Solidaritāte vs tradīcijas jeb vientiesība vs līdztiesība
gatavošanās 8.martam sākās jau 24. februārī – dienu pēc tam, kad darbavietā iepriekšējās dienas rītā daļu darbinieku sagaidīja patīkams pārsteigums – klāts galds ar uzkodām un katram pa šokolādes konfektei ar vodkas pildījumu. Noprotams, ka šo sarūpējušas ofisa meitenes. Bez nekādām runām, koķetērijas, sazvērnieciskiem smaidiem – salikušas uzkodiņas un viss. - Lai cienājas, kam kārums.

Darbavietas puiši to uztvēra, ka uz "sieviešu dienu" simetriski jābūt arī atbildes žestam. Tuvojoties tam datumam vīru sarunās biežāk tika atgādināts, ka vajadzētu noorganizēties. Tie kolēģi, kas pieredzējuši padomju laikus atteicās līdzdarboties, taču sirmo veču kolektīvā ir pārliecinošs mazākums. Jauno puišu arguments – "bet viņas taču gaida.." Viņas – tas ir trīs nesen bakalauru nopelnījušas, viena to agros 90tajos, latvietes, strādā ofisā dokumentus noformējot un trīs strādnieces no ražošanas, krievu kultūrvidei piederīgas. Viņi – tie ir divi menedžeri no ofisa, zem trīsdesmit, un strādnieki – septiņi puikas studentu vecumā, taču ar neturpinātām mācībām, kā arī divi sirmgalvji, kam tuvāk 50 nekā 40, visi latvieši.

Zīmīgajā datumā ofisa čaļi aizbrauca pēc ziediem un paikas. Pusdienlaikā salika uz galda auglīšus un rosoliņus, sasauca visu kolektīvu kopā un viens no puikām ātri izdalīja pa tulpju saujai katrai kolēģei, caur zobiem nomurmināja sveicam visas sieviešdienā. Svinīgā ceremonija ilga mazāk par minūti, visi nodurtām acīm atviegloti izklīda uzreiz tiklīdz – fū, tas pienākums nu jau aiz muguras. Puķu saņēmēju sejās arī nemanīja nekādu starojumu vai mirdzumu, nedz arī īpašu vērību pašiem ziediem.

Katrs atgriezās pie saviem darba pienākumiem – ofisa sievietes aizpildīt deklarācijas un pavaddokumentus, ofisa vīrieši saskaņot pasūtījumus, ražošanas vīrieši pārvietot produkciju, bet ražošanas sievietes – pie saviem sieviešu darbiem savās sieviešu vietās.

==== === == =

Tajos sieviešu darbos pastāvīgi trūkst darbaroku. Vakantas vakances ir allaž vakantas – jaunās darbrocnieces nostrādā divas, trīs dienas un tad atsaka. Savukārt tās trīs esošās ir šī darba veterānes un profesionāles. Maša šeit šo dara piecus gadus, lielā Vika – trīs, bet mazā Vika nu jau vairāk par pusgadu. Viņu darba uzdevums ir veikt pudeļu aplīmēšanu ar akcīzes markām un anotācijām, jeb etiķešu tulkojumiem atbilstoši prasībām par patērētāju tiesībām saņemt informāciju par produktu valsts valodā. Vienkārši. Nekā sarežģīta. Uzdevums neprasa nekādu kvalifikāciju vai formālas prasmes. Tikai un vienīgi roku darbs. Makroekonomikas statistikā un IKP struktūrā šī darba pievienotā vērtība klasificētos sadaļā apstrādes rūpniecība. Tajā, kuras stagnācijas dēļ ir apdraudēta stabila, līdzsvarota un ilgtspējīga mūsu valsts ekonomiskā konkurētspēja globālos tirgos un sacensībā ar kaimiņvalstīm.

Uzlīmēm jābūt uz pudelēm stingri, kārtīgi, precīzi, vietā un uz visām. Bieži katra pudele ir īpašā dāvanu kastītē, kura jāatver un jāaizver rūpīgi, to neieplēšot. Pudeles fasētas oriģinālās ražotāju kastēs, katrai kastei jāatver iepakojuma plombe. Lielākā daļa pudeļu iepakota kastēs pa 6 – tās sver no 7-9kg, taču ap 1/3 saliktas pa 12 – litriem – to svars var būt līdz pat 23 kg. Kastes saliktas uz paletēm 5-6 rindās, palešu augstums ap cilvēka garumu. Darbiniecei ir jānoceļ katra kaste, jāizvieto līmēšanai ērtā augstumā, parasti uz grīdas, tad puskņupus jālīkņā lai aizsniegtos nakļeiku lipināšanai, tad jāsaliek kastes atpakaļ uz paletes 5-6 stāvos, stabili, lai stingri un droši. Vienas paletes svars 600-800kg. Vidēji dienā katra līmētāja sagatavo ap 3000 pudeļu. Jeb noceļ ap 400 kastu jeb 4 tonnām, tad pārcilā pa pudelei un sakrāmē atpakaļ tās 400 kastes ap 4 tonnām. Ar rokām. Un savu muguru. Katru darba dienu.
Samaksa ir par sagatavoto pudeļu skaitu. Par izstrādi. Labā mēnesī varot nopelnīt gandrīz 600eiro. Bet tā sanāk reti, parasti sanākot ap 500. Taču jāstrādā ir ļoti veikli un gandrīz bez atpūtas, ļoti jāpiedomā pie racionālām kustībām. To var iegūt ar pieredzi, atstrādātām iemaņām.

Mašai ir pāri 40, pamata izglītība, latviski saprot un runā dažus pamatvārdus, vīrs dzelzceļa mašīnists, pieaugušais dēls sēdējis par miesas bojājumiem un huligānismu, mazais dēls trešklasnieks. Viņai ir ķildīgs raksturs, agresīva mentalitāte, savtīga taisnīguma izjūta. Un sabeigta mugura.

Lielai Vikai ir tuvu pirms 40, latviski nerunā un nesaprot nemaz, iepriekšējā dzīvē bijusi greznumlieta ar pienākumu rūpēties tikai par saviem nadziņiem, nekas cits nav bijis nepieciešams eksistencei, bet nu izkonkurēta tajā tirgū. Asprātīga, principiāla, enerģiska, spēcīga, izturīga, jautra un ekselentu manikīru.

Mazai Vikai ir pāri 25, bijusi sportiste, joprojām sportiska, smalka, izskatīga, divu pirmsskolnieku māte, apņēmīga, čakla, kārtīga, saskarsmē laipna, pieklājīga, uzmanīga. Cenšas runāt latviešu valodā. Gandrīz kaukāza gūstekne varētu būt – stuģentka, komsamolka, sportsmenka i nakoņec prosta krasavica. Vai arī pelnrušķīte.

Vīriešu nodarbinātība uzņēmumā klasificētos kā transporta pakalpojumi un loģistika tautsaimniecības struktūrā, šim darbam nepieciešama formāla kvalifikācija, tehniska izglītība, personība ar iniciatīvu, atbildības sajūta, apķērība, racionāla domāšana, precizitāte, laba atmiņa, rēķināšana, attīstītas prasmes un izkoptas iemaņas, kā arī fiziskā sagatavotība un spēks. Taču praksē tas nozīmē vizināšanos pa teritoriju ar kraušanas un pārvietošanas tehniku. Pat uz labierīcībām. Maksā par to fiksētu laika algu. Darba noslodze ir nevienmērīga – mēdz būt gan intensīvāki darba laiki, gan brīži, kad nākas izdomāt jēgpilnu lietderīgu nodarbošanos. Praksē šajā kvalificētajā darbā ir iespējams izvairīties gan no atbildības, gan no iniciatīvas, gan no fiziskā darba, gan no domāšanas līdzi tam ko dara un uz priekšu, kā būtu jādara. Par 17% lielāku atalgojumu nekā par sieviešu darbu. Praksē.

Puiši tādos brīvbrīžos dodas pie mazās Vikas. Par ko Maša sievišķīgi nesolidāri taisa kliegšanu un škandālus, jo neesot taisnīgi, ka Vika tad nopelna vairāk, jo puiši viņai palīdzot smagās kastes cilāt, ka viņa varot tikai līmēt vien. Vika gan taisnojas, ka puiši nākot pie viņas mācīties krievu valodu, bet viņa tikmēr latviešu valodā pie reizes var trenēties. Mašai palīdzēt gan neviens no laba prāta nevēlas, jo viņa palīdzību uztver kā iespēju tad uzvesties kā untumainai barišņai.

Labi gan, ja nacionāli vietējā biznesa modeļa funkcionālais dizains ir sistēmiski balstīts tradicionālajās vērtībās, vēsturiski esošā demogrāfiskā situācijā un esi mierā ar esošo lietu kārtību