starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2024-08-30 17:21:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Žostkijs raskalbass atkal
Kad beidzot nodabūju pa kraujo nogāzi savu kajaku lejā pie upes, tur izrādās neviena nav. Nekur. Esmu viens pats mutuļojošas straumes malā. Ko nu? Atpakaļ nogāzē uzrāpties ar visu laivu - tādām mokām neesmu gatavs. Visticamāk pārējie, stiprie un prasmīgie gaida tepat aiz līkuma, tur noteikti ir solītais rāmais upes posms, viņi noteikti gaida tur, drošībā, kur var viegli samakšķerēt visu garām peldošo, ja tāda vajadzība. Man tikai pašam jātiek līdz viņiem, bet pa krastu - tas būtu ilgi, tik mokoši, ka vieglākais ceļš ir upe. Nav laika minstināties un šaubīties un apsvērt scenārijus - jāliek lietā viss ko protu, taču uzmanīgi. Nav laika baidīties un panikot - saņemies un airē, vecīt! Katra minūte kavēšanās tikai vairo neziņu pārējiem un pašam, samazina drīzas tikšanās un droša tālākā ceļa iespējamību. Dziļa ieelpa, izelpa, špricdeķa kārtības pārbaude un straumē ielaižos no stāvkrasta.


Par Setningu bija zināms, ka forša, vienmērīgi strauja, tehniska upīte, bez nopietniem šķēršļiem, ar mērenu bīstamību, taču plūst pa mežonīgu dziļu, stāvkrastu ieleju, vietām klinšainu kanjonu - nokāpt no nobrauciena īsti nevar - jāmauc līdz galam - šosejas tiltam vai lejpus ietekai Atnā. Nav garš posms, taču esot jārēķinās ar vismaz 4 stundām vai vairāk. Egils to esot nobraucis kā vienu saviem pirmajiem straujūdeņu airējumiem. Tas viss solīja garšīgu, rotaļīgu, sportisku izklaidi - pārliecības cementēšanai un prasmju audzēšanai. Jo īpaši pēc veiksmīgajām abām iepriekšējām upju dienām. Arī pamazām sadraudzējos ar manu jauno jaudīgo ūdeņu un profiņu sacensībām veidoto kajaku - dzelteno Banānu, Waka Billy Goat.

Startējam ezerā, pamazām upe ieskrienas, kāda klinšu žokļu notece pat jāiet izlūkot. Karavāna sakārtojusies nemainīgi: Barvedis Boriss <- Ziedonis <- Es <- Egils <- Oskars <- Vaclavs <- noslēdzējs Saša. Viss kontrolēti un mērķtiecīgi, taču pamazām jūtu, ka piezogas saspringums, lai vadītu kajaciņu precīzi, lai izvēlētos drošāko līniju, lai caursistu turošās mučeles, lai balstu uzliktu pareizā vietā, taču reizē arī lai nezaudētu ātrumu. Ir izaicinājumi - jābūt precīzam un savlaicīgam visās darbībās. Tomēr pamazām darbībās iezogas nervozitāte, īpaši ja nokalbasī negaidīti mučelē, kad iecere bijusi savādāka. Un tad man priekšā mucā iestrēgst un apkrīt, uzceļas Ziedonis, es nodrebu un arī apkrītu, atšaujos. Iznirstu svētajā trīsvienībā, taču laivu drīz palaižu, lai varu aizpeldēt līdz atstraumei. Tad arī airi izmetu krasta virzienā, tomēr pašam laukā tikt neizdodas. Glābēji ātri man klāt - pasniedz laipnu sava kajaka asti, kur pieķerties - glābts. Tikmēr arī Oskars Banānu jau ir dabūjis krastā un atūdeņojis. Aira gan nekur nav. To pārdesmit metrus zemāk straumē atrod Saša. Incidents ar peldi tomēr mani izsit no līdzsvara - stress kā fōns aizvien nozīmīgāk ietekmē manu uztveri un reakcijas uz notiekošo. Lai gan apņēmība nav zudusi. Turpinu nobraucienu, taču jau nākamajā mucā palieku ar divām aira daļām rokās. Ilgi nemulstu - vienu daļu palaižu, otru paņemu kā kanoe un izairēju krastā. Boriss man saliek rezerves airi un nobrauciens turpinās. Bet nu jau visi notikumi uztveras kā vatē un pats it kā mazliet ķitē. Tādu vispārēju uzmundrinājumu no grupas un barveža kā pirmajās dienās arī vairs nejūt - laikam visiem pašiem sava cīņa pašiem ar sevi sākusies.

Priekšā atkal klinšu žokļi ar noteci virāžā, ar spiedienu anderkatā - zem klints izvirzījuma. Piestājam, Barvedis iet lūkot, Egils uzreiz paziņo, ka apnesīs. Es iztālēm, no laivas neizkāpjot paglūnu virzienā. Nerodas man pārliecības, ka varu nesāpīgi to izbraukt, kaut neesmu apskatījis. Ietekmējos no Egila. Tāpat arī Ziedonis. Un vēlāk izrādīsies, ka arī Vaclavs izlēmis apnesties. Egils pastāsta ko atceras no brauciena pirms padsmit gadiem - tur S virāža, tad drops, tad atkal drops un beigās dīķītis. Tur varot izkārtoties krāces braucēji.

Billy Goat ir foršs kajaks, taču niknā krāčūdenī. Ja tā jādabū augšā pa eglēm apaugušu kanjona nogāzi, tad lejā pa slidenu sūnainu klinti - tad tās ir mokas. Viens tāds klints apnesiens paņem gandrīz pusi no resursa ko vajag visam nobraucienam. Nesam reizē ar Egilu un Ziedoni, taču viņi pamazām attālinās, līdz neredzu vairs caur kokiem. Redzu svaigi notrauktas lapas, šķiet ka te svaigi vilkts kajaks, lejā tieši uzreiz uz upi. Sekoju zīmēm. Kad beidzot nodabūju pa kraujo nogāzi savu kajaku lejā pie upes, tur izrādās neviena nav. Nekur. Esmu viens pats mutuļojošas straumes malā. Ko nu? Visticamāk pārējie, stiprie un prasmīgie gaida tepat aiz līkuma, tur noteikti ir solītais rāmais upes posms, viņi noteikti gaida tur, drošībā, kur var viegli samakšķerēt visu garām peldošo, ja tāda vajadzība. Man tikai pašam jātiek līdz viņiem, bet pa krastu - tas būtu ilgi, tik mokoši, ka vieglākais ceļš ir upe. Nav laika minstināties un šaubīties un apsvērt scenārijus - jāliek lietā viss ko protu, taču uzmanīgi. Nav laika baidīties un panikot - saņemies un airē, vecīt! Katra minūte kavēšanās tikai vairo neziņu pārējiem un pašam, samazina drīzas tikšanās un droša tālākā ceļa iespējamību. Dziļa ieelpa, izelpa, špricdeķa kārtības pārbaude un straumē ielaižos no stāvkrasta.

Es, protams, labi apzinājos, ka tas ko tagad daru - ir kategōriski aizliegts. Es labi apzinājos riskus. Taču, ja izdosies - tad risks būs attaisnojies. Taču tā apziņa, ka tagad jābūt izcili uzmanīgam un koncentrētam upes lasīšanā iztālēm un līdzsvara, aira kontrolei mainīgajā ūdenī reizē tomēr man nav nesama. Spēja to veikt tajā nepieciešamajā domāšanas un rīkošanās ātrumā nav absolūti 100% droša, iznākums atkarīgs no veiksmes.

Likumsakarīgi - pēc pāris līkumiem un dropiem un sļiviem, kad ir skaidra skarba atjausma, ka te pārējo nav, viņi ir prom un tagad tālāk tev viss jāveic vienatnē, līdz galam. Likumsakarīgi - mucā ātruma man vairs nebija, airi balstam ieliku nepareizi, līdzsvars zaudēts un esmu apkārt. No sēdpozīcijas izrauts, uzcelties bezcerīgi. Atšaujos. Un skaidrs, ka te neviena palīga nebūs, nav. Kajaku palaižu uzreiz, bez domāšanas prioritātes ir skaidras. Airi gan noturu. Un ar maksimālālu piepūli - tagad vai nekad - izpeldu malā, saķeru zarus.
Domāju, ka ļoti veiksmīgi tiku cauri. Krastā ilgi nesēžu - došos gar krastu meklēt laivu. A tas pārgājiens pa beztaku nogāzi pat bez kajaka vilkšanas ir ellīgs. Tāpat jārāpjas augšā lejā, ap klintīm, pāri strautiem un sāngravām. Un tad redzu krastā Egilu ar Ziedoni, tikko nolaidušies no kraujas, riktējas kāpt upē. Ziņoju par to ko zinu un pieredzēju, šie aizbrauc divatā. Turpinu savu rāpošanu, rāpšanos tālāk. Gāju ilgi.

Te pēkšņi dzirdu svilpjam. Parādās krastā Egils, tad krastā mana un viņa laiva, kaujas gatavībā. Ziedonis esot straumē atšāvies, izpeldējis, laiva kaut kur gabalā, airis arī - devies meklēt. Nav variantu - jāairē tālāk, divatā, uzdevumi tie paši, tikai sarežģītāki. Laižam. Bet nu straume man subjektīvi šķiet pieņēmusies - netieku galā ar kursu, mani piepresē pie krasta, turos zaros ar spēku. Egils aizairē, noskatos kā aiz dropa apgāžas, izpeld pats otrā krastā, taču kajaks - aiziet pa straumei. Airi arī nesaglābis.
Izrāpjos krastā, izvelku laivu - skaidrs, airēšana šodien, par laimi ir cauri. Signāli un zīmes ir saprasti un ņemti vērā. Egils dodas inventāra meklējumos, es - rāpšos kalnā, meklēšu civilizāciju, lūkošu stopēt moška auto. Kajaku atstāšu upmalā, kā to nogādāt pie ceļa - par to es domāšu kaut kad vēlāk.
Pēc kādas pusotras stundas esmu ticis līdz šosejai. Un tieši tajā brīdī garām brauc mūsu busiņš, no starta puses. Boriss nobijies un par trešdaļu atvieglots, jo Egila un Ziedoņa nav un nav ziņu un sakaru. Esmu nomocojies, čarka ruma ir īsti laikā lai atjēgtos.
Pēc kādas stundas uz šosejas atrodam arī pēdējos klaidoņus. Tie kajakus atraduši, atstājuši krastā, taču dārgie speciālie airi ir prom.

Vakarā mēģinām saprast, kas nogāja greizi. Pamatlikuma pārkāpums - turēties kopā - tika pārkāpts, tas acīmredzami. Un tad jau arī lēmumi nebija adekvāti. Bet pārpratumu radīja komunikācija gan valodu interpretācija, gan jēdzienu atšķirīgā izpratne un iztēle, gan lēmumu pieņemšana uz pilnīgi izdomātiem nepamatotiem pieņēmumiem. Kad katram prasīja - kāpēc tu teici, rīkojies, darīji tā, katrs atbildēja "a es domāju ka tā un šitā". Visi ir nevis domājuši, bet iedomājušies.

Nākošā dienā nefinišējušie veda sēdināt savās laivās finišējušos. Setningā līmenis bija vēl drusku cēlies. Vakarā man bija žēl, ka tomēr nemēģināju pabeigt pusceļā atstāto kopā ar prasmīgajiem.

Es vēl nobraucu pa lieliem viļņiem lielā platā upē aiznākamajā dienā. Apkritu, necēlos, par to man kauns un negods. Taču taisos nākamgad pabeigt pusratā atstāto.

Te filma ko Egils samontējis par Setningas piedzīvojumu: https://www.youtube.com/watch?v=Z2_cS2S0sjQ
Savā redakcijā viņš fokusējas uz izdošanos, ne dokumentē neveiksmes un grūtības


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?