#iamintrovert
biju klāt piedzīvoju simonoviča priekšnesumu vinilbārā. bez tā ka tas iedeva iekšās, atcerējos:
Guļu naktī reiz senos laikos savā vienistabas dzīvoklī palmās, otrajā stāvā, pamostos - baigi dauzās lejā pie slēgtajām ārdurvīm kāds. nokāpju, apenēs vienās, atslēdzu mājas ārdurvis - a tur veca sieviete, tā ap zem čēesmit vai tuvu pāri trīesmit, lielām brillēm, noraudājusies, samulsusi, saka ka nav kur palikt. lai nāk, lai paliek, ja nav kur iet. paklāju matraci man blakus gultai uz mīkstas dēļu grīdas, lai guļ nost - no rīta tad redzēs kas un kā. ir drusku jocīgi ap dūšu, bet nu miegu nost. guļu guļu miegā, bet nu miegā sajūta, ka kāds mani vēro. atveru acis, paveros - a tur tā sieviete sēž un skatās un neko nesaka. tad saka ka viņai vajag doties. vēl tumšs, bet nu ka jāiet, tad jāiet - izlaižu laukā, atgriežos savā gultā un guļu tālāk. un nekad neko vairs nezinu par to sievieti - kas viņai bija, kas noticis, vai viņai viss labi, vai kā.
Un simanoviča koncis iekikoja aasu un uzcēla visādus šitādus momentus no apziņas dzīlēm.