no imkas līdz burovam
Lokālā un personiski būtiskā kultūras mantojuma saglabāšanas un nodošanas nākamajām paaudzēm pašiniciatīvas ietvaros sagatavoju audio materiālu priekš Ķaša ar ImKas dziesmām no laikiem kad tās bija aktuālas maniem vecākiem vēl pirms manas piedzimšanas dzīves posmā un pēc, nu tās austrasbērnu formāta dziesmas ko dziedāt pašiem zem ģitāras pie ugunskura vai kvarķirņikos, ar dažām arī bērnu auditorijai domātām dziesmiņām. Tjasis (5arpus+ g.) jau pirmajā atskaņošanas reizē centās dziedāt līdzi, uzmanīgi klausījās vārdos. Gandrīz katra dziesma man bija jāaptur, lai atbildētu uz viņas vaicājumu pārmetumu prasījumu par ko ir šī dziesma. Nu lai es pastāstu par ko ir "tiem kas rāpo, tiem kas lido" vai "dziesma ar ko tu sācies" vai "balts ir akāciju palags".
Taču visvairāk viņa pieķērās dziesmiņai "mazo putniņ kolibri, aizved mūs uz bimini". Kad skaidroju ka tā ir no manas bērnības multenes, tad bija jāapsola pie pirmās izdevības parādīt. Taču vispirms lika man izstāstīt īsu satura izklāstu.

Hmm. Zināju, ka tur pamatā Heines poēma. - Tur, meitiņ, nelaimīgi cilvēki ar kuģi devās jūrā meklēt brīnumsalu, kurā piepildīsies to kvēlās vēlēšanās un vajadzības.

Multeni atradu jūķūbēs, izrādījās, ka to pilnībā nekad tā arī nebiju redzējis. Laikam nebiju spējis iebraukt Burova kinovalodā, mākslas līdzekļos un simbolu, alegoriju slāņos. Un pat ne sižetā. Nācās iepazīties ar oriģinālo poēmu, lai savilktu galus kopā. Tik un tā tur nekas neštimmēja.

Skatījāmies kopā ar Ķasi, es joprojām neko nesapratu kas ir tie varoņi, ko viņi dara, kāda ir to motivācija un nolūki. Murgs, vienvārdsakot, konceptuālais. Tracina un garlaiko tas 80to cenzūrlaiku intelektuālisms. Taču bērndārzniece gan nopietni ar uzmanību visu noskatījās. Un vēlāk vēl lūdza parādīt. Un tad nākamā dienā vēl atkal. Un atpazīst monaslizas, da milosasvenēras. Un rādās nopietni iespaidota.
Moška man nevajadzēja nemaz sākt?