā tuvākajam periodam.

Dienu iepriekš brigadieris pie pusdienu galda apvaicājās vai kāds esot nomēğinājis "Latvijas sieru"? Kolēği purināja galvas - neesot varējuši tam saņemties.
Tad nu es izstāstīju stāstu.

1987.gada vasarā mēs ar savu orientēšanās sporta pulciņu devāmies aiz Ļeningradas pie Karēlijas sacensties ar citu padomju savienības pilsētu pionieru piļu pionieriem orientieristiem. Pārstāvētas bija tādas pilsētas kā Kazaņa, Sumi, Harkova, Ļeņingrada, Kijeva, Gusjhrustaļnij, Maskava, Dņepropertovska un vēl no Urāliem. Uz mačiem devāmies ar vilcieniem - plackartu un eļektričku. Mitināšanās bija mežā telšu nometnē, barošana - katrai komandai sava ugunskura saimniecība uz piecām dienām, tālu no veikaliem. Bet tajos laikos padomju provinces veikalos tāpat neko nevarēja dabūt. Lai bērnus nepārstaipītu, visa mūsu nometnes saimniecība priekš 20 skolēniem no 12-15 gadiem - teltis, guļammaisi, katli, trauki un pārtika tika vesta atsevišķi ar bobiku no Latvijas.

Atbildīgajam grupas vadītājam saimniecības nodrošināšana bija svarīgākais pamats sekmīgam pedagoga darbam, sports tikai pēc tam, viss pareizi. Puse no pārtikas kravas sastāvēja no nūdelēm, tušonkas, kondiškas, maņņuka, bet otra puse bija siers. Un nevis vienkārši tur bauskas holandes vai krievijas, bet "Latvijas" - tas pūdētais, smirdīgais. Pat nezinu kur treneris pa kādu blatu to bija dabūjis tajos deficīta laikos. Tad nu mums katrās brokastīs bija putra ar latvijassiermaizi, pusdienās makaroni paflocki ar latvijassieru, vakariņās kautkas ar latvijassieru un saldajā vārīts iebiezinātais cukurpiens ar latvijassieru. Un tā gandrīz nedēļu. Jāteic, nebija ne vainas. Tie kuri iebilda vai atteicās ēst tika trenera enerğiski nolamāti par nejēgām, kas nejēdz no labas un smalkas mantas. Tik tā smaka! Bija laiks tieši pirms jāņiem, pārtika glabājās atsevišķā teltī, tā bija uzbūvēta nostāk. Dežurants kuru sūtīja pakaļ produktiem uzvedās it kā viņam būtu likts izmēzt Petrozavodskas dzelzceļa stacijas ateju.

Vienīgi - sākumā nevarējām saprast kāpēc citi bērni no pārējām nometnēm tādi izvairīgi no latviešiem? Vai tiešām tie pionieri tik ļoti nemīlētu latviešu fašistēnus ņedabitijus? Kad aicinājām vakarēt pie ugunskura ar dziesmām tie steidzīgi atteicās. Vēlāk dzirdējām ka mēs tiekam aiz muguras saukāti par vaņučkām. Īpaši dienās kad vējš pūta no mūsu puses. Paši gan neko īpaši nejutām, bijām pieraduši jau. No citām komandām nāca delegāti interesēties par smirdoņas iemesliem un iespējām to likvidēt. Tad nu treneris lepni izrādīja deficīta krājumus, piedāvājās pacienāt. Un neviens neatteicās. Ciemošanās etiķete lika pat viņiem slavēt cienastu.
Bet nu vismaz mačos Rīga savāca vairumu no medaļām.